Kolēģa lūgumi aizkustināja misteru Makmagonu, un viņš piekrita, ka apstājas, ja vien Pans apsola kara flotes bāzes teritorijā neizkāpt no mašīnas.
Vēl pirms pusdienlaika, sirēnām kaucot, mašīnas caur okšķeru špalerām pieripoja pie ļoti ļoti privātas mājas lievenēm. Doktors Bedojans savā jaunajā, par kroņa naudu pirktajā uzvalkā snauduļoja blakus šoferim. Viņš pamodās un izkāpa pirmais.
Ģenerālis Magvers nāca lejup pa privātās mājas kāpnēm. Tagad viņam mugurā bija nevis vasaras, bet A klases formas tērps.
— Man pavēlēts ievest Memu mājā, — viņš teica. — Pareizāk sakot, saskaņā ar pavēli man jāuzskata sevi par Mema adjutantu.
— Nesauciet mani šajā smieklīgajā vārdā, — sacīja Pans Satiruss.
— Bet tas taču ir jūsu vārds. Ja jūs būtu lasījis rīta avīzes, jūs zinātu, ka esat radījis īstu sensāciju! Par to, ko jūs darījāt vakar, lasāms visu avīžu pirmajās lapas pusēs. Tādas reklāmas mums nekad nav bijis! Tagad jūs vairs nedrīkstat mainīt savu vārdu …
— Es redzu, jums atkal ir divas zvaigznes, — sacīja Pans un izstiepa roku.
Ģenerālis Magvers atlēca atpakaļ.
— Pēc jūsu… kad jūs atkal iziesiet ārā, reportieri gribēs redzēt…
. Kā es skūpstu jūsu sievu?
— Misis Magvera aizbrauca uz ziemeļiem aprunāties ar savu ārstu Baltimorā. Lūdzu, esiet paklausīgs. No tā atkarīga visa mana karjera.
Pans apsēdās uz celiņa, kas bija nokaisīts ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, pasūkāja tos un izspļāva.
— Smird pēc naftas, — viņš konstatēja.
— Un tomēr man kārojas austeru vāciņu. Kalcija trūkums organismā, vai ne, doktor?
—- Es paturēšu to prātā, — atsaucās doktors Bedojans. — Varbūt mēs pamēģināsim kalcija glikonātu. Tas garšo pēc konfektēm, Pan.
— Viņa … viņš, liekas, klausa jums, doktor, —- ierunājās ģenerālis Magvers. — Vai jūs nevarētu vest viņu pie prāta? Ja stundas laikā kaut kas noies greizi, mani pazeminās par pulkvedi un aizlaidīs pensijā.
Doktors Bedojans paraustīja plecus.
— Sakiet man, ģenerāl, — teica Pans,
— vai jūs varētu apēst vairāk, ja jums uz katra pleca vienas zvaigznes vietā būtu divas? Vai jums varētu būt divas jaunas sievas vienas vecās vietā?
— Velns parāvis, es gribētu, lai jūs, Mem, kaut pāris dienu būtu armijā mans padotais, — atbildēja Magvers.
— Mani sauc Pans Satiruss. Vienīgi saviem draugiem es esmu misters Satiruss.
Ģenerālis saknieba lūpas un caur sakostiem zobiem izspieda:
— Lai notiek. Misters Satiruss. Bet tagad iesim. Tādiem cilvēkiem mēs nedrīkstam likt gaidīt. Neviens vel nav piespiedis viņus gaidīt.
— Es neesmu neviens. Es esmu vienkāršs šimpanze.
— Jā, ser. Jūs esat vienkāršs šimpanze.
— Un vakar vakarā jūs būtu mani nošāvis, ja jums būtu bijusi pistole.
— Aizmirstiet to, mister Satirus. Jums vakar gāja jautri, bet man briesmīgi.
— Jūs gūstat panākumus, — sacīja Pans. Viņš nostājās uz rokām, kājas uzslēja gaisā, tā ka varēja iet, balstoties tikai uz pirkstu kauliņiem. — Es viss esmu savilkts krampjos no braukšanas mašīnā, — viņš paskaidroja. — Okei, puis! Doktors nāks kopā ar mani, mičmanis Beitss un radists Bronsteins sekos aiz muguras, bet jūs, Magver, noslēgsiet gājienu.
— Tā nav nekāda kārtība! — ģenerālis iespiedzās, bet tūlīt savaldījās. — Labi, ser. Kā pavēlat, mister Satirus.
Pans Satiruss ļauni iesmējās.
— Varu iedomāties, ko tās avīzes sarakstījušas. Pēc tvista skaļākas sensācijas par manējo laikam nav bijis.
