Bentons svārstījās. Zēl, ka šis Limans vakar nebija starp viesiem. Viņš jau nu gan noteikti zina šos divus liktenīgos vārdus. Domu uztvērējs būtu tos izvilinājis no Limana galvas un pēc viņa aiziešanas, tā teikt, pasniedzis uz paplātes, un tad lamatas būtu kļuvušas nekaitīgas. Templī nebūs iespējams rakņāties pa Limana smadzenēm, jo domu uztvērēja kabatas formāta modeļu nav un ne planētas saimnieki, ne viesi nav apveltīti ar telepātiskām spējām.
Templī apkārt viņiem drūzmēsies iezemieši — neskaitāmi iezemieši, pilni baiļu par nezināmajām sekām. Viņi vēros katru atnācēju kustību, kāri uztvers katru viņu vārdu, saspringti gaidīs, gaidīs… līdz tam brīdim, kad kāds no astronautiem pats dos signālu slaktiņam.
Divi vārdi — divi nejauši izteikti vārdi, sitieni, cīņa, nosvīduši ķermeņi, lāsti, smaga elsošana, varbūt pat viens otrs šāviens.
Divi vārdi.
Un nāve!
Bet pēc tam samierināšanās ar sirdsapziņu — aizlūgums par mirušo dvēselēm. Vara krāsas sejas bēdu pilnas, taču tajās staro ticība, un templī atskan lūgšana: «Viņus pārbaudīja pēc tava novēlējuma, un ar viņiem rīkojās pēc tavas gudrības. Viņus uzlika uz taisnprātības svariem, un kauss nenosvērās viņiem pa labu. Slava tev, Freizer, mēs esam atbrīvojušies no tiem, kas nav mūsu draugi.»
Tāds pats liktenis sagaidīs nākamā zvaigžņu kuģa komandu un arī to, kas ieradīsies pēc tam, un tā līdz tam laikam, kamēr Zeme vai nu izolēs šo pasauli no starpgalaktiskās civilizācijas galvenās gultnes, vai arī nežēlīgi to apspiedīs.
— Tātad, ko jūs vēlaties? — Dorka neatlaidās, ieinteresēti raudzīdamies viņam sejā.
Bentons nodrebēja un atvairīja savas nesakarīgās domas; viņš apzinājās, ka visas acis pievērstas viņam. Giberts un Rendls nervozēja. Dorkas seja pauda tikai pieklājīgas rūpes, tajā nebija ne miņas no asinskares un kareiviguma. Tas, protams, neko nenozīmēja.
Tad nez no kurienes atskanēja balss — Bentons uzreiz pat nesaprata, ka tā ir viņa paša balss: «Kad mūsu flote ir atkāpusies?»
Skaļi un noteikti Bentons sacīja:
— Vispirms iesim uz templi.
Ne ar ko — ne ar ārieni, ne izturēšanos — Limans neatgādināja svešas, citplanētas reliģijas galveno priesteri. Viņš bija paliela auguma (pēc vietējiem priekšstatiem), mierīgs, cienīgs un ļoti vecs un līdzinājās vecūksnējam, lādzīgam bibliotekāram, kas sen paslēpies no ikdienas dzīves putekļainu grāmatu valstībā.
— Lūk, šeit, — viņš sacīja Bentonam, — fotogrāfijās redzama Zemes ģimene, kuru Freizers pazina tikai bērnībā. Tā ir viņa māte, tas — tēvs, bet šo ērmīgo spalvaino radījumu viņš sauca par suni.
Bentons paskatījās, pamāja, neko neatbildēja. Tas viss bija ļoti parasti, ļoti banāli. Katram ir ģimene. Katram ir tēvs un māte un daudziem — savs suns. Viņš tēloja dzīvu interesi, kādu nejuta, un mēģināja pēc acumēra noteikt, cik iezemiešu ir šai telpā. No sešdesmit līdz septiņdesmit, un ārā vesels pūlis. Pārāk daudz.
Ar pedanta ziņkāri Limans turpināja:
— Pie mums tādu radījumu nav, un Freizera piezīmēs tie nav pieminēti. Kas tas ir — suns?
Jautājums! Uz to jāatbild. Būs jāatver mute un jārunā. Sešdesmit pāri acu, ja ne vairāk, kā piekalti, vēro viņa lūpas. Sešdesmit pāri ausu, ja ne vairāk, saspringti klausās un gaida. Vai tiešām liktenīgais mirklis ir klāt?
Bentona muskuļi neviļus saspringa priekšsajūtā, ka tūlīt, tūlīt mugurā ietrieksies duncis, un viņš liekuļoti bezrūpīgi atbildēja:
— Neliels dzīvnieks, piejaucēts, saprātīgs.
Nekas nenotika.
Vai saspīlējums mazliet atslāba, vai arī tas no paša sākuma bija eksistējis tikai Bentona saasinātajā iztēlē? Kā to tagad lai zina?
