Es, Sitka Cārlijs, esmu stiprs cilvēks. Esmu ceļā dzimis un visas savas mūža dienas aizvadījis ceļā. Bet šie divi vilcēni mani nomocīja. Novājēju kā izbadējies kaķis, naktīs priecājos, ka varu atlaisties guļvietā, bet rītos cēlos augšā neatspirdzis. Taču mēs joprojām jau pirms rītausmas dodamies ceļā pilnīgā tumsā, un nakts mums pienāk ceļā. Ak, vilcēni, vilcēni! Ja es esmu vājš kā izbadējies kaķis, tad viņi izdiluši ka kaķi, kas tik sen nav dabūjuši ēst, ka bada nāve jau zobu galā. Acis abiem iekritušas, reizēm dziļajos dobuļos kvēlo drudža ugunī, reizēm kļūst blāvas, nespodras kā miroņiem. Vaigu vietā dobumi kā alas klinti. No biežās apsaldēšanās vaigi melni, bez adas. Dažreiz viņa no rīta saka:
«Nespēju piecelties. Nevaru pakustēties. Labāk nomirt.» Bet šis stāv pie viņas guļvietas.
«Celies! Braucam!»
Un viņi brauc. Citu ritu viņš nespēj piecelties, bet viņa saka:
«Celies! Braucam!»
Taču pastāvīgi viens un tas pats: viņi brauc uz priekšu.
Dažreiz tirdzniecības punktos viņi saņem vēstules. Nezinu, kas tur rakstīts. Bet tās ir pēdas, pa kurām viņi dzenas, šīs vēstules virza viņu ceļu. Reiz viņiem vēstuli atnesa indiānis. Es aprunājos ar šo vienatnē. Viņš pastāstīja, ka vēstuli iedevis vienacains vīrs, kas ari steidzoties lejup pa Jukonu. Vairāk nekā. Bet es nopratu: vilcēni dzenas pakaļ vienacim.
Februāris. Esam nobraukuši pusotra tūkstoša jūdžu. Izbraucam līdz Beringa jūrai. Tur vētras, sniegputeņi. Uz priekšu tikt grūti. Iebraucam Anvigā. Nezin kāpēc esmu pārliecināts, ka te viņi saņems vēstuli. Viņi briesmigi uztraucas, skubina:.
«Ātrāk, ātrāk! Uz priekšu!»
Es saku:
«Jāiepērk pārtikas krājumi.»
Bet viņi tikai savu:
«Jābrauc ātrāk — ar vieglu kravu. Pārtiku varēs nopirkt Cārlija Makkiona būdā.» ~
Saprotu, ka viņi nolēmuši doties uz Lielo Pagriezienu, jo Cārlijs Makkions dzīvo tieši tur', pie Melnās klints, pašā ceļa malā.
Pirms aizbraukšanas pārmiju dažus vārdus ar Anvi- gas garīdznieku. Jā, vienacis esot te braucis garām, ļoti steidzies. Tad nu ir skaidrs: viņi meklē vienaci. No An- vigas izbraucam gandrīz bez pārtikās krājumiem; mums nav tikpat kā nekādas kravas, steidzamies. Anvigā viņi nopirka trīs jaunus suņus, un mēs braucam ļoti ātri. Ir viņš, ir viņa gluži ka jukuši. No rītiem izbraucam vēl agrāk, naktsguļā liekamies vēl vēlāk. Lāgiem pagriežos atpakaļ palūkoties, vai abi vilcēni netaisās izlaist garu; bet viņi turas un tikai dzenas uz priekšu, uz priekšu. Kad sāk mocīt sausais kāss, viņi piespiež rokas pie krūtīm un, sniega sakņupuši, kāsē, kāsē, kasē. Viņi nespēj paiet, nespēj izteikt ne vārda. Kāsē minūtes desmit, varbūt veselu pusstundu, bet tad izslienas kājās. Asaras viņiem sasalst uz vaigiem, bet valoda tikai viena:
«Uz priekšu, uz priekšu!»
Pat es, Sitka Cārlijs, esmu briesmīgi pārguris un sāku domāt, ka septiņi simti piecdesmit dolāru nav liela maksa par tādu darbu. Izbraucam uz Lielā Pagrieziena; tur ir svaigas nartu pēdas. Vilcēni ierauga pēdas un uzsauc:
«Brauc!»
Un visu laiku urda:
«Brauc! Ātrāk! Ātrāk!»
Suņiem klājas grūii. Barības mums maz, nevaram sabarot tiem pilnus vēderus, un tiem sāk pietrūkt spēka. Bet darbs smags. Sievietei suņu no sirds žēl, un reizēm viņai šo dēj acīs asaras. Bet velns, kas viņus apsēdis un trenc uz priekšu, neļauj apstāties un dot suņiem mazliet atpūsties.
Un tad mēs panākam vienaci. Viņš guļ sniegā ceļa malā; viņam lauzta kāja. Kājas dēļ nav varējis ierīkot kārtīgu apmetni un trīs dienas nogulējis uz segām, kaut kā uzturēdams ugunskurā liesmu. Kad mēs viņu atrodam, viņš guļ sniegā un lādas kā nelabais. Nekad nebiju dzirdējis cilvēku tā lādamies.