— Cilvēks, kas uzrakstīja tvistu, — sacīja ģenerālis Magvers, — jau sacerējis jaunu deju, ko sauc par «šimpango». — Viņš norija siekalas un piemetināja: — Ser.
— Tad šimpangēsim, dieva dēļ, — sacīja Pans. — Es jums kaut ko pateikšu, ģenerāl. Ar mani ir gaužām viegli saprasties. Tāpat kā ar visiem šimpanzēm, ja tos katru mīļu brīdi neapsauc. Un es jums teikšu vēl kaut ko: misis Magvera var nākt atpakaļ. Man pret viņu nudien nebija nekādu sliktu nodomu.
Un viņi gāja pa celiņu, kas bija nokaisīts ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, augšā pa kāpnēm, garām sardzē stāvošiem jūras kājniekiem — tie pieņēma miera stāju, bet Pans Satiruss savukārt atdeva godu — iekšā vēsajā mājā.
Te laipns drošības dienesta aģents viņus apturēja un pieklājīgi teica:
— Esmu spiests lūgt jūs uzrādīt personas apliecības, džentlmeņi.
Ģenerālis Magvers izvilka apliecību ar celofāna apvāku un zeltītu maliņu. Pērtiķis un Hepijs savējās meklēja gausāk. Doktors Bedojans pasniedza NASA dienesta caurlaidi.
Pans Satiruss sašūpojās uz rokām un teica:
— Es savu apliecību esmu atstājis otrās biksēs.
— Bet jums vispār kājās nav… — iebilda aģents. — O-o! …
— Tādā gadījumā, es uzskatu, intervija ir jāatliek, — sacīja Pans. — Doktor, kā jūs domājat, vai mēs varam nokļūt Kanaveralā ar …
— Man ir pavēlēts atgādāt viņu šurp! — noblēja ģenerālis Magvers. Viņa balss vairāk izklausījās pēc āža nekā pēc militārpersonas balss.
— Bet man pavēlēts bez apliecības nevienu neielaist, — palika pie sava aģents.
Hepijs Bronsteins izskatījās laimīgāks nekā citkārt, bet Pērtiķis Beitss vairāk nekā citkārt atgādināja gorillu.
— Jūs, protams, pazīstat šo… šo misteru Satirusu, — teica ģenerālis Magvers.
r— Pazīst? — ierunājās Pans Satiruss. — Vai jūs mani pazīstat? Es esmu šimpanzes tēviņš, septiņarpus gadus vecs. Varbūt vēl doktors Bedojans spēj atšķirt mani no cita tikpat veca un tādas pašas miesasbūves šimpanzes tēviņa. Bet es šaubos, vai kāds cits to spētu.
— Pan, tu esi vispretīgākā persona, ko es jebkad esmu pazinis, — teica doktors Bedojans.
— Es neesmu persona. Es esmu šimpanze. Mēs neesam pret nepatikšanām. Mums tās patīk.
— Taisīt nepatikšanas citiem cilvēkiem?
— Nē. Man tas nav nepieciešams. Vienkārši mums ir pa prātam nepatikšanas … Neviens vēl nav pieradinājis desmit gadus vecu šimpanzi, vai ne? Tādu neredzēsi ne kino, ne uz skatuves, ne trako kreklā ieģērbtu un kapsulā iesēdinātu. Tas nav izdarāms. Tāpēc ka šimpanzēm ir pa prātam nepatikšanas.
— Pie velna! — teica ģenerālis Magvers.
— Mēs taču nevaram kvernēt te kā mantziņu varza, Es galvoju par šo… par šo…
— Šimpanzi, —- pateica priekšā Pans.
— Āfrikas lielo cilvēkveidīgo pērtiķi. Par Panu Satirusu.
— Es galvoju par viņu, — atkal noblēja ģenerālis.
Aģents palaida viņus garām.
— Man šķiet, viņi pieļauj kļūdu, — Pērtiķis Beitss teica Hepijam. — Panam kaut kas ir aiz ādas. — To sakot, viņa lūpas gandrīz vai nepakustējās. Kāds cits aģents atvēra durvis, un viņi ieraudzīja savā priekšā stāvam Lielo Cilvēku Numur Viens.
Viņš sēdēja aiz gracioza rakstāmgaldiņa, atgāzies šūpuļkrēslā. Viņš nebija viens. Turpat sēdēja gubernators — cits liels cilvēks.
Atbalstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, Pans atspērās, uzlidoja gaisā un nolēca uz galda stūra. Galds bija stiprāks nekā izskatījās: tas pat nenobrīkšķēja, tikai mazliet salīgojās.