Pārlieku izvairīgā atbilde nevienu neapmierinātu. Lai panāktu savstarpēju saprašanos — un tas ir vienīgais drošais pamats, uz kura vai* kļūt par sabiedrotajiem—, nepieciešams aizrakties līdz lietas rūgtajai būtībai. Taču Bentons sevi ar to neapgrūtināja. Tā rīkoties viņam bija īpašs iemesls.
Mīlīgā balsī, atbruņojoši smaidīdams, Bentons sacīja Dorkam:
— Jādomā, jūsu Freizers, cerēdams uz tuvākiem termiņiem, rēķinājās ar to, ka radīsies lielāki un ātrāki zvaigžņu kuģi nekā viņam zināmie. Te nu viņš mazliet pārrēķinājās. Zvaigžņu kuģi patiešām ir kļuvuši lielāki, taču to ātrums gandrīz nav mainījies.
— Vai tiešām? — Viss Dorkas izskats rādīja, ka kosmisko kuģu ātrumam nav nekāda sakara ar to, kas viņu nomāc. Viņa pieklājīgajā «vai tiešām?» nebija izbrīna, nebija ieinteresētības.
— Tie varētu lidot daudz ātrāk, — Bentons turpināja, — ja mēs samierinātos ar ārkārtīgi zemajām izturības rezervēm, kādas bija pieņemtas Freizera laikā. Taču devīzes «Nāve vai slava!» laikmets ir sen pagājis. Mūsu dienās vairs nebūvē zārkus pašnāvniekiem. No spīdekļa uz spīdekli mes nokļūstam veseli un tīrā veļā.
Visiem trim bija skaidrs, ka Dorkam par to nav nekādas daļas. Viņu nodarbināja kaut kas pavisam cits. Un viņa biedrus arī. Simpātijas, ko bremzēja neskaidras bailes. Draudzības nojausma, slēpta zem melna šaubu auta. Iezemieši atgādināja bērnus, kam briesmīgi gribas paglaudīt nepazīstamu dzīvnieku, bet attur bailes: ja nu pēkšņi iekož!
Vispārējā attieksme pret atbraucējiem bija tik acīm redzama un tādā pretrunā ar gaidīto, ka Bentons neviļus pūlējās atrast loģisku izskaidrojumu. Viņš lauzīja galvu gan šā, gan tā, kamēr viņam piepeši iešāvās prātā doma: varbūt Freizers — līdz šim laikam vienīgais Zemes cilvēks, kas iezemiešiem pazīstams — pēc sava ziņojuma nosūtīšanas sastrīdējies ar planētas saimniekiem? Droši vien bijušas nesaskaņas, asi vārdi, draudi un galu galā bruņots konflikts starp šiem sarkanādainajiem un daudz pieredzējušo zemieti. Noteikti Freizers izmisīgi pretojies, un Zemes ieroču konstrukcija un nāvējošais spēks atstājis uz šejieniešiem satriecošu iespaidu, kas nav izgaisis vēl pēc veseliem trīssimt gadiem.
Tādā pašā vai līdzīgā virzienā laikam vērpās arī Stīva Rendla domas, jo viņš, griezdamies pie Dorkas, piepeši izgrūda:
— Kā Freizers nomira?
— Kad Semjuels Freizers mūs atrada, viņš vairs nebija jauns. Viņš teica, ka mēs būšot viņa pēdējais piedzīvojums, jo esot pienācis laiks izlaist saknes. Un tā viņš palika kopā ar mums un dzīvoja mūsu vidū līdz vecumam, bet tad kļuva vārgs un viņā izdzisa pēdējā dzīvības dzirksts.
Viņa ķermeni mēs sadedzinājām, kā viņš bija lūdzis.
— Ak tā! — Rendls sadudzis sacīja. Vitiam ne prātā nenāca jautāt, kāpēc Freizers nav meklējis patvērumu uz savas dzimtās planētas Zemes. Visiem bija zināms, ka sen izformētais Astro- izlūku korpuss bija sastāvējis tikai no pārliecinātiem vienpatņiem.
— Vēl pirms Freizera nāves mēs pārkausējām un izlietojām kuģa metālu, — Dorka turpināja. — Kad viņš nomira, mēs pārnesām visu, kas bija kuģī, uz templi. Tur atrodas arī JFreizera pēcnāves maska, viņa krūšutēls, ko darinājis mūsu labākais skulptors, un portrets dabiskā lielumā, ko gleznojis vistalantīgākais mākslinieks. Visas šīs relikvijas ir veselas, Taflo tās glabā un tur godā. — Viņš pārlaida skatienu visiem trim astronautiem un mierīgi piemetināja: — Vai negribat nākt paskatīties?
Nebija iespējams izdomāt nevainīgāku jautājumu un izteikt to biklākā tonī; un tomēr Ben- tonam radās dīvaina sajūta, it kā kaut kur zem kājām atvērtos viņam izrakta bedre. Šī sajūta pastiprinājās tāpēc, ka iezemieši gaidīja atbildi ar slikti slēptu nepacietību.
