— Viņi to darītu, ja jūsu māti būtu notvērusi kāda no viņu ekspedīcijām, nevis mūsu.
— Jā, protams, arī viņi ir cilvēki, — teica Pans Satiruss. Tad viņš nožāvājās, atsegdams lielās smaganas un varenos zobus. — Doktor, man sāk apnikt.
Lielais Cilvēks teica:
— Kopš esmu zvērējis un ieņemu šo augsto un atbildīgo posteni, neviens manā klātbūtnē nav teicis kaut ko tādu. — Viņš iesmējās. — Vai drīkstu uzdot vēl vienu jautājumu, mister Satirus?
Pans Satiruss atkal vandījās ar pirkstiem pa vilnu. Viņš nopietni un dziļdomīgi pamāja ar galvu.
— Ar noteikumu, ka es uzdošu jautājumu jums un jūsu draugam.
_— Jums acīmredzot ļoti patīk lasīt. Vai jūsu biezajos, ēnainajos, tropiski karstajos Āfrikas džungļos ir bibliotēkas?
— Jūs vēl esat glābjams … — atbildēja Pans Satiruss. Viņš ļāvās pārdomām, kamēr viņa pirksti mašināli noķēra un nospieda vēl vienu nelūgtu viesi. — Jādomā, ka bibliotēku džungļos nav. Bet, redziet, man lasīt iepaticies, liekas, tāpēc, ka visu laiku esmu bijis gūsteknis. Kur vēl lai skatās pērtiķu mītnē vai bioloģijas laboratorijā, ja ne grāmatā kādam sargam pār plecu? Sākumā par re- zuspērtiķu varoņdarbiem sajūsminies, bet vēlāk tie sāk apnikt.
— Doktor Bedojan, pagādājiet Panam Satirusam Toro biogrāfiju un sacerējumus, — teica gubernators. — Viņš tic tai pašai ilūzijai, ka primitīvais dzīves veids ir tas labākais.
— Klausos, ser, — atbildēja doktors Bedojans. — Lielāko daļu grāmatu viņš acīmredzot izlasījis man pār plecu.
Lielais Cilvēks cieši palūkojās uz doktoru, bet vienīgais, ko viņš teica, bija:
-T- Un ko jūs gribējāt jautāt, Pan?
Pans Satiruss sēdēja taisni, atspiedis visas četras delnas pret grīdu.
— Vai jūs abi ar gubernatoru, — viņš jautāja, — augstu vērtējat savus amatus?
Abi uzrunātie piesardzīgi pamāja ar galvu.
— Es gribu teikt, vai jūs uzskatat šos posteņus par augstiem?
Viņi abi vēlreiz apbrīnojami saskanīgi pamāja, lai gan piederēja pie konkurējošām politiskajām partijām.
— Vai jūs uzskatāt tos par vēl svarīgākiem nekā bagātība, ko sakrājis jūsu tēvs, ser, un jūsu vecaistēvs, gubernator? — Pans piecēlās. — No kā jūs atteiktos vispirms? No posteņa vai no bagātības?
Šai brīdī neviens no valstsvīriem nepakustējās. Abu sejas izteiksme bija tik līdzīga, ka šķita — aiza, ko izracis Aleksandrs Ha- miltons un Tomass Džefersons, beidzot ir aizbērta ciet.
Cilvēki nepārtrauc audienci pie dižgariem, iekams tas nav atļauts.
Šimpanzes gan pārtrauc.
septītā nodaļā
Viņš bija izmēģinājis vakcīnu pie 10 000 sīkajiem pērtiķiem, 160 šimpanzēm un 243 cilvēkiem. Brīvprātīgie lielākoties bija federālo cietumu ieslodzītie.
Viljams Grīrs. «Vīrusu mednieki». 1960.
Viņi atkal traucās uz ziemeļiem. Taču. šoreiz procesija izskatījās savādāk. Viņiem blakus automašīnās sēdēja aģenti, un nebija ne mazāko šaubu, ka arī šoferis ir drošības dienesta aģents: nebija viegli paslēpt pistoli vieglajā vilnas drānas uzvalkā. Hepijs Bronsteins brauca pa priekšu, Pērtiķis Beitss aizmugurē, un tikai doktors Bedojans vienīgais no Pana Satirusa draugiem bija palicis kopā ar viņu.
Tāpat kā iepriekš, mašīnas brauca cita aiz citas, bet šoreiz pirmā mašīna taurēja vienā taurēšanā un viņi drāzās, nekur neapstādamies.
— Vai es esmu arestēts? — jautāja Pans Satiruss.
