— Ja es gribu izdarīt apmaiņu, — Džensens turpināja, — tad man nevajag vilcināties, jo enerģija sāk izkliedēties tūlīt pat, tiklīdz esmu atstājis ķermeni.
— Jā, — Veins bija spiests apstiprināt.
— Un es nevaru tā vienkārši pārlēkt no vienām miesām citās, tam vajag katrreiz no jauna uzlādēties. Nu, labi, nesteigsimies un izmeklēsim īsti patīkamu modeli. Ja jau reiz izvēlēties jaunu ķermeni, tad augstākā labuma, nevis pirmo, kas gadās pa rokai.
— Es lūdzu jūs, Džensen, apdomājiet labi! Tā ir bīstama rotaļa! Vai nebūtu labāk atteikties no tās, kamēr nav par vēlu?!
— Jel aizveries, dieva dēļ! Es neatteikšos no tās kaut vai tāpēc, ka netaisos atteikties pats no sevis. Viņiem vajadzīgs mans ķermenis? Laipni lūdzam, ņemiet, ja jau viņš man pašam vairs nav vajadzīgs.
Džensens atkal pievērsās piezīmēm.
— Tātad no manis tiek prasīts viens — sakoncentrēt visu skatiena spēku uz to skaistuli, kuram uzsmaidīs laime dot man mājvietu. Tiklīdz es izlienu no sava karkasa, tūlīt pat ielecu jaunā, bet tā īpašnieku izmetu laukā. — Piepeši Džensenam kaut kas iešāvās prātā, un viņš pagriezās pret Veinu: — Bet kāpēc viņš nevarētu izmantot manu karkasu?
— Tas nav iespējams. Pārvietoties var tikai uz dzīvu ķermeni, miris šim nolūkam neder.
Veins nesāka skaidrot, kāpēc tā ir, un Džensens arī neizrādīja nekādu interesi. Noziedznieka uzmanība bija koncentrēta uz ceļu. Pielicis pie acīm binokli, viņš vērīgi pētīja kādu punktu tālumā. Viņa poza liecināja par tikko apvaldāmu uztraukumu. Pēkšņi viņš nosvieda binokli un metās klāt krēslam, pie kura viņi pirms brīža bija piestiprinājuši Veina projektoru.
— Tā ir tieši tā būda, kas man vajadzīga! — Džensens iezvēlās krēslā, atiezis smīnā visus zobus. — Ieslēdz strāvu un nedomā taisīt dumjus jokus!
Ar pūlēm apspiezdams pretīgumu, Veins iebāza kontakta dakšu rozetē un pagrieza slēdzi. Viņam nebija izvēles: Džensens paliks pie pilnas apziņas un saglabās darbības spēju līdz tam momentam, kad viņa dvēsele pametīs ķermeni, bet pēc tam kaut ko uzsākt būs par vēlu. Veinam nekas cits neatlika kā pakļauties apstākļiem un lūgties likteni, lai aparāts nedarbotos.
Nobālis, bikli cerēdams uz neveiksmi, viņš vēroja savu projektoru: nekādu redzamu staru, nekāda izstarojuma, kas liecinātu, ka aparāts darbojas, — vienīgi indikatora šautras neatlaidīgi kāpa uz augšu. Veins zināja, ka šajā brīdī milzīgs dzīvības spēks ieplūst saspringtajā zvēra ķermenī, kurš bija iezvēlies krēslā.
Džensens sēdēja nekustīgi, cieši vērdamies uz kaut ko aiz loga. Viņa skatiens ieguva gandrīz hipnotisku spēku, roku pirksti sāka konvulsīvi raustīties. Piepeši viņa seja sastinga gluži kā maska, acīs nodzisa gaisma, rokas bezspēcīgi nokarājās.
Veins drūmi aplūkoja neelpojošo ķermeni, viņa sirdī cerība cīnījās ar šausmām. Viņš nespēja ticēt notikušajam. Kāds cilvēks nogriezās pa celiņu, kas veda uz māju, uzkāpa pa pakāpieniem un piedauzīja pie durvīm. Saimniece, kājas šļūkādama, iznāca gaitenī, atvēra durvis un naidīgi noprasīja: «Ko vajag?» Varēja sadzirdēt balsu murdoņu, pēc tam soļus — kāds nāca uz šo istabu. Veins ar trīcošu roku izbrauca caur kuplajiem, baltajiem matiem — viņa izmisīgā lūgšana nebija uzklausīta: aparāts darbojās. Viņš to izslēdza un pagriezās pret nepazīstamo.
Šis cilvēks bija dažus gadus jaunāks par Džensenu, platāks plecos, ar stūrgalvīgu zodu, ātrām un vieglām kustībām. Viņam mugurā bija labi pašūts uzvalks, galvā eleganta platmale, kājās pēc pasūtījuma taisīti zābaki, kas blāvi spīdēja. Viņš izskatījās pēc savu mcrķi sasnieguša cilvēka, labsirdīga, bet tāda, kas vajadzības gadījumā prot sevi aizstāvēt.
