— Vai tad nav tādas lietas, ko sauc par taisnības serumu?
— Vai es jums mācu, kā izdarāma lojalitātes pārbaude? Esmu ārsts, mister Mak- magon, un kā tāds neuzklausu nespeciālistu padomus medicīnas jautājumos.
Viens no jaunatnācējiem piecēlās.
— Tātad jūs neesat veterinārārsts? — viņš jautāja.
— Pirms koledžas beigšanas un pirms darba ar primātiem es septiņus gadus pētīju cilvēku, Homo sapiens.
Šai brīdī lustra atrāvās no griestiem: arhitekti, elektriķi un apmetēji, kas bija būvējuši šo Florīdavilas hoteli, nebija paredzējuši, ka komivojažieru istabā šimpanze nodarbosies ar vingrošanu. Pieci slepenie aģenti izrāva pistoles. Pans Satiruss veikli nolēca uz grīdas, neizlaizdams no rokām lustru, no kuras kā sari veprim uz purna spraucās laukā pārtrūkušie vadi.
Tad Pērtiķis Beitss attapies uzkliedza:
— Pistoles nost! Tās satrauc misteru Satirusu !
Viņš bija nodienējis par jaunāko virsnieku ilgāk nekā jebkurš no šiem zaļknābjiem par aģentu, un viņi atbāza pistoles atpakaļ.
Iezvanījās telefons. Hepijs Bronsteins pacēla klausuli. Laiku pa laikam viņš izrunāja «jā» un «nē», tad nolika klausuli.
— Hoteļa pārvaldnieks, — viņš teica.
— Gribēja zināt, kas noticis. Visa māja tumsā.
— Tā kā es te esmu vienīgais cilvēkveidīgo speciālists, — sacīja doktors Bedojans,
— varu jums apgalvot, ka valsts nemēdz turēt šimpanzes tik nedrošās ēkās kā šī. Es ierosinu jums apmierināt mana pacienta vēlēšanos un sagādāt viņam iespēju nomierināt savus nervus.
Pans Satiruss uzskatīja to par norādījumu rīkoties un gāja virsū Makmagonam, vicinādams spuraino apgaismes ierīces galu FIB aģentam gar pašu degunu. Makmagons nekustējās no vietas, kamēr Pans Satiruss nesāka dziedāt to, kas viņam bija palicis atmiņā no dziesmiņas «Jauktenis Anglijas karalis». Šimpanze nebija sevišķi muzikāls.
Makmagons tomēr bija drosmīgs cilvēks. Viņš izrāva bloknotu, paskatījās rokas pulkstenī un sāka rakstīt. Tad viņš pasniedza lodīšu pildspalvu (zelta) un bloknotu doktoram Bedojanam.
— Uz jūsu atbildību, doktor. Ģenerālis MagVers teica, ka jūs apņematies rūpēties par šo… šo pacientu, un mums jāsadarbojas ar jums.
Doktors Bedojans parakstījās. Pieci policistu kāju pāri nodārdināja lejā pa sagrabējušajām kāpnēm.
— Man ir aizdomas, ka esmu savas dzimtenes nodevējs, — teica ārsts.
Pans Satiruss iesvieda lustru kaktā. No- šķindēja stikli.
— Kārtībā, — sacīja Pērtiķis Beitss. — Sasvilp, Hepij, visus augšā.
— Kādēļ? — brīnījās Hepijs.
— Vai esi aizmirsis dāmas? — teica Pērtiķis. — Pasaki tiem no hoteļa, lai uzsūta mums četras dāmas. Kālab, pēc tavām domām, dakteris atkratījās no aģentiem? Viņam nebija kur dēties, tiklīdz mēs par to ieminējāmies.
— Vai patiešām? — pārjautāja doktors Bedojans. — Jā, tā laikam bija gan. Nu, protams, citādi es taču nebūtu sūtījis prom tos policistus. Es vienkārši neapzinājos, ko daru.
PIEKTĀ nodaļā
Cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, tapat kā cilvēkiem, nav astes.
H Harijs Stebings. «Mūsdienu dzīvnieki». Londonā, izdošanas gads nav zināms.
Bez šaubām, dežurants, kas bija pa telefonu atbildējis Hepijam, nebija pirmais dežurants, ar kuru radists kārtoja darīšanas. Tāpat nebija šaubu, ka savukārt Hepijs nav pirmais jūrnieks, ar kuru dežurantam ir šis un tas kārtojams. Viņš saprata radistu no pusvārda.
Visi pārgāja uz paraugu istabu, kur vairs netrokšņoja likuma sargi. Dežurants aizgāja, un Pans Satiruss, brītiņu pasēdējis, devās uz guļamistabu. Doktors Bedojans atrada viņu te aplūkojam no lustras rozetes izlīdušos vadu galus.
