«Brauc!» viņi saka. Un visu laiku skubina: «Brauc! Pasteidzies, Cārlij! Ātrāk, ātrāk!»
Mēs steidzamies, bet gaužām lēni. Ir viņa, ir viņš krīt gandrīz uz katra soļa. Bet, ja viņi lūko iesēsties nartas, gar zemi krīt pargurušie suņi. Un sals tāds, ka nartās var ātri nosalt pie gala. Izsalcis cilvēks viegli nosalst. Kad sieviete pakrīt, vīrietis palīdz viņai piecelties. Citreiz tā palīdz viņam. Bet gadās, ka abi nokrīt reizē un nespēj piecelties. Un man ikreiz jāceļ viņi augšā, citādi paliktu guļam un turpat sniegā nomirtu. Man briesmīgi grūti ar viņiem jēgties, jo pats esmu pagalam noguris un vēl jāvada suņi, bet tie ir pavisam bez spēka, tādēļ gausi un smagi. Arī es tagad diezgan bieži pakritu sniega, bet man neviens nepalīdz, jātiek augša pašam. Un tā es visu laiku ceļos pats, ceļu šos un vadu suņus.
Vakarā izdodas nošaut tikai vienu irbi — un mēs paliekam ļoti izsalkuši. Bet viņš saka:
«Cikos mēs rīt sāksim braukt, Cārlij?»
Balss viņam skan dobji, it ka 110 kapa.
«Tu vienmēr liec doties ceļā piecos,» es atbildu.
«Rīt izbrauksim trijos,» viņš nosaka.
«To tu neizturēsi,» es, rūgti pasmiedamies, saku.
«Rīt izbrauksim trijos,» viņš atkārto.
Un mēs izbraucam trijos, jo es esmu viņa kalps 1111 daru to, ko man pavēl. Skaidrs, salts, kluss, vēja nav. Kad ataust gaisma, var tālu saredzēt. Un tads klusums. Dzirdam tikai paši savus sirdspukstus: šajā klusumā tie skan ļoti skaļi. Ejam pusaizmiguši, kā mēnessērdzīgie, kamēr pakrītam; tad saprotam, ka jāceļas augšā. Un atkal redzam ceļu un dzirdam savus sirdspukstus. Arī es eju ka aizmidzis, un piepeši man sāk nākt prātā ērmotas domas. «Kādēļ Sitka Cārlijs dzīvo pasaule?» es jautaju pats sev. «Kādēļ Sitka Cārlijs raujas sviedriem vaigā, klimst izbadējies un cieš tādas mokas?»
«Septiņi simti piecdesmit dolāru dēļ,» es pats sev atbildu un saprotu, ka tā ir muļķīga atbilde. Bet patiesa… Un kopš tā laika es vairs nekad nedomāju par naudu. Tādēļ ka tajā dienā man atvērās acis, uzzibsnīja spilgta gaisma — un man kļuva labi. Un es sapratu, ka cilvēks nedzīvo naudas dēļ, bet tādēļ, lai būtu laimīgs, un laimi neviens nevar ne iedot, ne nopirkt, ne pārdot, to ne ar ko nav iespējams atlīdzināt.
No rīta piebraucam pie apmetnes, kur pēdējo reizi uzturējies tas, ko viņi meklē, tas, kas mums vēl priekšā. Slikta apmetne, izsalkuša un novārguša cilvēka apmetne. Sniegā segas un brezenta skrandas. Un es tūliņ zinu, kas noticis: viņa suņi apēduši aizjūga siksnas, un viņš uztaisījis jaunas — no savas segas.
Virietis un sieviete ar acīm zīstin iezižas šajās paliekās. Skatos uz viņiem abiem, un man pār muguru pārskrien saltas tirpas kā no ledaina vēja. Acis viņiem iegrimušas dziļi dobuļos un aiz pārguruma un bada deg ārprātā ugunīs. Sejas kā- badā nomirušiem cilvēkiem, vaigi, sala apsvilināti, gluži nomelnējuši.
«Uz priekšu!» viņš saka.
Bet viņa sāk kāsēt un pakrīt sniegā; Tas ir sausais kāss, ari viņas plaušas apsvilinājis sals. Viņa ilgi kāsē, tad ar grūtībām pieceļas kājās, it kā izrāptos no kapa, asaras viņai uz vaigiem sastingst ledū un elpa svelpjot laužas ārā no krūtīm. Taču viņa saka:
«Uz priekšu!»
Mēs atkal dodamies ceļā. Streipuļojam pilnīgā klusuma kā aizmiguši. Aizsnaužamies ejot un vairs nejūtam mokas. Tad pēkšņi klūpam un pamostamies. Un redzam sniegu un kalnus, un tās svaigās pēdas, kuras mums ir priekšā, un no jauna izjūtam savu grūtumu. Aizejam līdz vietai, kur atklājas sniega klajš un tas, ko viņi meklē, — tieši mums priekšā. Apmēram jūdzes attāluma no mums sniegā ir melni plankumi. Melnie plankumi kustas. Man satumst acīs, un es sasprindzinu visus spēkus, lai saredzētu. Redzu: cilvēks ar suņiem, nartas. Vilcēni ari redz. Viņi vairs nespēj parunāt, viņi čukst:
«Uz priekšu! Uz priekšu! Ātrāk!»
