— Pārtaisiet vadības ierīces, — Pans atbildēja.
Istabā visi kā viens smagi nopūtās — visi, atskaitot Pērtiķi Beitsu un Hepiju Bron- steinu, kuri, kā gadiem ilgi bija pieraduši, bez kādas piepūles stāvēja miera stājā.
Tad iestājās klusums.
Piepeši ģenerālis Magvers ieblējās:
— Ser, šis pērtiķis ir nedomā jums kaut ko stāstīt. Viņš ir noskaņots pret mums.
— Paies trīs ceturtdaļas miljona gadu, — sacīja Pans Satiruss, — un tikai tad jūs kļūsiet par paviānu vai varbūt par rezusu.
— Ģenerāl, jūs varat pagaidīt ārpusē, — teica Lielais Cilvēks.
Ģenerālis Magvers atdeva godu, apgriezās un izgāja ārā.
— Mister Satirus, — Lielais Cilvēks turpināja, — uzskatiet, ka tas nav teikts. Būtu muļķīgi domāt, ka jūs esat krievu aģents un piekritējs.
— Pareizi, — atsaucās Pans Satiruss. — Vai arī jūsu piekritējs. Vai vispār cilvēku piekritējs.
— Tātad centīsimies jūs pārliecināt, ka mēs esam eņģeļu pusē, — teica Lielais Cilvēks. — Un jūs, gubernator, arī grābiet vērsi aiz ragiem, kad pienāk jūsu laiks. Es nojaušu, ka tas būs ciets rieksts.
Gubernators iesmējās.
— Jūs jau esat kļūdījies, pieminot eņģeļus. Misters Satiruss nupat gribēja jautāt, vai jūs kādreiz esat dzirdējis par eņģeļu kārtā ieceltu šimpanzi.
— Nav slikti, — paslavēja Pans. — Vai šis siets ir noņemams no loga?
— Jādomā gan, — teica Lielais Cilvēks.
— Hepij, esi tik labs, — Pans palūdza.
Ne velti Hepijs Bronsteins bija pirmās klases radists. Viņam bija klāt skrūvgriezis;] grūti pateikt, kur viņš to glabāja, jo viņam] mugurā bija balts formas tērps bez kabatām.] Lai nu kā, bet skrūvgriezis Hepijam bijal rokā, viņš piegāja pie loga un pēc pāris minūtēm siets jau bija noņemts.
Tai brīdī sakustējās arī Pans Satiruss. No galda stūra uz palodzes, no palodzes — siltajā Florīdas gaisā. Viņš iekrita pie loga augošajā pūkainajā dateļpalmā. Hepijs, kas joprojām stāvēja ar sietu rokās, teica:
— Paskatieties, viņš rāpjas lejā pa sturm, bru kā pērtiķis. 1 — Tad viņš atvainojās Lie-: lajam Cilvēkam: — Piedodiet, ser.
— Viņš jau arī ir pērtiķis, radist, — atbildēja Lielais Cilvēks.
— Kad padzīvo mazliet ilgāk kopā ar viņu, to aizmirst, — taisnojās Hepijs Bron-j steins.
— Vai nevajadzētu sacelt kājas apsardzi? — ievaicājās gubernators.
— Viņš nekur neaizbēgs, — mierināja Lie-J lais Cilvēks. — Valstī, kur dzīvo tikai cii-! vēki, viņš dursies acīs. Un es domāju, viņš var maskēties kā maskēdamies, tik un tāj viņam neizdosies nevienu piemuļķot.
Pans Satiruss jau bija lejā dārzā un te parādījās, te atkal pazuda starp krāšņajiem^ subtropu augiem. Lūk, viņš parādījās atkal, uzrāpos palmā un no turienes ielēca atpakaļ! istabā. Kājas viņam bija pilnas ar visādierrļ augļiem.
— Hepij, liec sietu atpakaļ, kur bija, —1
Pans Satiruss teica. — Sājos platuma grādos insekti ir vienkārši neciešami.
Viņš apsēdās uz grīdas, lai sašķirotu savu guvumu.
— Banāni, — viņš sacīja. — Nav nekādi saldie, bet šie mazie, sarkanie Florīdā ir garšīgi. Radziņi. Tie man arī garšo. Jums ir skaists dārzs, ser. Ar to es varētu uzturēt piecu šimpanžu lielu ģimeni.
— Tur, aiz mājas, aug īsti dārzeņi, — sacīja Lielais Cilvēks. — Burkāni, kāposti, tomāti un tā tālāk.
— Man pietiek ar dabas dāvanām, cilvēka dāvanas man nav vajadzīgas, — teica Pans Satiruss. — Varbūt kāds grib radziņu?