— Kas noticis, Pan?
Pans pašūpoja galvu un piegāja pie loga, pa kuru pavērās skumjš skats uz Florīda- vilu.
— Absolūti nekas, doktor. Es jūtos lieliski.
— Es nedomāju, ka tu būtu slims. Pietiekami ilgi esmu bijis tavs ārsts un varu pateikt, kad tev kļūs slikti, jau ilgi pirms tam, kad tu pats to jūti. Bet tevi kaut kas nomāc. Pasaki, kas..
Pans atbalstījās ar rokām pret grīdu un saka griezties ap šo asi.
— Hepijs pasūtīja meiteni arī man.
Doktors Bedojans pasmaidīja.
— Jā, tavi draugi, šķiet, pavisam aizmirsuši, ka tu neesi jūrnieks.
— Man jābūt iepriecinātam. Kā cilvēki viņi ir ļoti jauki.
Doktors Bedojans lēnām gāja pacientam apkārt, līdz beidzot logs atradās viņam aiz muguras un gaisma krita Panam acīs.
— Nu, bet kas tad? — ārsts vaicāja.
Pans Satiruss nodūra acis. Viņš šļūkāja
pa grīdu savas milzeņa pēdas un ar pirkstu kauliņiem vieglītiņām bungāja pa parketu.
— Man nepatīk meitenes, — viņš sacīja.
— Kā tu to zini? Tu taču vēl nevienu neesi pazinis, vai ne?
Primāta acis iezibsnījās.
— Protams, ne. — Tad viņš atvieza zobus smaidā. — Tas ir ne visai glaimojoši jūsu sugai, ko?
— Nekas, nekas, Pan. Man nepatīk šimpanžu meitenes, un, iekams tu jautā, varu pateikt, ka līdz šim esmu pazinis viņas tikai kā pacientes. Un ja tu neko nezini par Hi- pokrāta zvērestu, tad patlaban nav īstais laiks iedziļināties šajā jautājumā.
Pans apsēdās uz grīdas un ar kāju lielajiem pirkstiem sāka izklaidīgi kasīt kaklu.
— Bet Pērtiķis un Hepijs ir mani draugi. Es negribu nedz sabojāt viņiem vakaru, nedz aizvainot viņu jūtas!
Doktors Bedojans apvaldīja smaidu.
— Pareizi dari. Puiši tik ilgi bijuši jūrā. ka mīļuprat paņems sev arī tavu dāmu. Arī manējo. Esmu saderināts ar kādu meiteni no Terponspringsas.
— Nu,, un tad? — Pans jautāja tieši tāpat,' kā pirmīt bija jautājis doktors.
— Ir amizanti sarunāties ar šīm staigulēm, kopā ar viņām piedzerties, paāzēt viņas. Gan tu redzēsi.
— Es negribu, aizvainot neviena jūtas. Jūs taču zināt, ka neesmu cilvēks.
— Ak, — teica doklors Bedojans, — aizmirsti ģenerāli Magveru un izmet to visu no galvas. Mūsu viešņas, jādomā, ir klāt.
Viņas tiešām bija atnākušas. Par augu istabā dzirdēja čivinām un ķiķinām, kaut kas būkšķēja. Oficianti bija atnesuši kasti džina, divas kastes alus un spaini ar lielu ledus gabalu.
— Ejam, — aicināja doktors Bedojans.
Pans Satifuss nopūtās un kopā ar savu
ārstu devās pretī liktenim.
Istabā bija četras dažāda vecuma meitenes — no ieilgušiem divdesmit pieciem līdz nepilniem četrdesmit gadiem. Viņas visas bija blondas, un trim no tām — Dotijai, Flo un Milijai — kājās bija īsās bikses. Bella bija melnās sporta biksēs; tās tikpat kā nespēja noslēpt valkātājas līkās kājas, kas bija kļuvušas retums tagad, kad plašas ļaužu masas lietoja zivju eļļu.
Dotija un Flo sēdēja Pērtiķim klēpī; Miliju turēja uz ceļiem Hepijs, bet Bella bija atslējusies pret Hepija krēsla atzveltni un kutināja viņam starp lāpstiņām.
Kad ienāca Pans un doktors Bedojans, viņa pārtrauca savus anatomiskos pētījumus un izsaucās:
— O, cik kalsnais skaists!
Kalsnais acīmredzot bija doktors Bedojans; viņa patipināja uz priekšu, papliķēja ārstam pa vaigu un teica, ka viņš izskatoties pēc Frenka Sinatras.
Pērtiķis piecēlās un, turēdams meičas padusē, sapazīstināja klātesošos. Tad viņš nostatīja Flo uz kājām un teica:
— Pan, te ir vesels klēpis īstu sieviešu.