— To var saprast, — Rendls piekrita. — Bet kas tad ir?
— Trīssimt gadi radījuši svētuma oreolu ap visu, ko runājis un darījis Freizers. Visa no viņa saņemtā informācija tiek saglabāta vārds vārdā, viņa padomus lolo atmiņā, viņa brīdinājumus neviens neuzdrošinās izlaist no prāta. — Bentons uz mirkli iegrima domās. — Un Freizers viņus ir brīdinājis: licis baidīties no Zemes, kāda tā bija viņa laikā.
— Vai tad licis jau pirmajā gadījumā mums dzīviem novilkt ādu? — Giberts jautāja.
— Nē, to viņš nepavisam nav teicis. Viņš šejieniešus brīdinājis, ka zemieši, tie, kurus Freizers pazina, izdarīs secinājumus ne jau Šaksemben- deras iedzīvotāju, labā, tas atnesīs viņiem ciešanas un bēdas, un var notikt tā, ka kontaktu starp šīm divām planētām viņi mūžam nožēlos, ja viņiem nepietiks prāta un spēka ar varu to pārtraukt.
— Freizers bija vecs, veica savu pēdējo ceļojumu un gatavojās izlaist saknes, — Rendls sacīja. — Pazīstu es tādus. Tikko uz kājām turas, staigā, apbruņojušies līdz zobiem, un uzskata sevi par brašuļiem, bet patiesībā viss lādiņš jau sen iztērēts. Šis tips pārāk ilgu laiku bija pavadījis kosmosā un sajucis prātā. Esmu gatavs derēt, ka viņš nekur nejutās tik labi kā lidojošā zvaigžņu kuģī.
— Viss var būt, — ar šaubām balsī pieļāva Bentons. — Taču diez vai. Zēl, ka mēs nekā nezinām par šo Freizeru. Mums viņš ir tikai aizmirsts vārds, kas izvilkts dienasgaismā no kāda birokrāta rakstāmgalda.
— Kādreiz mans liktenis būs tāds pats, — Giberts melanholiski iestarpināja.
'— Tā vai citādi, bet Freizers neaprobežojās tikai ar vienu brīdinājumu. Sekoja otrais <— lai viņi pārāk nesteidzas tikt no mums vaļā, jo nav izslēgts, ka tā pazaudēs savus labākos draugus. Cilvēku raksturi mainās, Freizers mācīja iezemiešiem. Izmaiņas var notikt uz labo pusi, un pienāks diena, kad Šaksembenderai ne no kā nebūs jābaidās. Jo vēlāk mēs nodibināsim ar viņiem kontaktu, jo tālāk būsim pavirzījušies pa nākotnes ceļu, jo lielāka pārmaiņu iespējamība, apgalvoja Freizers. — Bentoins izskatījās noraizējies. >—Ievērojiet: kā es jau teicu, šie uzskati te ir ieguvuši tādu spēku kā svētie baušļi.
>— Patīkami dzirdēt, — Giberts noņurdēja. — Spriežot pēc tā, ko Dorka naivi uzskata par savām slepenām domām — un varbūt tāpat domā visi viņa tautieši;—, mūs vai nu cels debesīs, vai nogalinās, atkarībā no tā, vai mēs, pēc viņu saprašanas, esam kļuvuši labāki un atbilstam kritērijam, ko noteicis ķertais nelaiķis. Galu galā, kas viņam devis tiesības spriest, vai mēs esam nobrieduši kontaktam ar iezemiešiem vai ne? Pēc kādām pazīmēm to domā noteikt paši iezemieši? Kā viņi lai zina, vai mēs esam pārmainījušies un kādas pārmaiņas notikušas pēdējo trīssimt gadu laikā? Es nesaprotu …
Bentons viņu pārtrauca:
— Tu ar savu netīro pirkstu trāpīji tieši sāpīgajā vietā. Viņi uzskata, ka var spriest. Ir par to pat pārliecināti.
— Kādā veidā?
;— Ja mēs izrunāsim divus noteiktus vārdus noteiktos apstākļos, tad būsim pazuduši. Ja neizrunāsim, viss būs kārtībā.
Giberts atviegloti iesmējās.
— Freizera laikos zvaigžņu kuģos nebija uzstā- dlti domu lasītāji. Toreiz tie vēl nebija izgudroti. Viņš taču nevarēja paredzēt, ka tādi būs, vai ne?
— Bez šaubām.
— Tātad, — turpināja Giberts, kuru uzjautrināja situācijas vienkāršība, — tu mums tikai pasaki, par kādiem apstākļiem domāja Dorka un kas tie par liktenīgajiem vārdiem, tad mēs pievaldīsim mēli un pierādīsim, ka esam lāga zēni.
— Attiecībā uz apstākļiem ir reģistrēts vienīgi neskaidrs domu tēls, kas norāda, ka tiem ir kaut kāds sakars ar templi, — Bentons pavēstīja.'— Šis templis noteikti būs pārbaudes vieta.
— Un tie divi vārdi?
— Nav reģistrēti.
— Kāpēc? Vai tad viņš tos nezina?. — mazliet nobālis, Giberts jautāja.
—< Nevaru saprast. <— Bentons neslēpa savu bēdu. — Prāts operē ar tēliem, ar vārdu nozīmi, nevis to rakstību. Nozīme ietērpjas skaņās, kad cilvēks: runā. Tādēļ nav izslēgts, ka Dorka vispār nezina šos vārdus, bet varbūt viņa domas par tiem netiek reģistrētas tāpēc, ka viņam nav zināma to nozīme.
— Bet tie taču var būt jebkuri vārdi! Vārdu ir miljoniem!
— Tādā gadījumā jo lielāka varbūtība, ka tieši tos divus mēs neizteiksim, — Bentons drūmi sacīja. — Tiesa, ir viena atruna.
— Kāda?
— Freizers bija dzimis uz Zemes, viņš labi pazina zemiešus. Dabiski, par kontroles vārdiem viņš izvēlējās tādus, kurus, viņaprāt, zemietis visdrīzāk izteiktu, — un pēc tam cerēja, ka būs kļūdījies.
Giberts izmisumā iebelza sev pa pieri.
— Tātad rīt agri mēs dosimies uz šo muzeju kā vērši uz kautuvi. Tur es atpletīšu žaunas un nepagūšu ne attapties, kad man jau būs pieauguši spārniņi un rokās arfa. Un tas viss tāpēc, ka šie sarkanādainie svēti tic lamatām, ko uzstādījis kaut kāds kosmiskais psihopāts. — Viņš dusmīgi uzlūkoja Bentonu. — Nu, ko darīsim, muksim projām no šejienes, kamēr nav par vplu, un ziņosim par apstākļiem Bāzei? Vai riskēsim un paliksim?
— Kad mūsu flote ir atkāpusies? — Bentons atbildēja ar jautājumu.
— Es zināju, ka tu tā atbildēsi.
Giberts padevās nenovēršamajam, ko viņiem gatavoja nākamā diena.
Rīts atausa skaidrs un dzestrs. Visi trīs bija gatavi, kad ieradās Dorka desmit iezemiešu pavadībā — varbūt tie bija tie paši, kas vakar, varbūt citi. Noteikt to bija grūti: visi iezemieši viņiem likās vienādi.
Ienācis kuģī, Dorka ar apvaldītu sirsnību jautāja:
— Ceru, jūs labi atpūtaties? Vai mes jus netraucējam?
— Ne tādā ziņā, kā tu domā, — Giberts pusbalsī nomurmināja. Viņš nenolaida acis no iezemiešiem, un abas viņa rokas it kā nejauši atradās līdzās divu smagu pistoļu spaliem.
— Mēs gulējām kā nosisti. — Bentona atbilde pret paša gribu izklausījās draudīga. >— Tagad mēs esam gatavi uz visu.
— Tas ir labi. Es priecājos par jums. - Dor- kas melno acu skatiens pievērsās pistolēm. '— Ieroči? — Viņš izbrīnīts pamirkšķināja, bet sejas izteiksme nepārmainījās. — Tie taču šeit nebūs vajadzīgi! Vai tad jūsu Freizers nedzīvoja pie mums mierā un saticībā? Bez tam mums, kā redzat, nav ieroču. Nevienam no mums nav pat makšķeres.
— Tas nenozīmē neuzticēšanos, — Bentons sacīja. — Kosmiskajā kara flotē mēs esam tikai nožēlojami daudzu jo daudzu priekšrakstu vergi. Viena no reglamenta prasībām ir — vienmēr pirmo oficiālo kontaktu nodibināšanas laikā nēsāt ieroci. Un mums jāpakļaujas reglamentam. — Viņš apveltīja Dorku ar apburošu smaidu. — Ja reglaments prasītu, lai mēs nēsājam zāles brunčus, salmu cepures un kartona degunus, tad jūs ieraudzītu uzjautrinošu skatu.'
Ja arī Dorka nenoticēja muļķīgajai pasaciņai, ka cilvēki tik verdziski pakļaujas reglamentam pat tādā tālumā no Zemes, viņš to nekā neizrādīja. Samierinājās iar to, ka zemieši ir apbruņoti un nešķirsies no ieročiem, lai kādu iespaidu tas atstātu uz planētas vietējiem iedzīvotājiem.
Šajā ziņā Dorkam bija priekšrocība: viņš atradās savā zemē, savā teritorijā. Personiskais ierocis, kaut arī to lieto prasmīgas rokas, neko neizšķir, ja pretinieka skaitliskais pārākums ir neapstrīdams. Labākajā gadījumā var dārgi pārdot savu dzīvību. Taču ir gadījumi, kad cena nav svarīga.
— Jūs tur gaida Limans — tempļa sargātājs, — Dorka sacīja. — Viņš arī labi prot kosmo- lingvu. Ļoti gudrs cilvēks. Vispirms apmeklēsim viņu, bet pēc tam apskatīsim pilsētu. Vai varbūt jums ir citas vēlēšanās?