— Nē, paldies.
— Ja esi izsalcis, ēd, — teica Pans. — Kad esi noguris, guli. Un lai cilvēks valda pār savu vidi.
— Kad mani piespiež pie sienas ar neapgāžamiem argumentiem, — sacīja Lielais Cilvēks, — man neizturami sāk gribēties ēst. Tā ir lielākajai daļai kalsnēju cilvēku. Jūs, Pan Satirus, arī izskatāties pēc kalsnēja šimpanzes. Vai nav tiesa, doktor?
— Kā savas sugas pārstāvis viņš ir garš un tievs, ser, — atbildēja doktors Bedojans.
— Nu, mister Satirus, sāk iet grūti? — iejautājās gubernators. — Vai jūsu pozīcijas nekļūst vājākas?
Pans Satiruss iebāza mutē radziņu, miziņu gribēja iespļaut atkritumu traukā, bet
aizspļāva garām. Pamatīgi sakošļājis sēkliņas, viņš tās norija.
— Pagaidām es neesmu dzirdējis nekādus argumentus. Gribu kaut ko jautāt. Kādēļ man jānostājas vienas cilvēku grupas pusē un jāpalīdz tai tikt pie ieročiem, lai ar tiem nogalinātu otras grupas cilvēkus un tādējādi izraisītu karu, kas var aizdedzināt arī tropus?
— Biezos tropu lapu koku mežus, — precizēja gubernators.
— Pareizi.
Iesarkana banāna miza nokrita otrpus atkritumu traukam.
Gubernators pagriezās pret Lielo Cilvēku.
— Jums šahs.
— Mēs no visas sirds ticam, — teica Lielais Cilvēks, — ka jūsu pieminētajai «mūsu pusei» — to mēs saucam par «brīvo pasauli» ,— ir taisnība un ka galu galā tā uzvarēs, tāpēc ka tai ir taisnība. Mēs uzskatām, ka otru pusi vada cilvēki, kuri laupa citiem cilvēkiem — ļoti daudziem citiem cilvēkiem — brīvību, lai apmierinātu savu slimīgo un pat patoloģisko varaskāri.
— Jūs kaut ko piemirstat, — pārtrauca Pans.
— Un tas būtu?
— Septiņarpus gadus veciem šimpanzēm nav balsstiesību.
— Jūs jokojat, — iebilda Lielais Cilvēks. — Labi. Es mēģināšu vēlreiz. Ja mūsu spēkos būtu uzbūvēt aparātu, kas lido ātrāk par gaismu — un šai ziņā jūs varat mums palīdzēt, — mums būtu tā saucamā pretraķešu raķete, kas nodrošinātu mūs pret raķešu uzbrukumu. Un tad miers iestātos visā pasaulē, tai skaitā arī biezajos tropu lapu koku mežos.
Pans Satiruss bakstīja zobus ar vienu no saviem garajiem pirkstiem. Tas bija kreisās kājas pirksts.
— Jūs sakāt, ko jūs darītu. Bet jūs esat vēlēta amatpersona, atrodaties pie varas ierobežotu laiku. Ja nu jūsu pēcnācējs nolemj būvēt nevis pretraķešu raķeti, bet raķeti?
Lielais Cilvēks iesmējās.
— Mans pēcnācējs, desmit iespējas pret vienu, būs vai nu cilvēks, kuru iecelšu es, vai arī… gubernators. Deviņas iespējas pret desmit — labākas garantijas cilvēce nevar vēlēties.
— Es neesmu cilvēks, es esmu šimpanze. Un man šķiet, ka es jums neko neteikšu. Man šķiet, ka jūs — ne jau jūs personiski — neesat evolucionējuši pietiekami tālu, lai jums uzticētu tādu noslēpumu.
— Kas tad? — jautāja gubernators.
— Suga, kas ir pietiekami saprātīga, lai neizmantotu tamlīdzīgu informāciju. Suga, kas dzīvo dabisku dzīvi, nemēģinot valdīt pār vidi, uz kuru tai nevajadzētu pat pārcelties.
— Varbūt mums būtu jāatgriežas Āfrikā? — iejautājās Lielais Cilvēks.
— Kādēļ tik skābs tonis, ser? Varu pat apliecināt, ka nedomāju ielaisties ar krieviem.
— Ar to vien ir par maz.
— Tas ir ļoti daudz, — teica Pans Satiruss. — Galu galā ne jau krievi iesēdināja manu māti krātiņā, kur es piedzimu. Ne jau viņi izvilka mani no krātiņa, lai sietu pie reaktīvajiem ratiņiem un spundētu barokame- rās un raķešu kapsulās.