— Vai jūs nevēlaties nākt paskatīties?
«Atnāc, skaistulīt, ciemos!» zirneklis sacīja
mušai.
Instinkts, pašaizsardzības jūtas, intuīcija — lai kā to sauktu — , kaut kas lika Bcntonam nožāvāties, izstaipīties un nogurušā balsī atbildēt:
— Ar lielāko prieku, taču mēs esam veikuši tālu, tālu ceļu un briesmīgi nomocījušies. Viena nakts mierīga miega, un mēs būsim kā no jauna piedzimuši. Varbūt labāk rīt no rīta?
Dorka steidzās atvainoties:
— Piedodiet man! Mēs uzbāzāmies jums ar savu sabiedrību, kad jūs tik tikko bijāt paguvuši ierasties. Lūdzu, (atvainojiet mūs! Mēs tik ilgi gaidījām, tikai tāpēc nepadomājām …
— Nav par ko atvainoties, — Bentons viņam apgalvoja, veltīgi pūlēdamies samierināt savu instinktīvo piesardzību ar Dorkas neviltoto, aizkustinošo sarūgtinājumu. — Tik un tā mēs nebūtu likušies gulēt, nenodibinājuši ar jums kontaktu. Nevarētu taču ne acu aizvērt. Kā redzat, jūsu atnākšana atbrīvoja mūs no daudzām rūpēm.
Mazliet nomierinājies, taču vēl joprojām kaunēdamies par to, ko pats uzskatīja par takta trūkumu, Dorka izgāja, slūžu kamerā un aizveda sev līdz pārējos iezemiešus.
— Mēs at§tājam jūs, lai jūs atpūstos un izgulētos, un es pats parūpēšos, lai neviens jūs netraucē. Rīt mēs atgriezīsimies un aizvedīsim jūs uz pilsētu. — Dorka atkal pārlaida visiem trim pētījošu skatienu. — Un parādīsim Freizera templi.
Viņš aizgāja. Slūžu kamera aizvērās. Bet Ben- tona galvā skanēja trauksmes zvani.
Piemeties uz vadības pults malas, Džo Giberts berzēja sev ausis un spriedelēja:
— Lai nu ko, bet svinīgas pieņemšanas es nevaru ciest: skaļi apsveikumi un masu orķestru ragu rēkšana mani gluži vienkārši apdullina. Kāpēc neizturēties apvaldīti, nerunāt klusā balsī un neuzaicināt mūs uz mauzoleju vai kaut ko tamlīdzīgu?
Rendls sarauca pieri un nopietni atbildēja:
— Te kaut kas nav lāgā. Viņiem bija tāds izskats, it kā viņi cerīgi apsveiktu bagātu tēvoci, kas slimo ar bakām. Gribas, lai viņus pieminētu testamentā, bet negribas būt bakurētainiem. — Rendls paskatījās uz Bentonu. — Bet kā tu domā, neskūtais smuli?
— Es noskūšos, kad nekaunīgais vurkšķis atdos man skujamaparātu. Un es netaisos domāt, iekams manā rīcībā nebūs vajadzīgo ziņu. — Atvēris nomaskētu nišu sienā zem pogas, Bentons izņēma platīna tīkla ķiveri, no kuras stiepās tievs kabelis. — Bet šīs ziņas es tūliņ pat dabūšu.
Viņš uzmauca ķiveri sev galvā, rūpīgi to sakārtoja, ieslēdza nišā kādu aparātu, atgāzās pret krēsla atzveltni un, kā likās, ieslīga transā. Pārējie ieinteresēti viņu vēroja. Bentons sēdēja klusēdams, acis pievēris, un viņa kalsnajā sejā pārmaiņus atspoguļojās visdažādākās emocijas. Beidzot viņš noņēma ķiveri un nolika to atpakaļ slēptuvē.
— Nu? — Rendls nepacietīgi jautāja.
— Viņa smadzeņu frekvenču josla sakrīt ar mūsējo, un aparāts bez pūlēm ir uztvēris domu viļņus, — Bentons pavēstīja. — Viss ir precīzi fiksēts, taču … taisni nezinu, ko teikt…
— Tā tik ir kompetencei — Giberts iedzēla.
— Viņš nezina!
Nepievērsis tam uzmanības, Bentons turpināja:
— Viss liecina par to, ka iezemieši vēl nav izlēmuši — mīlēt mūs vai nogalināt.
— Ko? — Stīvs Rendls piecēlās kareivīgā pozā.
— Kāpēc lai viņi mūs nogalinātu? Mēs taču neesam nodarījuši viņiem nekā ļauna.
— Dorkas domas pastāsta mums daudz, taču ne visu. Konkrēti — tās stāsta, ka ar gadiem Frei- zeru godājuši arvien vairāk un vairāk un ka galu galā šī godāšana pāraugusi gandrīz vai reliģijā. Gandrīz vai, bet ne gluži. Kā vienīgais citas pasaules sūtnis Freizers kļuvis par visizcilāko personību viņu vēsturē, vai saprotat?