Kļuvu priecīgs: nu viņi atraduši to, ko meklēja, nu varēsim atpūsties! Taču sieviete saka:
«Braucam! Ātrāk!»
Es brīnos, bet vienāds saka:
«Par mani nedomājiet! Atstājiet tikai man savus krājumus! Jūs rīt pie Makkiona varat iepirkt jaunus. Un pasakiet, lai Makkions atbrauc man pakaļ! Bet paši —
uz priekšu!»
Arī viņš ir vilks, tikai vecs. Un arī viņam tikai viena doma: uz priekšu! Atdodam viņam savus krājumus — tie gan nav lieli! — saskaldām malku, paņemam viņa visspēcīgākos suņus un braucam.
Pametām vienaci sniegā. Tur viņš nomira, jo Makkions neaizbrauca viņam pakaļ. Nezinu, kas šis cilvēks bija un ka viņš tur nokļuva. Taču domāju, ka viņa saimnieki maksāja viņam tikpat bagātīgi kā man par darbu viņu labā.
Visu to dienu un visu nakti mums nebija ko ēst. Un visu nākamo dienu braucām ļoti ātri, līdz beigu beigās bijām pavisam novārguši badā. Beidzot sasniedzam Melno klinti, kas paceļas piecsimt pēdu virs ceļa. Tas notika vakarā. Metās jau krēsla, un mēs nevarējām atrast
Makkiona būdu. Likāmies gulēt izsalkuši, bet no rīta sākām to meklēt. Tā bija pazudusi. Tas bija loti savādi, jo visi zināja, ka Makkions dzīvo būdā pie Melnās klints. Atradāmies netālu no krasta, kur pūš spēcīgs vējš un ir daudz sniega. Vējš bija sanesis veselus sniega kalnus.
Man iešaujas prātā doma. Izrakņāju vienu sniega kalnu, izrakņāju otru. Beidzot atdūros pret būdas sienu. Rokos tālāk, kamēr atrodu durvis. Ieeju iekšā. Makkions guj beigts. Nomiris pirms nedējām divām vai trim. Laikam slimība kavējusi viņu iziet no būdas. Pēc tam viņš ieputināts. Apēdis visus pārtikas krājumus un nomiris. Ielūkojos pieliekamajā, tas bija tukšs.
«Uz priekšu!» sacīja sieviete. Acīs viņai dega bada uguns, bet roku viņa turēja piespiestu pie sirds, it kā tur iekšā sāpētu. Viņa stāvēja un šūpojās kā koks vējā.
«Jā, uz priekšu!» apstiprināja vīrietis.
Balss viņam bija aizsmakusi un izklausījās kā veca kovārņa ķērkšana. Viņš aiz bada bija gluži sajucis. Acis dega kā kvēlojošas ogles. Arī viņš grīļojās. Un es redzēju, ka dvēsele viņam turas diega galā.
Un arī es teicu:
«Uz priekšu!» — jo šī doma bija kā pātaga mani šaustījusi mūsu pusotra tūkstošu jūdžu garajā braucienā un galu galā iezīdusies dvēselē, bet varbūt arī es biju sajucis. Mums neatlika nekas cits kā braukt uz priekšu: bijām taču palikuši bez pārtikas. Un mēs devāmies uz priekšu, nedomādami par vienaci, ko bijām pametuši sniegā.
Lielais Pagrieziens ir ceļš, ko maz lieto. Lāgiem pa to divus trīs mēnešus nebrauc neviens. Taka bija aizputināta, nekur neredzēja nekādu cilvēka atstātu zīmju ne uz vienu, ne uz otru pusi. Augām diennaktīm auroja vējš un putināja sniegs. Un mēs braucām dienu un nakti, un izsalkums plosīja mūsu iekšas. Ar katru soli kļuvām vārgāki. Tad sieviete reizēm pakrita. Pēc tam ari vīrietis. Es gluži zemē nekritu, tomēr arī man kājas kļuva smagas, vairākkārt klupu un bezmaz ari būtu nogāzies.
Februāra pēdēja nakts. Man ar viņas revolveri izdodas nošaut trīs sniega irbes, un mēs mazliet iestiprināmies. Bet suņiem nav ko dot. Tie mēģina sagrauzt no vēršādas un roņādas taisītās aizjūga siksnas; viņi ar rungu jādzen projām un siksnas jāpakar kokā. Suņi visu nakti gaudo un plosās zem tā koka. Bet mēs neliekamies ne zinis. Guļam kā nosisti, bet no rīta izlienam ka miroņi no kapa un braucam uz priekšu.
Pirmais marts. No rīta es pirmo reizi ieraugu tā pēdas, kuram viņi dzenas pakaļ. Saule ilgāk pakavējas pie debesīm, bet tai abās pusēs mirguļo viltus saules, un gaiss zvīgo sala putekšņos. Sniegs pierimis, taka vairs neaizsnieg, un es ieraugu svaigas suņu un slieču pēdas. Pajūgam blakus gājis viens cilvēks, pēc pēdām redzu, ka spēka viņam nav daudz. Ari viņš nav dabūjis paēst. Vilcēni, ieraudzījuši svaigās pēdas, sāk trakot: