— Tātad, — piepeši skarbā balsī klusumu pārtrauca Limans, — ko jūs par viņu domājat?
Nekādas atbildes. Zemieši saspiedās kopā, sa- springuši uzmanībā, gatavi uz visļaunāko, un aplūkoja pirms trīssimt gadiem mirušā izlūka portretu. Neviens neteica ne vārda.
Limans sarauca pieri. Viņa balss skanēja asi:
— Jūs, cerams, neesat pazaudējuši runas spēju?
Viņš forsēja jautājuma izlemšanu, steidzināja dot galīgo atbildi. Iekarsīgajam Gibertam tas bija vairāk nekā pietiekami. Viņš izrāva aiz jostas aizbāztās pistoles un nikni, aizvainoti sacīja:
— Nezinu, ko jūs gribat dzirdēt, un man par to nav nekādas daļas. Bet, lūk, ko es jums teikšu, vai nu jums tas patīk, vai nepatīk: Freizers nav nekāds dievs. Tas katram redzams. Parasts, skaidras, taču neapšaubāmas briesmas, — Bentons turpināja. — Pēc tām iznāca, ka jūs esat mūsu draugi, ka jūs gribat un cerat kļūt mūsu draugi… Taču kaut kādi divi vārdi atklās jums mūsu naidīgo būtību un parādīs, ka mūs jāsaņem kā ienaidniekus. Ja mēs izteiksim šos vārdus, mums beigas! Tagad mēs, protams, zinām, ka neesam tos izteikuši, citādi mēs te tik mierīgi nesarunātos. Mēs esam izturējuši pārbaudi. Taču, vienalga, es gribu jautāt. — Viņš paliecās uz priekšu, cieši lūkodamies Limanā. — Kādi ir šie vārdi?
Domīgi berzēdams zodu, nemaz nesarūgtināts par dzirdēto, Limans atbildēja:
— Freizera padoms pamatojās uz zināšanām, kādu mums nebija un nevarēja būt. Mēs pieņēmām šo padomu, neuzdodami jautājumus, nezinādami, kādi bija viņa apsvērumi un domu gaita, jo apzinājāmies, ka viņš smeļ no zvaigžņu gudrības akas, kas mūsu saprašanai nav pieejama. Freizers lūdza, lai mēs jums parādām templi, viņa lietas, viņa portretu. Un ja jūs izteiksiet divus vārdus …
— Kādus divus vārdus? — Bentons neatlaidās.
Aizvēris acis, Limans skaidri un cītīgi izrunāja šos vārdus, it kā noturētu senu rituālu.
Bentons atkal atspiedās pret krēsla atzveltni. Gauži pārsteigts, viņš cieši lūkojās Rendlā un Gibertā, un tie viņam atbildēja ar tādu pašu skatienu. Visi trīs bija neizpratnē un jutās vīlušies.
Beidzot Bentons jautāja:
— Kādā valodā tie ir?
— Vienā no Zemes valodām, — Limans apgalvoja. — Freizera dzimtajā valodā.
— Un ko tie nozīmē?
— To gan es nezinu. — Limans bija tādā pašā neizpratnē kā zemieši. — Nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Freizers nevienam nepaskaidroja šo vārdu jēgu, un neviens viņam paskaidrojumus neprasīja. Mēs iemācījāmies šos vārdus un vingrinājāmies tos izrunāt, jo tie bija mums novēlētie brīdinājuma vārdi, un tas ir viss.
— Nekā nesaprotu, — Bentons atzinās un pakasīja pakausi, — Visu savu grēkpilno mūžu neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.
— Ja tie ir zemiešu vārdi, tad droši vien novecojušies, un tagad tos labākajā gadījumā atceras kāds pārgudrs profesors, mirušo valodu, speciālists, — Rendls ieteicās. Brīdi padomājis, viņš piebilda: — Es kaut kur dzirdēju, ka Freizera laikā par kosmosu teikuši «vakuums», kaut gan tas ir pilns ar dažādām matērijas. formām un līdzinās visam kam, tikai ne vakuumam.
— Bet varbūt tas pat nav senā Zemes valodā, i— diskusijā iesaistījās Giberts. - Varbūt tie ir senlaiku kosmonautu valodas vai arhaiskas kosmolingvas vārdi …
— Atkārto tos! — Bentons palūdza.
Limans laipni atkārtoja šos vārdus. Divi vienkārši vārdi — un neviens tos nekad nebija dzirdējis.
Bentons papurināja galvu.
— Trīssimt gadu — tas ir neiedomājami ilgs laiks. Neapšaubāmi, Freizera laikos šie vārdi ir bijuši izplatīti. Bet tagad tie atmiruši, apbedīti, aizmirsti — aizmirsti tik sen un tik cieši, ka es neņemos pat minēt, ko tie nozīmē.
— Es arī ne, — Giberts viņam piebalsoja. — Labi, ka neviens no mums nav pārlieku mocīts ar izglītību. Šausmīgi iedomāties: astronauts var nelaikā tikt kapā tikai tāpēc, ka atceras trīs četras novecojušas skaņas.
Bentons piecēlās.
— Labi, nav vērts domāt par to, kas uz visiem laikiem izzudis. Ejam, salīdzināsim šejienes birokrātus ar mūsējiem.
Viņš paskatījās uz Dorku.
— Vai tu esi gatavs vest mūs uz pilsētu?
Brīdi šaubījies, Dorka mulsi jautāja:
— Vai ierīce, kas lasa domas, ir jums līdz?
— Tā cieši piekniedēta zvaigžņu kuģī, — Bentons pasmējās un uzmundrinoši uzsita Dorkam uz pleca. — Pārāk masīva, lai staipītu līdz. Domā, par ko gribi, un priecājies, jo tavas domas paliks mums noslēpums.
Ejot ārā, trīs zemieši uzmeta skatienu priekškaram, kas aizsedza sirma, melnādaina cilvēka, kosmosa izlūka Semjuela Freizera portretu.
— Draņķa nēģers! — Bentons atkārtoja aizliegtos vārdus. — Nesaprotami. Kaut kādas muļķības!
— Gluži vienkārši bezjēdzīgs skaņu sakopojums, — Giberts piekrita.
— Skaņu sakopojums, — kā atbalss atsaucās Rendls. — Starp citu, senos laikos to sauca smieklīgā vārdā. Es to izlasīju kādā grāmatā. Tūlīt atcerēšos. — Viņš brīdi padomāja, tad priecīgi iesaucās: — Atcerējos! To sauca «abrakadabra».
SATURS
J. BRANDISS. E. F. RASELS UN «GALAKTISKA TRADĪCIJA»
STTDZIŅA UZ SIRDI.
DEBESIS, DEBESIS. .
AIZMIRSANAS KRĒSLS
ELS SIMTONS. .
ES LIECINU. .
IKDIENAS DARBS
ILGAS NAKTS BEIGAS
MĒS AR SAVU ENU.
PAZUDUSAIS APARĀTS
MAZLIET SMĒREĻĻAS
PARBAUDES AKMENS
Ēriks Frenks Rasels PĀRBAUDES AKMENS HB Ns 903
Redaktore Z. Kļaviņa. Mākslinieks I. Zvagūzis. Māksliniec kais redaktors G. Krutojs. Tehniskā redaktore M. AndersO Korektore L. Brahmane.
Nodota salikšanai 11.11.77. Parakstīta iespiešanai 30.01. Tipogrāfijās papīrs Nr. 2, formāts 70X100/32. Litcratūi garnitūra. Augstspiedes tehnika. 11,25 fiz. iespiedi.: 14,63 uz iespiedi.; 14,16 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Pašūt. Nr. 40 Maksā 1 r. 40 k. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņe ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Vai izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu 1 mitējas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.
[1] rinda no amerikāņu dzejnieka H. Longfello (1807–1882) dzejoļa «Ceļmalas viesnīcas leģendas».
[2] cherchez la femme (franču vai.) — meklējiet sievieti!