— 'Kā es jums patīku, papucīt? <— svešais jautāja. Viņš stalti izslējās un sāka lēnām griezties apkārt kā manekene, kas demonstrē vakara tualeti.
— Jus… jūs… jus — Džensen?
— Tieši tā, tas esmu es — Džensens, pareizāk sakot, sers Henrijs.
Svētlaimīgi smaidīdams, viņš piegāja pie krēsla, kurā bija sagumis cilvēka stāvs. Bet tūlīt svētlaimīgo smaidu nomainīja šausmu un pretīguma grimase.
— U-u-hl Kādas šausmas — redzēt sevi mirušu! Gandrīz aukstiem sviedriem nosvīdu.
— Jūs vairs nekad nevarēsiet atgūt iepriekšējo izskatu.
— Nav ne mazākās vēlēšanās. Kad cilvēks paskatās uz sevi no malas, tad saprot, kā viņam trūkst. Skaidri redzams, ka man bija vajadzīgas kādas izmaiņas. Un, redz, es ņēmu un pārmainījos. Vai patīk?
— Kā noritēja pārvietošanās? — Veins jautāja, ar pūlēm izspiezdams vārdus.
— Kaut ko briesmīgāku grūti iedomāties. Bija tā, it kā es darītu ko tādu, kas nevienam, pat man, nav pa spēkam. Es it kā augu, kļuvu arvien lielāks un lielāks, stiprāks un stiprāks. Piepeši kaut kas nožvarkstēja, un es jau atrados viņa ķermenī. Pa īstam viņā iekšā. Es jutu, ka stāvu uz viņa kājām, skatos ar viņa acīm, dzirdu ar viņa ausīm un pūlos sagrābt viņa smadzenes. Viņš cīnījās kā traks, bet galu galā es viņu padzinu. — Paša stāstījums Džensenu it kā atžirbināja. Viņš pat saviebās. — Viņš izlidoja no sava karkasa ar baigu bļāvienu — brēca kā runcis martā.
— Jūs nogalinājāt cilvēka dvēseli. Un agri vai vēlu jūs par to atbildēsiet, kaut vai visaugstā tiesas priekšā. — Veins paraudzījās uz švītu, kurš — lai cik grūti nācās tam ticēt — bija tas pats Džensens. — Un es esmu līdzvainīgs, esmu šā nozieguma līdzdalībnieks.
— Nejauciet man galvu ar saviem sprediķiem! Es jau sen esmu pieaudzis. Man no sprediķošanas metās nelabi jau tad, kad vēl staigāju īsās bikše- lēs. — Džensens tramīgi pašķielēja uz ķermeni, kurš vēl tik nesen bija piederējis viņam. — Vai jūs esat pārliecināts, ka es nekad tajā neatgriezī- šos?
— Protams. Tas ir miris. Līķi nevar atdzīvināt. Apvalka maiņa iespējama vienīgi tad, ja jūs pārvietojaties uz ķermeni, kuru tā iepriekšējais īpašnieks vēl nav atstājis. Te ir zināma līdzība ar vadītāju apmainīšanos automašīnā, kas traucas lielā ātrumā, — bīstams pasākums, bet realizējams ar noteikumu, ka stūre visu laiku atrodas kāda rokās. Vai nu viens, vai otrs — pauzes nedrīkst būt.
— Jā, tā tas arī bija. Kamēr es viņu vēl nebiju galīgi padzinis, viņš grīļojās kā piedzēries. Automobilis drusciņ pastreipuļoja — te pa labi, te pa kreisi, ko? — Piepeši Džensens par kaut ko aizdomājās. — Bet kur viņš pats palika?
— Ne jūs viens — visa pasaule gribētu to zināt. Atbilde uz šo jautājumu atklātu dzīvības noslēpumu.
— Nu, labi, es domāju, ka vienam cilvēkam nav pa spēkam zināt absolūti visu — pat tādam zinātniekam kā jūs.
Džensens izvilka no bikšu aizmugures kabatas plakanu zelta pulksteni un ar patiku to aplūkoja.
— Vērtīga lietiņa. Droši vien maksā ne mazāk kā pussimtu. Un naudas maks viņam <— man — solīds: piestūķēts ar banknotēm! Veikli es to nostrādāju, vai ne?
Veins klusēja.
— Bet tagad pie lietas, >— Džensens atģidās. — Savu ķermeni es paslēpšu tā, lai tas pats kristu okšķeriem acīs. Oh, kas tiem būs par lustēm! Nopriecāsies, ka atraduši resnuļa slepkavu. Iedomājieties tikai, es sākšu jaunu dzīvi ar to, ka izdarīšu pakalpojumu policijai! — Viņa uzmanība pārslēdzās uz Veinu. — Tā mantiņa paliks pie manis un piezīmes arī. Jūs es palaidīšu vaļā, tiklīdz būšu nokļuvis tur, kur gribu nokļūt.