— Jūs esat nolēmis mani atbrīvot?
— Kāpēc gan ne? Es taču esmu labojies, kļuvis pavisam cits cilvēks, vai tā nav? Jūs varat pļek- stēt, cik patīk, kas jums ticēs? — Viņš apmierināti nosmējās. — Starp citu, ja arī noticēs, kas par to? Ko viņi var man izdarīt? Jūs varat sīki aprakstīt manu ārieni, nofotografēt, nodot viņiem manus pirkstu nospiedumus — tik un tā mani nedabūs rokā. Neviens nezinās, par ko es būšu kļuvis rīt vai pēc nedēļas.
— Bet jūs taču apsolījāt projektoru iznīcināt!
— Kas, es? Nokaut vistu, kas dēj zelta olas? Tādu muļķi vari pameklēt!
Aizpogājis žaketi, viņš gāzelēdamies pagājās pa istabu, pūloties neskatīties uz ļengano ķermeni krēslā.
— Es taču tagad varu iet, kur ienāk prātā, darīt, ko gribas: lai savāc kaut visus pasaules lieciniekus, man nošķaudīties — kurš var mani sazīmēt? Un, kamēr šie okšķeri iekustēsies, es jau būšu cits. — Džensens jautri uzsita sev pa gūžām, it kā viņam prātā būtu iešāvusies spīdoša ideja.
— Velns parāvis, es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu un vadīt pats savu vajāšanu! Ja vien gribēšu, es kļūšu par Siāmas karali vai Savienoto Valstu prezidentu!
Veins burtiski sastinga aiz šausmām, kad aptvēra, cik daudz patiesības ir šajos lielīgajos apgalvojumos. Viņa priekšā bija spēks >— spēks, pret kuru likums un kārtība ir bezspēcīgi. Un viņš, Veins, bija palaidis to brīvībā par prieku un gavilēm visai noziedznieku pasaulei. Nu, protams, Džensens glabās savu noslēpumu, greizsirdīgi sargās to no citiem likuma pārkāpējiem. Taču viņš pats bija draudi — kā indivīds, pareizāk sakot, kā viens no bezgalīgas nenotveramu indivīdu virknes.
Pēc desmit stundām šī doma joprojām neatstāja Veinu. Viņš stāvēja ar zāli noaugušā ilgi nebraukta ceļa malā, noskatīdamies, kā tālumā nozūd švītīgais, pašpārliecinātais noziedznieks, traukdamies pretī absolūtai, ne ar ko neierobežotai brīvībai. Džensens būtu viegli varējis Veinu nogalināt — tas viņa sirdsapziņu nemaz neapgrūtinātu, taču kaut kādu Veinam nezināmu iemeslu dēļ viņš to neizdarīja. Varbūt nelietim ' sagādāja ļauna prieka pilnu gandarījumu doma, ka varas orgāni tiks brīdināti par radušos problēmu, kuru atrisināt nav viņu spēkos. Bet varbūt viņš baidījās, ka projektors var sabojāties, un atstāja tā autoru dzīvu, lai būtu, kas izlabo iespējamās vainas.
Mašīna aizjoņoja, saceldama putekļu mākoni. Veins nolūkojās tai pakaļ, kamēr tā nozuda skatienam, un viņa ausīs uzmācīgi skanēja vārdi: «Es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu…» Sakumpis viņš sāka soļot uz tuvākā ciemata pusi.
— Viņš var ieņemt jebkuru vietu, — Veins pie sevis murmināja, — jebkuru..-. — Viņš vēl un vēl atkārtoja šos vārdus, līdz tie pašam apnika.
Tad viņš tos mazliet izmainīja un nomurmināja: — Kādu vien grib! r— Veins vērās uz debesīm, uz tālo horizonta līniju, bet neko neredzēja, jo viņu bija pārņēmusi šī jaunā doma: «Kādu vien grib … Ak kungs! Kādu vien grib!»
Divdesmit vētrainajos gados, kopš Džensens dzīvoja ārpus likuma, viņš bija veiksmīgi piedalījies visriskantākajos pasākumos. Vienīgā reize, kad iznāca misēklis, bija otrā slepkavība, kas gandrīz maksāja viņam dzīvību. Viņš bija daudz ko iemācījies no saviem amata brāļiem, pilnībā pārvaldīja savas profesijas taktiskos paņēmienus un metodes, un noziedznieku pasaulē viņam bija pieredzējuša un veikla cilvēka reputācija. Un nu šī pieredze un izmanība bija iemiesojusies jaunā ķermenī, kas gandrīz automātiski reaģēja uz jebkuru kriminālu situāciju.
