Džeks Londons
PA VILTUS SAUĻU TAKU
Sitka Cārlijs sfica pīpi, domīgi pētīdams pie sienas pielipināto no žurnāla izgriezto ilustrāciju. Labu pusstundu viņš, acu nenovērsis, skatījās attēlā, bet es visu laiku slepšus viņu vēroju. Viņa smadzenēs kaut kas norisinājās — dievs vien zina kas, taču katrā ziņā kaut kas interesants. Viņš bija nodzīvojis bagātu mūžu, kurā daudz r pieredzējis, un viņā bija notikusi neparasta pārvērtība: viņš bija aizgājis no savas tautas un, cik nu tas indiānim iespējams, ieguvis baltā cilvēka garīgo seju. Viņš pats mēdza teikt, ka ieraudzījis uguni, gājis turp, piesēdies pie mūsu ugunskura un kļuvis par vienu no mums. Lasīt un rakstīt viņš netika iemācījies, bet runāt prata lieliski un vēl lieliskāk bija aptvēris balto cilvēku domāšanas veidu un viņu pieeju dzīvei.
So pamesto būdu mēs atradām pēc dienu ilga, grūta pārgājiena. Bet nu suņi bija pabaroti, vakariņu trauki nomazgāti — un mēs pilnā mērā izbaudījām to burvīgo brīdi, kāds tiem, kas ceļo pa Aļasku, pienāk tikai reizi, tikai vienu pašu reizi dienā, kad nogurušo ķermeni no gultas šķir vienīgi nepieciešamība pirms aizmigšanas izpīpēt vēl vienu pīpi. Kāds no būdas iepriekšējiem iemītniekiem bija izrotājis sienas ar ilustrācijām no žurnāliem un avīzēm, un šīs ilustrācijas piesaistīja Sitkas Cārlija uzmanību, tikko šeit ieradāmies — pirms divām stundām.
Viņš tās pētīja un pētīja, pakavēdamies te pie vienas, te pie otras, tad atkal pievērsdamies iepriekšējai; un es redzēju, ka viņš ir samulsis un kaut ko neizprot.
— Nu, — es beidzot pārtraucu klusumu, — ko tu prāto?
Pīpi no mutes izņēmis, viņš vienkārši atbildēja:
— Nesaprotu.
Tad ievilka dūmu, vēlreiz izņēma pīpi no mutes un ar pīpes kātu norādīja uz pirmējo ilustrāciju.
— Nu šī pati bilde. Ko tā nozīmē? Nesaprotu.
Arī es paskatījos turp. Cilvēks ar briesmīgu ļaundara ģīmi, traģiski piespiedis roku pie sirds, ļimst pie zemes; otrs, atriebēja eņģeļa izskatā, skaists kā Adoniss, stāv viņam pretī, pacēlis kūpošu revolveri.
— Viens vīrs nošauj otru, — es atteicu un arī pats sa- mulsu, jo jutu, ka neprotu attēloto izskaidrot.
— Kādēļ? — Sitka Cārlijs noprasīja.
— Nezinu, — es vaļsirdīgi atzinos.
— Sitajā bildē ir tikai beigas, — viņš paziņoja, — nav sākuma.
— Tā ir dzīve, — es teicu.
— Dzīvē vienmēr ir sakums, — viņš protestēja.
Es klusēju, bet viņš pa to laiku pievērsās citam attēlam — gleznas «Leda ar gulbi» reprodukcijai.
— Šinī bildē nav sākuma, — viņš sacīja, — un beigu arī nav. Es bildes nesaprotu.
— Nu paskaties uz šo! — Es norādīju uz trešo ilustrāciju. — Tai ir noteikts saturs. Kā tu to izproti?
Viņš labu brīdi lūkojas attēla.
— Meitenīte ir slima, — viņš beidzot sacīja. — Pavci, kā ārsts uz viņu skatās! Viņi visu nakti nav gulējuši: redzi — lampā palicis pavisam maz petrolejas, bet loga jau sārtojās rītausma. Slimība ir grūta; varbūt meitene uz miršanu, tādēļ dakteris tāds sadrūvējies. Bet tur — māte. Slimība patiesi nopietna: māte noliekusi galvu uz galda un raud.
— Kā tu zini, ka raud? — es pārtraucu. — Seju tak nevar redzēt. Varbūt viņa iemigusi.
Sitka Cārlijs pārsteigts paskatījās uz mani, tad atkal pievērsās attēlam. Bija skaidrs, ka viņš neprot sevī kontrolēt iespaidu, ko tas atstājis.
— Var jau būt, ka guļ, — viņš piekrita. Tad paraudzījās vērīgāk. — Nē, neguļ vis. No pleciem redzams, ka neguļ. Esmu redzējis sievietes raudam — tad viņām ir šitādi pleci. Māte raud, meitenīte ir ļoti slima.
— Nu, raugi, tad jau esi bildes saturu sapratis! — es iesaucos.
Viņš papurināja galvu un noprasīja:
— Vai meitene nomirs?
Man nebija ko sacīt.
