— Es iešu līdzi tev, īsais, — piedāvājās Flo un gāja pretī Panam. — Ir nu gan tev muskuļi! — viņa teica un pabakstīja muskuļus ar pirkstu. — Ē, tev tak nav krekla mugurā! — Viņa pakāpās atpakaļ. — Tas man nepatīk — vakars sākas, bet puisis nav pilnīgi apģērbies. Džentlmeņi tā nedara.
— Atvaino, — Hepijs Bronsteins teica Milijai un nolika to uz grīdas blakus krēslam. Viņš piegāja pie Flo un apņēma to ap pleciem.
— Pans novilcis kreklu tāpēc, ka viņš ir piekusis. Viņš šodien bija kosmosā, lidoja apkārt zemeslodei.
Flo paskatījās uz viņu neticīgi.
— Tu gribi teikt, kā Džons Glenns?
— Nē, — iejaucās Pans, — es lidoju uz citu pusi. No austrumiem uz rietumiem.
Jums ir ļoti patīkama balss, — teica Flo. — Varu likt galvu ķīlā, ka jūs esat beidzis koledžu. — Tad viņas acīs atkal pavīdēja aizdomas. — Es tomēr neticu! Pazīstu jūs, jūrniekus!
— Pajautā dakterim, — ieteica Hepijs.
Flo lēni pagriezās pret doktoru Bedojanu,
kurš enerģiski skaldīja ledu.
— Jūs esat ārsts?
— Jā, kundze. Cerams, jums nav nepieciešami mani profesionālie pakalpojumi?
— Vai šis puisis šodien patiešām bijis kosmosā?
— Pavisam noteikti, — atbildēja doktors Bedojans.
— Ko tad viņš dara tādā mēslu bedrē kā Florīdavila?
— Atpūšas un uzkrāj spēkus, — paskaidroja doktors Bedojans. — Kas zina, varbūt rīt viņu grib redzēt pats prezidents. Bet varbūt kongress grib, lai viņš runā abu palātu apvienotajā sesijā. Vispirms viņam jāizlādējas.
— Jūs nerunājat kā jūrnieks, — teica Flo, — bet esat uz vienu roku ar viņiem.
— Es pierādīšu, ka jums nav taisnība, — sacīja doktors Bedojans. Viņš pārlaida acis istabai. Florīdavilas hoteļa direkcija bija apgādājusi paraugu demonstrēšanas istabu ar tērauda pakaramo kleitām, mēteļiem un uzvalkiem.
— Viņš ir trenējies par astronautu, — teica
rsls. — Ja viņš grib, viņš ar vienu pirkstu var iekārties šajā pakaramajā.
— Ejiet nu! — Flo neticēja.
— Nu, Pan, dieva, dzimtenes un amerikāņu kara flotes vārdā! — sacīja doktors Bedojans.
Pans Satiruss nopūtās un aizšļūca līdz pakaramajam. Tas bija mazliet par augstu,, tāpēc viņš palēcās, ar kreisās rokas rādītājpirkstu aizķērās aiz stieņa un palika karājoties.
— Braši! — uzslavēja Flo.
— Es jums jautāju, — turpināja doktors Bedojans, — vai kāds, kas nav trenējies par astronautu, var to izdarīt?
Pērtiķis ar Dotiju pazuda guļamistabā.
Pans nolēca uz grīdas un gāja pie džina kastes'. Tajā bija pintes — divdesmit četras pudeles. Viņš izrāva vienai korķi un pielika pudeli pie mutes. Tad attapās, ka izturas nepiedienīgi, un atlikušo trešdaļu pintes iedeva Flo.
— Tev patīk iemest, ko? — viņa jautāja.
— Tikai tad, kad es atpūšos un uzkrāju spēkus, — Pans smaidīdams atbildēja. — Es tūliņ dabūšu mazliet ledus un glāzi. Kā redzu, jūs neesat no tām, kas dzer no visas pudeles.
— 0, lieliski, cēlās rases atvase! — teica doktors Bedojans.
Pans aizgāja un atnesa glāzi pilnu ar ledu.
Tas bija jauks vakars. No portjē viņi dabūja radio un palaida, lai tas skan pa visu māju. Kad ieradās vietējās policijas priekšnieks, viņi piedzirdīja to ar pinti džina un nostiepa uz brīvu istabu pirmajā stāvā.
Hepijs peldbiksītēs izpildīja deju, ko viņš esot iemācījies Buenosairesā. Pērtiķis nodziedāja balādi, kas pirms gadiem divdesmit esot bijusi ārkārtīgi populāra Dakārā.
Pērtiķis vēlreiz iegāja guļamistabā ar Dotiju, tad atdeva to Hepijam un pats pazuda kopā ar Bellu. Pēc tam viņš pasludināja, ka atkal esot gatavs dienestam, bet Hepijs savukārt pagodināja Flo un Miliju. Ja arī kāda no meičām ievēroja Pana un doktora Bedojana atturību, tad viņas bija pārāk pieklājīgas, lai sāktu par to runāt.
