— Es Rio pazinu kādu sievišķi, kura nedzēra neko citu kā tikai rumu, — sacīja Hepijs, '— ne ūdeni, ne tēju, ne kafiju. Tikai rumu. Tumšo rumu. Aptieķnieka palīgs Meits teica, ka beigas viņai būšot, bet ikreiz, kad mēs iebraucām tai ostā, viņa bija sveika un vesela un dzēra savu rumu.
— Apbrīnojami! — piekrita doktors Bedojans. — Dažreiz es vēlos, kaut varētu padzīvot ilgāk un izpētīt visu, kam zinātnei nepietiek laika… Paskatieties uz mūsu draugu Pērtiķi.
Nometies četrrāpus, tas ar nomierinājušos Flo uz muguras elsdams pūzdams joņoja pa istabu, ik uz so]a zaudēdams Panam, taču ^zaudēdams ar godu.
Kad Pans izgāja pēdējā taisnē, Pērtiķis; atpalika tikai par ceturtdaļapli.
Neviens nedzirdēja atveramies paraugu istabas durvis, kuras nevienam nebija ienācis
prātā aizslēgt. Visi to apzinājās tikai tad, kad izdzirdēja pavēlniecisku uzbrēcienu: «Mier-rā!»
Sacensības palika nepabeigtas. Bet neviens arī nebija kārtīgi saderējis, ja neskaita derības uz glāzi džina, kas bija dabūts par velti.
Tā kā flotē uz mičmaņiem parasti nerej, Pērtiķis nezaudēja ne galvu, ne līdzsvaru, ne viņam uz kājām sēdošo meiču. Viņš saudzīgi nolaida to uz grīdas, piecēlās un attēloja jūrnieku izlaidīgās miera stājas' variantu."1
— Jūs esat jūrnieks? — noprasīja ģenerālis Bilijs Magvers. — Ja esat jūrnieks, atdodiet godu.
— Man nav galvassegas, ser, — atteica Pērtiķis.
—. Labi, labi, — atkal norēja ģenerālis. — Pievaldi mēli! Bet jūs, doktor … kas tā par biedrošanos ar zemākajām pakāpēm?
— Es neesmu kara ārsts, — sacīja doktors Bedojans.
Pans atvadām ieknieba katrai no trim meičām un nolaida viņas uz grīdas. Tad viņš pāris reižu apmeta kūleni un atradās aci pret aci ar ģenerāli.
Ģenerālis bija noteiktajā vasaras ietērpā — vilnas kreklā ar īsām piedurknēm, rūpīgi izgludinātās brūnās biksēs un sniegbaltā tropu ķiverē ar priekšā piekniedētu vai pieskrūvētu kokardi. Viņa zvaigznes mirdzēja — uz katra apkaklītes stūra pa vienai, bet ordeņu lentītes bija bez mazākā negludu- miņa — visas četras rindas.
Pans izstiepa roku un domīgi pataustīja labajā pusē piestiprināto zvaigzni.
— Tas dzīvnieks ir piedzēries! — teica ģenerālis Magvers.
Pans norāva zvaigzni, aptaustīja ar savām platajām lūpām, pārkoda uz pusēm un izspļāva.
Ģenerālis Vilfreds (Bilijs) Magvers bija drosmīgs cilvēks. Pentagonā nebija istabas, kurā viņš baidītos ieiet ar oficiālu priekšrakstu rokā; savā laikā viņš bija veiksmīgi piedalījies kaujās, zinādams, ka tas nepieciešams viņa nopelnu sarakstam.
Tagad viņš pierādīja, ka nav velti mācījies Vestpointā: viņš neatkāpās ne soli, kaut gan bija no sava kursa pirmais, kurš ļāva zīmotnēm ciest no pērtiķa zobiem.
— Doktor, jūs te esat vecākais? — viņš jautāja.
— Es, — atbildēja doktors Bedojans.
— Jūs atsūtīja uz šejieni vākt faktus, kaut kādu informāciju par šo … par šo šimpanzi. Tad tā jūs to iegūstat?
— Jā gan, ser. Cenšos iegūt viņa labvēlību. Iemidzinu modrību.
Ģenerālis Magvers ar troksni izgrūda gaisu.
— Varbūt jūs esat civilais, bet jūs atrodaties Savienoto Valstu valdības dienestā,, un šajā valdībā man ir zināma ietekme.
— Cik šausmīga sintakse! — teica Pans
Satiruss. Tie bija viņa pirmie vārdi kopš brīža, kad ģenerālis bija pārtraucis jautro vakaru.
— Ko?!
Ģenerālis Magvers bija pārak kalsens, lai viņam draudētu apoplekšija, tomēr izskatījās tā, it kā kuru katru brīdi viņu varētu ķert trieka.