Viņi krīt no kājām, bet iet. Tam, kas ir mums priekšā, visu laiku trūkst no segas sagrieztās aizjūga saites: viņam jāapstājas un jāsasien tās no jauna. Mums aizjūgs ir kārtībā, jo es siksnas katru vakaru pakāru kokā. Pulksten vienpadsmitos tas vīrs vel ir pusjūdzi no mums. Pulksten vienos — ceturtdajjūdzi. Viņš ir ļoti vārgs. Redzam, kā viņš ik pa brīdim pakrīt sniegā. Viens no viņa suņiem vairs nejaudā tālāk paiet, un viņš pārgriež saiti, taču suni nenosit. Un es, kad ejam garām, nositu to ar cirvi, kā daru pats ar saviem suņiem, kad tiem vairs nav spēka iet tālāk.
Tagad mūs no viņa šķir vairs tikai trīssimt jardu. Virzāmies uz priekšu drausmīgi lēnām: varbūt jūdzi divās trīs stundas. Mēs neejam. Mēs visu laiku krītam. Pieceļamies, streipuļodami pasperam divus trīs soļus un krītam atkal. Un man visu laiku viņi abi jāceļ augšā. Dažreiz, pastājušies ceļos, viņi atkal saļimst sniegā; trīs četras reizes atsitas ar pieri pret sniegu, pirms saņem spēkus piecelties kājās; tad grīļodamies pasper divus trīs soļus un atkal pakrīt. Bet vienmēr viņi krīt uz priekšu. Vai nu stāv kājās, vai uz ceļiem, bet krīt tikai uz priekšu, ta ikreiz tuvojoties mērķim kaut par sava auguma tiesu.
Lāgiem viņi rāpjas uz visām četrām kā meža zvēri. Mēs velkamies ka gliemeži, kā mirstoši gliemeži, ta mēs velkamies. Un tomēr ātrāk nekā tas, kas ir mums priekšā. Viņš arī visu laiku krīt, bet viņam nav Sitkas Cārlija, kas viņu paceltu. Nu viņš vairs ir tikai divsimt jardu no mums. Paiet ilgs laiks, un nu mūs no viņa šķir tikai simt jardi.
Jocīgs skats! Tik jocīgs, ka man iegribas skaļi smieties. Jā, jā, smieties pilnā balsī. Miroņu un beigtu suņu skriešanās sacīkstes. Gluži kā sapnī, kad tevi moka lietuvēns: tu skrien, ko kājas nes, lai glābtu dzīvību, bet tikko tiec uz priekšu. Vīrietis zaudējis prātu. Sieviete zaudējusi prātu. Es esmu zaudējis pratu. Visa pasaule kļuvusi traka. Un tas ir tik jocīgi, ka smiekli mani smacē nost.
Nepazīstamais, kas mums priekšā, pamet suņus un tālāk brien pa sniegu viens pats. Paiet ilgs laiks, tad mēs beidzot panākam viņa suņus. Tie nevarīgi guļ sniegā, iejūgti no segas un brezenta darinātās aizjūga siksnās, aiz muguras tiem nartas. Kad 'ejam garām, tie smilkst un gaudo, un skatās uz mums kā izbadējušies bērni.
Tad arī mēs pametam savus suņus un brienam pa sniegu vieni paši. Viņš un viņa ir dzīvi miroņi. Vaid, sten, elš, bet kust uz priekšu. Es ari kustu uz priekšu. Man ir tikai viena doma: panākt nepazīstamo. Tad es atpūtīšos. Tikai tad. Un man šķiet, kā likšos, tā nogulēšu tūkstoš gadu, tik neprātīgi esmu piekusis.
Nepazīstamais ir piecdesmit jardu no mums — gluži viens baltajā sniegā. Viņš krīt un rāpo, pieceļas, klūp, pakrīt un atkal rāpo. Ka smagi ievainots zvērs, kas grib izbēgt no mednieka. Nu viņš vairs necejas, tikai četrrāpus lien uz priekšu. Vīrietis un sieviete arī vairs neceļas, bet rāpjas viņam pakaļ. Bet es pieceļos. Krītu, tomēr ikreiz atkal pieceļos.
Ērmota bilde! Visapkārt sniegs, un sniega vidū klusējot rāpo vīrietis un sieviete. Bet viņiem pa priekšu — nepazīstamais. Saulei katrā pusē zvīgo viltus saule, tā ka debesīs vienā laika ir trīs. Gaisā no sala virmo dimanta putekšņi. Sieviete kāsēdama nekustīgi guļ sniegā, līdz lēkme pāriet, tad rāpo tālāk. Vīrietis skatās uz priekšu, bet acis viņam asaro ka vecim; viņam tās ik pa mirklim jānoslauka, lai saredzētu nepazīstamo. Nepazīstamais palūkojas pār plecu atpakaļ.. Bet Sitka Cārlijs vēl kaut kā turas uz kājām un, ja ari pakrīt, tad atkal uzceļas un izslienas visā augumā.
Paiet ilgs laiks, un nepazīstamais vairs nerāpo. Viņš lēnām pieceļas kājās, novelk dūraini un ar revolveri rokā gaida, grīļodamies no vienas puses uz otru. Viņa seja ir kauli un āda, visa vienos melnos plankumos: apsaldēta. Bada cietēja seja. Acis dziļi iegrimušas, zobi atžņiebti.