Ģenerālis Magvers izstiepās un ziņoja:
— Uzdevums izpildīts, ser.
— Redzu, — atsaucās Lielais Cilvēks. —- Iepazīstiniet mūs, ģenerāl.
•— Sers …
— Tas nav nepieciešams, — iejaucās Pans. — Es saucu sevi par Panu Satirusu. Būdami izglītoti cilvēki, jūs abi zināt, ka tas ir manas sugas pareizais zinātniskais nosaukums. Patiesībā vienīgās šimpanzes sugas, jo orangutāni un gorillas ir divu sugu … Es zinu arī, kas esat jūs abi. Jūsu sejas esmu redzējis desmitiem reižu.
Gubernators bija gandrīz tikpat simpātisks, cik Lielais Cilvēks. Viņš paliecās uz priekšu.
— Ļoti interesanti. Kur tad jūs esat redzējis mūsu sejas?
— Uz pērtiķu mītnes grīdas, — atbildēja Pans. — Jūs būtu pārsteigti, cik daudz avīžu mētājas pa grīdu, kad sargi svētdienas vakaros beidzot ir izdabūjuši ārā publiku! Saburzītas avīzes, ar sinepēm piesmērētas avīzes, ar netīrām zolēm nopēdotas avīzes. Riebjas skatīties, bet visās — jeb gandriz visās — kāda jūsu fotogrāfija.
— Gubernator, šo interviju nevadām mēs, — sacīja Lielais Cilvēks.
— Pans Satiruss ir sasitis mūs lupatās, — klukstoši iesmiedamies, piebilda gubernators.
Lielais Cilvēks pārņēma iniciatīvu.
— Mister Satirus, lai būtu kā būdams, mēs esam sarīkojuši divu partiju apspriedi. Par godu jums.
Pans sadrūma, bet varbūt tā tikai izlikās. Šimpanzes sejas izteiksme ne vienmēr pauž to pašu, ko cilvēka vaibsti.
— Ak tā? Vai tad viens no jums ir komunists?
Sis šokējošais vārds iedarbojās uz apspriedes dalībniekiem kā lietutiņš uz pilsētniekiem, kas sarīkojuši pikniku. Ģenerālim Magveram bija tāds izskats, it kā viņš nožēlotu, ka pie rokas nav vieglās kavalērijas brigādes.
Turpretī Lielais Cilvēks bija sabiedrisks, pieklājīgs un prata apieties ar tādiem, kas apnīk ar uzbāzīgiem jautājumiem.
— Diez vai, — viņš teica līdzenā, nedaudz caur degunu laistā balsī. — Ko jūs zināt par komunistiem, mister Satirus?
— Viņi veido otru partiju, — atbildēja Pans. — Viņu dēļ taču tiek radīti visi šie projekti un mani un simtiem citu šimpanžu trenkā pa visu valsti: Losalamosa, Alama- gordo, Kanaverala, Vandenberga … Acīmredzot— tā vismaz saka pa radio un televīziju, —- cilvēki ir sašķēlušies divās partijās — komunistos un «brīvās, pasaules» partijā. Kādu partiju pārstāv katrs no jums?
— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par republikāņiem un demokrātiem? — vaicāja gubernators.
— Ā, par tiem … — atbildēja Pans Satiruss.
— Viņš pārāk ilgi nodzīvojis Dienvidos, — piezīmēja gubernators. — Viņš pārvērties par cilvēku, kas atzīst tikai vienu partiju.
— Par šimpanzi, kas atzīst tikai vienu
partiju, — izlaboja Pans Satiruss. — Bet vispār es neatzīstu neko. Sargi parasti izslēdza radio, kad sāka runāt par kaut ko tamlīdzīgu. Vai jūs kādreiz esat domājuši par cilvēku sadalīšanu divās partijās pēc evolūcijas principa?
— Gubernator, — sacīja Lielais Cilvēks, —« es sāku domāt, ka man nevajadzēja lūgt jūs uz šo balli. Es domāju, ka politikas pamatā tiks likts jauns princips.
— Ja jau kopā, tad kopā, —•■ teica gubernators. — Kā jūs sadalīsiet cilvēkus divās evolūcijas partijās, mister Satirus?
Pans Satiruss nolēca no galda. Sterili tīrajā istabā kaut kā bija iemaldījusies muša; Pans ar mašinālu kustību noķēra to, saspieda rožainajā plaukstā un nometa uz grīdas.
— Nu, — viņš sacīja, —« kā jums droši vien zināms, daži cilvēki ir evolucionējuši tālāk par citiem … Piemēram, paskatieties uz klātesošajiem. Mičmanis Beitss ir tālu gājis, būtībā viņš stipri atgādina jaunu gorillu. Viņa flotes dienesta biedri to" ir ievērojuši un pat godā viņu par Pērtiķi, lai gan Beitss par veseliem desmittūkstoš gadiem atpaliek no gorillas. No otras puses, ņemiet ģenerāli Magveru. Te, džentlmeņi, atstarpe ir pusmiljons gadu un arī tikai tādā gadījumā, ja visus magverus krustotu ar inteliģentām sievietēm.