Soļodams uz mazo provinces pilsētiņas banku, Džensens pilnīgi apzinājās savas spējas. Šie antiņi glabā naudu tā, it kā taisni gaidītu, lai to pievāc kāds laupītājs, kas strādā pats uz savu roku. Pāris draudošu žestu, nepieciešamības gadījumā viens otrs šāviens — un lieta darīta. Kaut ko vienkāršāku grūti pat iedomāties. īpašu pievilcību priekšā stāvošajai operācijai piešķīra dažas detaļas izrādes nobeigumā. Šoreiz skatītājiem neiznāks redzēt efektīgo steidzīgas bēgšanas un trauksmainas pakaļdzīšanās ainu, kur mašīnas joņo galvu reibinošā ātrumā un policija burtiski min noziedzniekam uz papēžiem. Viņš nepazemosies arī līdz tādam melodramatiskam paņēmienam kā melna maska. Viņš gluži vienkārši ieies, paņems, iznāks un noslēps. Un viss.
Tā viņš arī izdarīja. Viņš iegāja hallē divdesmit minūtes pirms bankas slēgšanas, kad tur vairs nebija neviena apmeklētāja, un parādīja kasierim kādu priekšmetu, ko nevērīgi izņēma no kabatas. Kasieris paskatījās un nobālēja.
— Ja klusēsi, es tevi neaiztikšu.
Lai viņa vārdi drīzāk nonāktu līdz kasiera apziņai, Džensens mazliet pabīdīja uz priekšu revolvera stobru un nodomāja — diez vai ir izdevies savilkt seju tik niknā grimasē, kā viņš to prata agrāk.
— Papīrīšus satin sainītī, es ņemšu sev līdz. Kusties, kusties un nedomā bļaustīties! Ja man patiks jūsu apkalpošana, es pie jums iegriezīšos vēl kādu reizīti.
Darbodamies kā sapnī, kasieris steidzīgi bāza banknošu paciņas maisiņā. Kopīgā summa bija neliela. Džensens arī nebija cerējis, ka šajā mazajā kantorītī, kur strādāja divi kalpotāji, viņu gaida liels laupījums. Taču nauda gandrīz vai pati līda rokās, un tā lieti noderēs, kamēr viņš sagatavosies lielākiem un drosmīgākiem uzbrukumiem. Kāpdamies atpakaļ, viņš piegāja pie direktora kabineta durvīm un ar kājas spērienu atsita tās vaļā. Cienījamais bankas galva dzīrās celt troksni, taču, ieraudzījis pret sevi pavērsto revolveri, kļuva saprātīgs, aiztaisīja muti un pacēla rokas.
Pēc divām minūtēm Džensens iznāca no bankas ēkas, rūpīgi aizvērdams aiz sevis ārdurvis. Divi vīrieši bija ieslēgti direktora kabinetā, taču viņš pat nebija papūlējies tos sasiet. Izmantot telefonu viņi nevarēs — par to Džensens bija parūpējies. Lai tiktu laukā, viņiem vajadzēs ne mazāk kā piecas minūtes, un ar tām viņam pilnīgi pietika. Nesteigdamies Džensens iesēdās mašīnā, ieslēdza vidējo ātrumu un pēc divām minūtēm mierīgi novietoja laupījumu citas mašīnas bagāžniekā. Šī mašīna viņu nogādāja mājās, vienistabas dzīvoklī. Tur Džensens nosēdās pie loga un sāka gaidīt. Viņa galvu apņēma projektora ķivere, līdz slēdzim varēja ērti pasniegties. Taču visa viņa uzmanība koncentrējās uz logu, pa kuru bija redzama iela. Kad viņš pastiepa roku pie slēdža, policija bija tikko sākusi rosīties.
Viņš rūpīgi noslēpa projektoru. Galu galā tas bija svarīgāk par visu. Vērtīgo aparātu vajadzēja īpaši sargāt. Tas bija jāsaglabā par katru cenu. Viņš nedrīkstēja to pazaudēt. 'Neparko, ne par kādu naudu! Ja kādreiz nāktos izvēlēties starp aparātu un laupījumu, viņš bez domāšanas pasūtītu laupījumu pie velna.
Tā spriedelēdams, Džensens nevērīgā gaitā klenderēja pa ielu, paslēpies aiz jaunas, necilākas «fasādes»: rokas sabāztas rupju, pašaustu bikšu kabatās, smagie zābaki klaudzina trotuāru ar dzelzs apkalumiem, lūpas pastieptas — tūlīt, tūlīt iesvilpsies. Smieklīga sajūta: reizē laime un šausmas. Te nu viņš ir — neaizsniedzams, taču ausīs vēl skan griezīgais priekšnāves brēciens.
Ielu krustojumā drūzmējās pūlītis uztrauktu gājēju, bija dzirdamas aprautas frāzes: «Jā, protams, es atceros… Nekas tamlīdzīgs nekad nebija noticis… Es vienmēr teicu, reiz viņi… Kāda nekaunība, vienkārši ienāca un paņēma, cik bija, bet kasieris… Sen laiks ievest stingrāku kārtību… Ja es tur būtu bijis, es viņam laistu ar tintnīcu …»
— Kas te noticis, draugi? — Džensens lauci- nieciskā vienkāršībā apvaicājās.
— Banka aptīrīta, — pavēstīja lempīgs puisis. — Tu drusku nokavēji. Laupītājs bijis viens. Paguvis aizmukt. Cik viņš paņēmis, vēl nav zināms, bet droši vien apaļu summiņu.