— Vai nomirs? — viņš atkārtoja jautājumu. — Tu pats esi mākslinieks. Tev ta kā būtu jāzina.
— Nē, nezinu, — es atzinos.
— Tā nav dzīve, — viņš pamācīgi noteica. — Dzīvē
meitene vai nu nomirtu, vai izveseļotos. Dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Bildē nenotiek nekas. Nē, es bilžu nesaprotu.
Viņš bija gluži nelaimīgs. Viņam ļoti gribējās saprast visu, ko saprot baltie cilvēki, bet šoreiz tas neizdevās. Viņa balsī skanēja arī izaicinājums: viņš gribēja, lai es pierādu, ka bildēs ir jēga un gudrība. Turklāt viņam piemita izcili spēcīga iztēle, to es jau sen biju pamanījis. Viņš visu iedomājās uzskatāmi. Dzīvi vēroja tēlos, izjuta tēlos un domāja par to tēlos. Un tai paša laikā viņš tomēr nesaprata teļus, ko bija radījuši citi un ar krāsu un līniju palīdzību atveidojuši uz audekla.
— Tāda bilde ir dzīves daļiņa, — es sacīju, — mēs attēlojam dzīvi tā, kā to redzam. Teiksim, tu, Carlij, ej pa ceļu. Tu ieraugi būdu. Logā deg gaisma. Tu pāris mirkļu paraugies pa logu iekšā. Kaut ko redzējis, ej tālāk. Pieņemsim, tur sēdēja cilvēks un rakstīja vēstuli. Tu redzēji kaut ko bez sākuma un bez beigām. Nekas nenotika. Bet tu tomēr redzēji mazu dzīves gabaliņu. Un to neaizmirsīsi. Tev atmiņā palikusi bilde. Glezna loga ietvarā.
Viņš izskatījās ieinteresēts; zināju, ka, klausoties manī, viņš jau it ka skatās pa logu un redz cilvēku rakstām vēstuli.
— Vienu bildi tu esi uzzīmējis tādu, ko saprotu, — viņš sacīja. — Tā ir īsta. Un pavisam skaidra. Tavā būdā Dausonā salasījušies vīri. Sež pie galda un spēlē faraonu. Uz lielam summām. Un likmes aug un aug.
— Kā tu zini, ka aug?. — es satraukts jautaju, jo šajā mirklī manu darbu vērtēja bezkaislīgs kritiķis, kas labi pazīst dzīvi, nemaz nepazīst mākslu, bet reālajā pasaulē jūtas ka zivs ūdenī. Jāatzīst, ka tieši šī glezna man bija ļoti mīļa. Biju nosaucis to par «Pēdējo partiju» un uzskatīju par vienu no saviem labākajiem darbiem.
— Naudas uz galda nav, — Sitka Cārlijs paskaidroja, — spēlē ar žetoniem. Tātad par visu, kas bankā. Vienam priekšā ir dzelteni žetoni — katrs varbūt par tūkstoti, varbūt par diviem tūkstošiem dolāru. Otram — sarkani, varbūt par piecsimt dolāriem, varbūt par tūkstoti. Traki augsta spēle. Visas likmes augstas, spēlē par banku. Kā es to zinu? Tavs bankas turētājs pavisam sarkans ģīmī. (Biju sajūsmināts.) Tas, kam dod kārtis, sēž, uz priekšu salīcis. Kāpēc tā salicis? Kāpēc viņam tāda sastingusi seja? Bet acis deg. Kāpēc bankas turētājs tik sarkans?
Kāpēc visi kā pārakmeņojušies? Visi — ir tas ar dzeltenajiem žetoniem. Ir tas ar baltajiem. Un tas ar sarkanajiem arī. Par ko viņi visi klusē? Par to, ka spēle traki augsta. Par to, ka pēdējā partija.
— Kā tu zini, ka pēdējā? — es jautāju.
— Banku ņems ar kungu, septiņnieks atklāts, — viņš atbildēja. — Uz savām kārtīm neviens neliek. Pašu kārtis — pie malas. Visiem prātā tikai viens. Visi liek uz septiņnieku. Bankas turētājs var pazaudēt tūkstošus divdesmit, bet var arī vinnēt. Jā, to bildi es saprotu!
— Bet beigas tā kā tā nezini! — es triumfējot iesaucos. — Tas ir pēdējais aplis, bet kārtis vēl nav atklātas. Un gleznā arī netiks atklātas. Un paliks nezināms, kurš vinnēs, kurš zaudēs.
— Un tā viņi sēdēs un klusēs? — viņš pārlieku izbrīnījies noprasīja, un skatienā pavīdēja šausmas. — Un tas, kuram dod kārtis, visu laiku tā paliks, salīcis sēžam? Un bankas turētājs paliks tāds pats sarkans? Cik savādi! Tā viņi tur sēdēs un sēdēs mūžīgi. Un kārtis nekad neatklās.
— Tā ir glezna, bilde, — es sacīju. — Tā ir dzīve. Tu pats esi daudz ko tādu redzējis.