Limans parādīja kādu priekšmetu un, turēdams to kā dārgu relikviju, sacīja:
— So lietu Freizers dēvēja par savu nešķiramo draugu. Tā «sagādāja viņam lielu mierinājumu, kaut arī mums nav saprotams, kādā veidā.
Tā bija veca, sasprēgājusi, ilgi kalpojusi pīpe. Tā uzvedināja tikai uz vienu domu: cik nožēlojami ir personiskie dārgumi, kad to īpašnieks miris. Bentons saprata, ka kaut kas jāsaka, taču nezināja, kas tieši. Giberts un Rendls stūrgalvīgi izlikās mēmi.
Viņiem par lielu atvieglojumu, Limans nolika pīpi, neko vairāk nejautājis. Nākamais eksponāts bija mirušā izlūka staru raidītājs; tā korpuss ar mīlestības pilnu rūpību bija spoži nospodrināts. Tieši šis veclaicīgais raidītājs bija nosūtījis Freizera ziņojumu uz tuvāko apdzīvoto sektoru, no kurienes, pārceļojot no planētas uz planētu, tas sasniedza Zemes bāzi.
Pēc tam tika parādīts atsperes nazis, hronometrs rodija korpusā, naudas maks, automātiskās šķiltavas — lērums sīku, vecu lietu. Četrpadsmit reižu Bentons sastinga šausmās, būdams spiests atbildēt uz jautājumiem vai reaģēt uz piezīmēm. Četrpadsmit reižu saspīlējums — īstens vai iedomāts — sasniedza kulmināciju un pēc tam pamazām atslāba.
— Kas tas tāds?. — Limans jautāja un pasniedza Bentonam salocītu papīra lapu.
Bentons uzmanīgi to atlocīja. Tā bija tipogrāfijā iespiesta oficiāla testamenta veidlapa. Uz tās steidzīgā, bet skaidrā un noteiktā rokrakstā bija uzmesti daži vārdi:
«Semjuelam Freizeram, kosmisko izlūku Zemes korpusa 727. numuram, nav pēc sevis nekā, ko atstāt, izņemot savu labo vārdu.»
Bentons atkal salocīja dokumentu, atdeva to Limanam un pārtulkoja Freizera vārdus kosmo- lingvā.
— Viņam bija taisnība, — Limans sacīja. — Taču kas pasaulē ir vērtīgāks?
Viņš pagriezās pret Dorku un kaut ko pateica vietējā valodā — zemieši nekā nesaprata. Tad viņš sacīja Bentonam:
— Mēs jums parādīsim Freizera attēlu. Tūlīt jūs redzēsiet viņu tādu, kādu mēs viņu pazinām.
Giberts iebukņīja Bentonam ar elkoni.
— Kāpēc viņš pārgāja uz svešu valodu? — viņš jautāja angliski, sekodams iezemiešu sliktajam paraugam. — Es zinu: viņš negribēja, ka mēs saprastu, par ko tiek runāts. Turies, draugs, tūlīt sāksies. Mana sirds to nojaus.
Bentons paraustīja plecus, pavērās apkārt: iezemieši spiedās virsū, ielenca viņu no visām pusēm un ieslēdza ciešā lokā. Kuru katru brīdi būs jārīkojas zibeņātri, bet tādā biezumā tas nav iespējams. Visi klātesošie raudzījās uz telpas tālāko sienu, un visās sejās parādījās godbijīgi jūsmīga izteiksme, it kā būtu sagaidāms, ka tūlīt, tūlīt viņu dzīvi apstaros nedzirdēta laime.
No visām mutēm izlauzās vienbalsīga nopūta: vecais Limans atvilka aizkaru un atsedza Cilvēka no Ārienes attēlus. Krūšutēlu dabiskā lielumā uz mirdzoša postamenta un ap divi metri augstu ar eļļas krāsām gleznotu portretu. Spriežot pēc visa, abos šedevros bija lieliski panākta līdzība.
Ilgs klusums. Visi, likās, gaidīja, ko teiks zemieši. Tā gaida sprieduma pasludināšanu tiesā. Taču tagad, šajā nejēdzīgi sarežģītajā un draudīgajā situācijā, grūtais pienākums pieņemt spriedumu bija uzlikts pašiem apsūdzētajiem. Tiem, kas šeit klusējot tika tiesāti, pašiem bija jāatzīst sevi par vainīgiem vai nevainīgiem nezināmajā noziegumā, kas izdarīts nezin kad un nezin kā.
Nevienam no viņiem nebija nekādu ilūziju: viņi zināja, ka pienācis kritiskais brīdis. Viņi juta to intuitīvi, izlasīja apkārtējo vara krāsas sejās. Bentons palika nopietns. Rendls mīņājās, it kā nevarētu izšķirties, uz' kuru pusi mesties, kad pienāks laiks. Kareivīgais fatālists Giberts stāvēja, plati izvērsis kājas, turēdams rokas pie pistolēm, un ar visu savu izskatu rādīja, ka tik viegli dzīvību neatdos.