— Es sāku nožēlot, ka esat mani ielūdzis, ser, — teica gubernators. — Jau kļūst pārāk aizskaroši. Ceru, ka tagad nebūs mana ķārta.
Pana Satirusa kvēlais skatiens mirkli apstājās pie gubernatora.
Tad Pans Satiruss uzrunāja doktoru Be- dojanu:
— Vai atceraties, doktor, ko mēs runājām pirms ienākšanas pa šīm durvīm?
— Kad tu sauc mani par Aramu, es atceros visu.
— Glaimi, — atteica Pans Satiruss. — Nebaidieties, man nav padomā nekas aizskarošs … Cilvēki dalās grupās, pēc tam atkal dalās grupās, džentlmeņi. Šimpanzes tā nedara.
Gubernators paliecās uz priekšu.
— Bet cilvēki sagūsta šimpanzes un padara par saviem vergiem. Vai šimpanzes kādreiz ir gūstījuši cilvēkus?
— Kam viņi vajadzīgi? — atjautāja Pans.
Abi lielie cilvēki bija ieguvuši augstāko izglītību tādās austrumu skolās, kur māca, kā jauniem, lielas bagātības mantojušiem cilvēkiem tikt vaļā no neveiklības sajūtas. Lielais Cilvēks Numur Viens teica:
— Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas valda pār savu vidi, tādēļ ir vistālāk evolucionējušais dzīvnieks.
— Palieciet pie sava, ser, — sacīja Pans Satiruss, — tāpēc ka jūs varat savākt balsis tikai starp cilvēkiem. Vai jūs kādreiz esat redzējuši šimpanzi pie vēlēšanu urnas?
— Dažreiz grūti pateikt, kas balso, — teica gubernators.
Tomēr Lielais Cilvēks neatkāpās no sava jautājuma.
— Jūs nepiekrītat šādam evolūcijas definējumam?
Pans Satiruss uzlēca atpakaļ savā laktā uz galda stūra.
— Saprotams, ka nepiekrītu, — viņš sacīja. — Tas ir tikpat kā padarīt darbu uti lepoties ar to, ka esi izdomājis, kādēļ šis darbs darīts. Visaugstāk attīstītais dzīvnieks ir tas, kurš atradis savām vajadzībām vispiemērotāko ekoloģisko vidi un ir pietiekami saprātīgs, lai to neatstātu. Ja runā par šimpanzēm, tad vienīgais, kas tiem vajadzīgs, ir biezs tropu mežs, vēlams lapu koku. Un kur mēs atrodam šimpanzes? Biezos tropu lapu koku mežos dzīvojam klusi un mierīgi. Ne jau Ziemeļpolā, kur tiem vajadzētu šaut leduslāčus, lai ietērptos viņu ādās un pasargātu sevi no aukstuma.
— Jus protat pamatot, — sacīja gubernators.
— Pagaidiet, — viņu pārtrauca Lielais Cilvēks. — Kāda ir šimpanzes dzīves jēga? Kā jūsu tauta izmanto šo vidi, kurai tā tik lieliski pielāgojusies?
— Nevis mana tauta, bet mani pērtiķi. Mēs neesam cilvēki… Vismaz neesam bijuši. Es tagad esmu cilvēks un rūgti nožēloju to. Jā, mums ir viss, ko sirds vēlas: laiks ilgām un nesteidzīgām pārrunām, laiks prātot un iedziļināties sevī, vienreizēja gremošana un, pats par sevi saprotams, seksuālā dzīve. Pie
tam vēl mēs tupam mājā un audzinām savus bērnus. Vārdu sakot, dzīvojam vienos priekos.
Pans Satiruss izšjaucljās un nožāvājās. Tad viņš ieklupa ar pirkstiem savā kažokā. Starp viņa nagiem kaut kas noknikšķēja<
— Jums te derētu biežāk pakvēpināt, — Pans Satiruss teica Lielajam Cilvēkam.
— Subtropi, — īsi paskaidroja Lielais Cilvēks. — Insektu dabiskā vide.
Pans Satiruss pameta ar galvu.
— Jūs domājat, ka esat iebāzis mani maisā. Bet šimpanzes reti kad guļ vienā gultā divreiz, tā ka mēs no insektiem neciešam.
—Labi. Lielais Cilvēks uzsita ar roku pa galdu un atkal kļuva oficiāls. — Tā bija patīkama saruna. Barība pārdomām, kad rūpesti neļauj man nakti gulēt… Esmu pārliecināts, ka ar šimpanzēm tas neatgadās. Bet jūs zināt, kādēļ mēs gribējām tikties ar jums. Tāpat jūs zināt, kādēļ esmu uzaicinājis piedalīties šai sarunā gubernatoru, un varat būt pilnīgi drošs, ka informācija, ko mēs gribam saņemt no jums, tiks izmantota visas cilvēces vajadzībām, nevis manās politiskajās interesēs.