— Reiz man bija sargs, kas mācījās ang|u valodu. To viņš darīja tādēļ, lai tiktu dzīvē tālāk uz priekšu. Saskaņā ar Fauleru, jūsu frāzes konstrukcija ir šausmīga. Un es domāju, ka jūs esat beidzis akadēmiju, ģe- nerāl.
Pans lēnām sniedzās pēc ģenerāļa gredzena, kurā bija iegravēts kursa numurs un beigšanas gads. Ģenerālis- savilka dūres.
— Jā, es esmu beidzis, ser.
— Nesauciet mani par seru, — teica Pans Satiruss. — Galu galā es esmu vienkārša civilpersona, septiņarpus gadus vecs šimpanze, kas nemaksā nodokļus.
Ģenerālis nopūtās un pagriezās pret ārstu.
— Un šīs … dāmas? Vai viņas ir pārbaudītas, un, ja ir, kas to izdarījis?"
— Nerunājiet muļķības, ģenerāl, — atbildēja doktors Bedojans. — Jūs taču redzat, kas viņas tādas ir.
Dāmas, saspiedušās kopā, stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmušas; viņu nevainīgā jautrība bija pagaisusi. Bella bija sametusies līkumā un aizsegusi ceļgalus ar rokām, laikam mēģināja apslēpt savu līkkājību. Flo šņukstēja.
— Ser, es jūs atceļu, — teica ģenerālis.
Doktors Bedojans izstiepa roku.
— Jūs, ģenerāl, zināt, kas uzticēja man šo uzdevumu. Man gribētos redzēt rakstisku rīkojumu, pirms es nododu savu pacientu jums. — Istabā, kur bija gājis'jautri, notikušas sacensības skriešanā uz rokām, kur bija dzēruši un nodevušies mērenai izvirtībai, tagad valdīja bezizejas stāvokļa noskaņa. Mūžsenā civilistu un militārpersonu ienaida radīta, tagad tā brieda kā negaisa ļ mākonis apvāršņa malā.
Un tad, kā allaž mēdz notikt, sievietes , balss veidā no mākoņa izšāvās zibens.
Šī sieviete nebija vienkārši sieviete — tā bija lēdija. Un nevis kaut kāda lēdija, bet' ģenerāļa kundze. Tā bija misis Magvera.
Viņa ienāca, ģērbusies un rotājusies | pilnīgi atbilstoši savam rangam — vienkāršā zīda kleitā, ar divām mākslīgo pērļu vijām ; ap kaklu, kurpēs uz tik augstiem papēžiem kā kadeta sapņi. Viņas pēc jaunākās modes ;| safrizētos matus neslēpa cepure.
Nākdama iekšā, viņa izsaucās:
— Ak, kur ir mans dārgais pērtiķītis? Es vēlos viņu noskūpstīt par šīsdienas burvīgo lidojumu.
Uzreiz visi, kas iepriekš bija atradušies! istabā, — vīrieši, šimpanze, ģenerālis un meičas, — kļuva par vienu veselumu. Kas;; attiecas uz meitenēm, tad viņas bija pilnīgi pārvērtušās jeb, kā bija parasts izteikties deviņpadsmitā gadsimta angļu romānos,
zaudējušas dzimumu. Dzīvot un priecāties viņas varēja tikai vīriešu pasaulē.
Ar ģenerāli meičas jutas daudz brīvāk nekā ar viņa laulāto draudzeni. Tai ienākot, meičas centās aizsegt rokām savu ķermeņu vistālāk izvirzītos punktus. Šimpanzēm tas izdevās. Viņām ne.
Hepijs Bronsteins vienā mierā sagaidīja ienākam savās zvaigznēs mirdzošo Magveru. Šoreiz «radiopauzi» pārtrauca viņš.
— Uzmanīgāk, Pan, — viņš brīdināja.
Pans pagriezās pret Hepiju un pamirkšķināja aci. Tas bija drausmīgs skats, bet He- pija bažas izgaisa.
Tad Pans izgāja priekšā, gāzelēdamies uz greizajām kājām un ik uz soja piesizdams pie grīdas pirkstu kauliņus.
— Mana dārgā, — viņš sacīja, — to visu es darīju jūsu dēļ. Es zināju, ka man nekad neiekarot jūsu sirdi, kamēr nebūšu iemācījies runāt,• un tāpēc… es veicu brīnumdarbu.
To pateicis, viņš savilka savas garumga- rās lūpas, izstiepa tās uz priekšu un … notēmēja tieši uz ģenerāļa kundzes lūpām.
Viņa izdrāzās no istabas. .
Viņas vīrs grāba pie gurna, bet ģenerāļi A klases vasaras ietērpā nenēsā līdzi ieročus. Tad ģenerālis nokliedza, ka gan viņi to vēl pieminēšot, un izdrāzās pakaļ savai cienīgajai.