Šoferim blakus sēdošais vīrs atbildēja:
— Tu nedrīksti runāt.
— Bet man jārunā. Esmu regresējis jeb deevolucionējis, tāpēc jūtu nepieciešamību runāt. Kā cilvēks.
Aģents iebāza roku kabatā.
— Sī ir trīsdesmit astotā kalibra pistole. Otra pistole pielādēta ar patronām, kurās ir ārkārtīgi iedarbīga narkotiskā viela. Man ir pavēlēts šaut tev ar narkotisko vielu, bet, ja tas nelīdz,, ielaist tev pierē īsto lodi. Tāpēc nerunā.
— Acumirkli, — iejaucās doktors Bedojans. — Tas ir mans pacients.
— Vai viņš ir slims?
— Nē.
— Tad viņš nav jūsu pacients. Izbeidziet sarunas.
Pans Satiruss maigi satvēra doktora roku savā milzīgajā ķepā. Viņš nelaida to vaļā, it kā būtu nobijies, bet kā varēja nobiedēt viņu, lielu šimpanzi, kas lidojis ātrāk par gaismu?
Mašīnas drāzās uz priekšu, sirēnām monotoni kaucot.
Beidzot mazā karavāna nogriezās no autoceļa un traucās tālāk Florīdas piekrastei pretējā virzienā, garām kāpām, purviem un nelieliem pieglumējušiem dīķeļiem, ganāmpulkiem un nabadzīgām fermām, garām bagātīgi mēslotiem laukiem, kuru saimnieki audzēja tomātus tirgus vajadzībām.
Pans Satiruss paskatījās uz zaļajām un sarkanajām bumbām, kas karājās krūmos, un sacīja:
— Man gribas ēst.
Aģents nikni pablenza uz viņu.
— Viņam jādod ēst vairākas reizes; dienā, — teica doktors Bedojans.
— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Pans.1 — Tāpēc ka es esmu veģetārietis. Pat pākš- i augos nav tās enerģijas koncentrācijas, kas dzīvnieku olbaltumā.
Aģents izskatījās satriekts.
— Es jums teicu — nesarunāties! — viņš uzbrēca.
— Pan, tu gan esi lasījis par visdažādākajiem jautājumiem, — piezīmēja doktors Bedojans.
— Par mani rūpējās visdažādāko profesiju cilvēki. Pērtiķu mītnes un bioloģisko laboratoriju naktssargi bieži vien gatavojās apgūt kādu citu specialitāti. Izdevīgāku specialitāti, kā teiktu jūs, cilvēki. Bet, kad es biju slims, mani kopa medicīnas studenti.
— Es lūdzu jūs nesarunāties, — sacīja aģents. *
— Es runāšu tik ilgi, kamēr nebūšu dabūjis ēst, — atbildēja Pans. — Sarunājoties aizmirstas izsalkums.
— Tur … kurp mēs braucam … mēs būsim pēc pusstundas.
— Tātad es sarunāšos pusstundu.
— Nu, labi, — teica aģents. — Bet ko lai es iesāku?
— Iešaujiet man kapsulu, — deva padomu Pans Satiruss. — Jocīgi, vakar es biju kapsulā, šodien kapsula var atrasties manī. Doktor pedojan, jūsu valodai trūkst skaidrības.
— Es esmu ārsts, nevis valodnieks. Un sauc mani par Aramu. Es jūtos iepriecināts, kad apkārt viss nomācies un drūms. Vai tu
savai graujošajai aģitācijai nevarētu izvēlēties citu laiku?
— Jums ir bijusi darīšana ar šimpanzēm jau agrāk, — sacīja Pans Satiruss. — Zināmā vecumā ar viņiem visiem grūti, pat neiespējami saprasties, vai ne? Kur nu neiespējami … Jāsaka, viņi kļūst galīgi samaitāti. Droši vien man tuvojas šis laiks.
— Beidz jel! — teica doktors Bedojans.
— Viens šai naidīgajā pasaulē… Kā jūs domājat, vai es varētu iestāties FIB dienestā?
Abi priekšā sēdošie nospurcās.
— Tev jātiek pie jurista diploma, — pār plecu iemeta šoferis.
— Vai tad jums vajadzēja beigt juridisko fakultāti, lai kļūtu pērtiķim par šoferi? — jautāja Pans Satiruss.
— Dažreiz es daru arī kaut ko citu, 1 — atbildēja šoferis.
— Mums nav atļauts sarunāties, un mēs nedrīkstam ļaut viņiem sarunāties, — aizrādīja šofera blakus sēdētājs.