Pans uz rokām apgāja apkārt istabai; tas viņam neprasīja sevišķu piepūli, bet meičas aplaudēja tik sparīgi, ka viņš otrreiz apgāja apkārt istabai uz vienas rokas, palēkdamies kā bumbiņa.
Kompānijai tas tā iepatikās, ka Pans pats piedāvājās apiet apkārt trešo reizi uz abām rokām, nesot tik daudz meiteņu, cik vien varēs sasēsties viņam uz kājām.
Lai atvieglotu Panam nešanu, meičas nometa divus apģērba gabalus no četriem, kas katrai bija mugurā.
Doktors Bedojans apraudājās, jo bija aizmirsis paņemt līdzi fotoaparātu. Hepijs mierināja viņu, aizrādot, ka fotogrāfijas tik un tā konfiscētu kā pilnīgi slepenas.
— Jā, laikam gan, — mazliet nomierinājies, piekrita doktors Bedojans. Viņš norādīja uz Panu, kas lika meičām ķiķināt, kutinādams viņas ar kāju pirkstiem.
— Galu galā ne brāļi Raiti, ne Kērtiss, ne Lindbergs, ne arī kāds no kosmonautiem cilvēkiem nekad nav nesis uz kājām četras meitenes. Lieku galvu ķīlā.
—• Kompānijai Pans ir zelta cilvēks, — teica Hepijs.
Zelta cilvēks beidza savu pirmo ceļojumu ar nastu pie džina kastes. Nostājies uz vienas rokas, viņš ar otru sniedza meitenēm pudeles. Tad viņš pats izrāva veselu pinīi džina.
— Dakter, — jautāja Pērtiķis, — cik daudz džina var izdzert šimpanze?
— T-s-s, — klusināja doktors Bedojans. — Neviena no meitenēm nav pamanījusi, ka viņš ir šimpanze. Kad viņas bija jaunākas, viņām droši vien vajadzēja apkalpot partiju pirmsvēlēšanu kongresus augšup gar piekrasti … Nē, Pērtiķi, neviens nezina, cik viņš var izdzert. Ņemot vērā, kādas devas laboratoriju dzīvniekiem pašlaik tiek izsniegtas, šis eksperiments nav veicams, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka man vajadzētu ņemt ārā savu stetoskopu un sfigmogrāfu, lai pēc vienādiem laika sprīžiem izklaušinātu savu pacientu un šo to atzīmētu … Bet man šķiet, ka es lasu lekciju.
— Turpiniet, — skubināja Hepijs. — Mazliet izglītības ASV flotei nenāks par ļaunu.
— Spēja uzņemt alkoholu pieaug vienlaicīgi ar kompānijas jautrā garastāvokļa indeksa palielināšanos, — turpināja doktors Bedojans. — To es esmu ievērojis. Citiem vārdiem sakot, ja jums ir nelāgs noskaņojums, ieraujiet trīs glāzītes un gar zemi jūs būsiet. Turpretim, ja jums ir jautri ap sirdi, varat dzert, cik uziet.
— Kā cilvēks, kas beidzis koledžu, jūs esat diezgan slīpēts, — teica Hepijs.
— Dakteris ir lāga zēns. Beidz! — priekš- nieciskā basā uzbrēca Pērtiķis.
— Tieši tā, mičman!
— Bet tu, Pan, — teica Pērtiķis, — aizdod man vienu dāmu.
Viņam mugurā bija apakškrekls un pelēkas bikses, bet kājās zābaki. Viņš noāva savus skaisti spīdošos zābakus un rūpīgi nolika sāņus, lai kāds neuzkāptu tiem virsū. Tad viņš pieliecās, saspļāva saujās un nostājās uz rokām.
— Flo, sēdies Pērtiķim uz kājām, — sacīja Pans.
— Vai, man patīk, ka tu kutini, — atsaucās Flo.
Pans biia nepielūdzams.
— Ej, kad tev saka! Mēs gribam sarīkot sacensības.
Doktors Bedojans nomurmināja, ka Pērtiķis neesot vairs nekāds jaunais, bet mičmanis jau stāvēja uz rokām, tirinādams kājas un cenzdamies ieņemt stāvokli, kas dotu viņam iespēju kustēties ātri un ilgi.
Flo bija nokāpusi no Pana kājām un gāja pie Pērtiķa, taču laimīga viņa nejutās.
— Mēs, meitenes, kopā atnācām un kopā •gribam arī palikt, — viņa sacīja. Asaras vilka vadziņas jau izsmērētajā grimā uz Flo sejas. — Man nepatīk pamest draudzenes.
-— Te savs vārds būtu sakāms ķīmijai, —; doktors Bedojans teica Hepijam Bronstei- nam. — Man vajadzētu iztaisīt šo pēri aino lāšu analīzi. Zinātne šodien daudz ko zaudē. Tas varbūt ir pirmais gadījums, kad sievietei no acīm tek tīrs džins.