Tiklīdz ar vienu zvaigzni rotātais priekšnieks bija ārā pa durvīm, Hepijs Bronsteins piegāja un aizslēdza tās. Pērtiķis Beitss atviegloti nopūtās un uzsvilpoja. Flo mitējās birdināt asaras, un meičas ļāva rokam lēni nolaisties gar sāniem.
— Nakts burvība ir zudusi, — noteica doktors Bedojans un gāja pēc savas žaketes un kabatas portfeļa. Viņš devīgi samaksāja meičām — ar kroņa naudu, — tās klusiņām saģērbās un nozuda.
Pāri bija palikušas dažas pintes džina. Pans Satiruss atkorķēja vienu, iekampa nelielu malku un nolika atpakaļ.
— Vienā vakarā divreiz piedzerties nav iespējams, — teica Pērtiķis Beitss. — Neviens to nespēj. -
— Mēs labi pavadījām laiku, -— teica Pans. — Labi un nevainīgi. Nu, gandrīz nevainīgi. Kādēļ vajadzēja visu samaitāt?
— Pie cilvēkiem tā pieņemts, — atbildēja doktors Bedojans.
Tad viņi devās pie miera.
sestā nodāļā
Reizēm cilvēkveidīgajiem pērtiķiem kļūst burtiski līdz nāvei garlaicīgi.
Konrāds Lorcncs. «Ķēniņa Zālamana gredzens», 1952.
Rīts atnesa misteru Makmagonu un viņa jautros zēnus no jūras izlūkdienesta, NASA drošības dienesta, FIB un radniecīgām organizācijām. Tikai jaunu dzejnieku sacerējumos rītausma nes līdzi rožainas cerības.
Misters Makmagons atnesa oficiālu dokumentu.
Hepijs Bronsteins, kas bija atvēris durvis, — viņš gulēja uz kušetes paraugu istabā, Pērtiķis .un doktors Bedojans — gultās, bet Pans Satiruss iztika ar krēslu, uz kura bija sasviestas drēbes, — aizgāja un uzmodināja doktoru Bedojanu, kā bija vēlējis ciemiņš.
Doktors Bedojans klusēdams paņēma dokumentu un klusēdams to izlasīja. Tad paraudzījās uz FIB aģentu. Makmagona seja nepauda nekādas emocijas; viņam pienākums bija pienākums un nekas vairāk.
— Pēc stundas, — teica doktors Bedojans.
— Es atsūtīšu mašīnas, — sacīja misters Makmagons.
— Rīkojieties, — atteica doktors Bedojans.
— Hepij, — pavēlēja Pērtiķis, — svilp, lai visi ceļas augšā. Bārdas nažus, zobu sukas, tīras zeķes — es valkāju trīspadsmito ' izmēru — tīras apakšbikses, un pajautā, vai . viņi varēs iztīrīt mušu klozes pusotrās stun-1 dās. — Viņš mulsi palūkojās uz doktoru Be-. dojanu. — Mēs nokāpām krastā tādā ap- i ģērbā, kādā stāvējām, bet gribam izskatīties | kā īsti kara jūrnieki.
Hepijs nesteidzās pie telefona.
— Kas te par jezgu, dakter? — viņš jau- j tāja. — Vai mūs nodod tiesai?
— Lieli vīri — vislielākie vīri — pulksteni divpadsmitos grib tikties ar Panu.
Doktors Bedojans paradīja pavēli. Hepijs] to paņēma, iesvilpās un nodeva tālāk Pērtiķim. Tas paņēma pavēli un arī iesvilpās,' tikai garāk.
— Pavēle tiek atcelta, Hepij, — Pērtiķis; sacīja. Viņš piegāja pie telefona un pieteica! tālsarunu. — Dodiet man galveno mičmaņi : Sadovski, — viņš sacīja, nobēris pa telefonu! dažādu cilvēku dažādus papildnumurus. — Pameklējiet viņu kajītē, viņš vēl nav uz] klāja. Runā mičmanis Beitss. — Viņš at-jj cēla klausuli nost no auss un domīgi palū- i kojās uz to. — Ski, te Pērtiķis. Klausieij mani un klausies uzmanīgi vai arī tavai vecene kļūs atraitne. Šoreiz es nedzenu, velnu. Sagatavo man A klases vasaras formu, jostas vietā apmēram collu platāku nekā pagājušajā reizē. Jā, es dabūju vēli vienu uzšuvi, tā ka skaties, lai viss būtu kārtībā … Tā. Bez tam balto formu pirmās kla^ ses radistam, augums apmēram piecas pēdas i
deviņas collas, svars simtastoņdesmit mārciņas. Saprati? Jā, un civiltērpu, vasaras, patīkamā gaišā krāsā, augums apmēram piecas pēdas desmit collas… Kāds ir jūsu svars, dakter?
Doktors Bedojans paskatījās uz viņu pārsteigts.
— Parasti es valkāju četrdesmito izmēru, — viņš atteica.
— Parasti viņš valkā četrdesmito izmēru. Tā kā lai būtu labas kvalitātes, kad tiksimies, mēs tev samaksāsim. Kā tev iet, Ski? Dabūji vienu uzšuvi klāt? Es vienmēr esmu teicis, ka flotē mums ir nākotne, — Viņš noklepojās. — Mēs būsim pie tevis pēc divām, augstākais pēc trim stundām. Norunāts.
Pērtiķis nolika klausuli.
— Ski dabūs gatavu. 2ēl, ka nav manu ordeņu lentīšu. Ak tā, mēs taču varam nopirkt tepat bāzē … Okei, Hepij, svilp visus augšā. Vēl vajadzīgs zābaksmērs. Ārstam brūnu.
Pans, izlaidies savā lielajā krēslā, glāstīja kāju īkšķus.
— Tie jūtas gluži tāpat kā iepriekš, — viņš teica. — Es būtu nelaimīgs, ja šie pirksti pārvērstos par cilvēka pirkstiem, tāpat kā mana mēle. Ja cilvēki no rītiem jūtas tikpat riebīgi, tad šimpanzēm jābūt pateicīgiem par katru sava mūža dienu.
— Sadabūsim tev aukstu apelsīnu sulu, varbūt arī drusku aspirīna, un tev kļūs labāk, — mierināja doktors Bedojans. — Tev ir paģiras.
— Esmu par tām dzirdējis, — sacīja Pans Satiruss. — Svētdienas rītā sargi par paģirām vien runāja … Labāk nebūtu to dzirdējis …
— Bet ir viena problēma, — teica doktors Bedojans. — Šimpanze uz aspirīnu reaģē citādāk nekā cilvēks… Par ko lai uzskata tevi?
— Pirksti man pagaidām ir kā šimpanzēm, — atbildēja Pans Satiruss, — bet galvā un vēderā ir tāda sajūta, kādu es agrāk neesmu pazinis. Acīmredzot tās tiešām ir paģiras. Es nedomāju, ka mans ķermenis būtu regresējis. Vai degradējies. Vai kā nu to saka ..;
Viņš kūleniski pārmetās pār krēsla atzveltni un aizšļūca uz vannasistabu. Tad visi izdzirdēja atvieglojuma nopūtu.
— No manas sejas nav pazudusi ne spalviņa, — Pans paziņoja. — Esmu priecīgs. Es nevēlos būt cilvēks.
— Vai tevi neinteresē, kādu pavēli esam saņēmuši? — iejautājās doktors Bedojans.
Pans Satiruss iešļūca atpakaļ istabā, sparīgi berzēdamies ar sausu dvieli.
— Spriežot pēc jūsu reakcijas, mums jātiekas ar svarīgām personām. Esmu jau ticies ar tādām. Ar zinātniekiem un ģenerāļiem, admirāļiem un senatoriem. Ar ko šoreiz?
— Ar politiskajiem darbiniekiem, — teica doktors Bedojans. — Ar valstsvīriem.
— Jūsu jaunums neglābj mani no paģirām, — teica Pans Satiruss. — Nemaz. — Viņš iesvieda dvieli kaktā un sāka ar nagiem sukāt savu kažoku. — Vai kāds no jums ir bijis Āfrikā?
— Keiptaunā, — atsaucās Hepijs, — Port- saidā. Citur nekur.
— Vai jūs zināt, ka es neesmu redzējis šimpanzes, kas dzīvo dabiskos apstākļos? — jautāja Pans Satiruss. — Tas ienāk prātā, kad mani pārņem melanholija, tā kā patlaban. Kā jūs domājat, vai tad, ja es pateikšu šiem cilvēkiem to, ko viņi grib zināt, vai viņi sūtīs mani atpakaļ uz Ekvatoriālo Āfriku? No turienes mēs esam cēlušies, jūs jau zināt. Varbūt mans tēvs vēl ir tur.
— Kas ir tavs tēvs? — apvaicājās doktors Bedojans.
— Nudien nezinu. Mana māte bija stāvoklī, kad viņi to . .. noķēra. Viņai nepatika runāt par pagātni, par džungļiem. Šimpanzes nespēj paciest pārmērīgi dziļas bēdas, jūs jau zināt.
— Tad tev labāk nedzert džinu, — deva padomu Pērtiķis. — Pamēģini rumu.
— Ir taču tāds vārds «nedzērājs»? — jautāja Pans Satiruss. — Es gribu tāds būt.
— Nekad nezvēri, iekams neesi izgulējis paģiras, — teica Hepijs.
Tai brīdī atnesa brokastis un skūšanās piederumus.
Viņi brauca uz ziemeļiem trīs automašīnas — aģenti priekšējā un malējā mašīnā, civilā un kara policija attīrīja ceļu. Izcēlās neliels strīds ar misteru Makmagonu par to, vai iegriezties bāzē pie Ski un paņemt tīrās drēbes, bet strīda karstumā drošības aģenti izlaida no acīm Panu Satirusu, kurš atkal sagrāba misteru Kroufordu.