Выбрать главу

—       Es katrā laikā varu dabūt darbu ben­zīna tankā, — šoferis turpināja.

Doktors Bedojans nopūtās.

—       Tevī, Pan, kaut kas ir. Es neesmu re­dzējis otru tādu, kurš tik ātri iemantotu draugus.

—       Visi mīl šimpanzes, — atteic^ Pans Satiruss. — Toties šimpanzes gluži visus ne- ; mīl. Tur jau ir tā cilvēku nelaime, ka katrs - noteikti mēģina panākt, lai citi viņu iemīl. ; Kad parādās šimpanze, cilvēki atraisās.

Ierunājās priekšā sēdošais vecākais aģents:

—   Velns parāvis, tev taisnība. Kad es dabūju kādu savos nagos, deviņos gadīju­mos no desmit viņu nevar notiesāt, ja viņš nerunā. Bet viņš grib man patikt. Un viņam jāizstāsta man, kādēļ viņš tā darījis, ja grib, lai es piedotu. Lai sāktu viņam simpatizēt. Bet viņš nevar izstāstīt, kādēļ tā darījis, neatzīstoties, un tad es saņemu viņu aiz dziesmas. Kas notiek ar cilvēkiem?

—   Viņi nav pilnīgi evolucionējuši, — sa­cīja Pans Satiruss. — Ir tāda teorija, ko sauc par teleoloģiju. Tā apgalvo, ka evolū­cijai ir mērķis un, kad rodas ideāla būtne, evolūcija izbeidzas. Šimpanze? Es visai labi neorientējos teleoloģijā, jo sargam, kam bija grāmata, jau pēc dažām minūtēm tā apnika un nākamās nakts dežūras laikā viņš to ne­ņēma vairs rokā.

—   Šimpanzes nav pilnīgi neatkarīgi, — sacīja doktors Bedojans. — Viņi dzīvo barā, viņiem vajadzīga mīlestība, lai būtu laimīgi.

—   Mēs runājam par cilvēkiem, nevis par šimpanzēm, — cienīgi teica Pans Satiruss.

Šoferis atkal iesmējās, tad apsēdās taisnāk un nogriezās no lauku ceļa, pa kuru viņi bija braukuši, uz vēl sliktāka ceļa, kas līkumoja starp pauguriem un nožēlojamām pundur- palmām.

—   Doktor Bedojan, jums vajadzētu iemā­cīt mani ēst gaļu, — teica Pans.

Doktors Bedojans neatbildēja.

Mašīna lēkāja grambās. Šad un tad ceļā pagadījās kaut kādi plukatas zilās biksēs un salmu cepurēs. Viņi izskatītos daudz buko- liskāki, ja šīs cepures nebūtu vienāda fasona un vienlīdz novalkātas. Varēja domāt, ka salmu cepuru tirgotājs braucis te garām pirms gadiem četriem un vairāk nav rādī­jies.

—   Es atteikšos atbildēt uz jautājumiem, ja jūs nebūsiet kopā ar mani, — sacīja Pans Satiruss.

Doktors Bedojans neatbildēja.

—  Aram, — Pans Satiruss jautāja, — kas man jādara, lai jūs sadusmotos?

—   Kurš var iztikt bez mīlestības, bez drau­giem? — jautāja doktors Bedojans. — Es vienkārši pārbaudīju tevi. Galu galā es esmu zinātnieks.

Priekšā parādījās ar dzeloņstiepli apvilkti un ar uzrakstu SŪKŅU STACIJA rotāti vārti. Zem šī uzraksta bija lasāms, kā sauc dabiskās gāzes ieguves kompāniju. Tomēr nekādas caurules nekur neredzēja.

Vārtus atvēra ar šauteni bruņots kareivis. Visas trīs mašīnas iebrauca iekšā un nostājās rindā. Pienāca vēl vairāki vīri ar šautenēm, bet katra mašīna izgrūda pa aģentu pā­rim.

Nez no kurienes uzradās misters Makma­gons un ņēmās izrīkot. Viņa lietotā termino­loģija nevēstīja neko labu.

—  Visus četrus ieslodzītos vediet iekšā kopā! Nejaujiet viņiem sarunāties!

No ārpuses ēka atgādināja rievotās dzelzs šķūni, kas uzcelts, lai pasargātu no lietus caurules un sūkņu mehānismus. Toties iekšā viss bija kā kurā katrā valdības iestādē: ar zemām sienām atdalīti kabineti zemākiem, ar augstām, līdz pat griestiem uzbūvētām sie­nām — augstākiem priekšniekiem, bet divi milzu aizgaldi pilni ar rakstāmgaldiem viņu padotajiem.

Par istabu, kurā Makmagons ieveda čet­rus noziedzniekus-ieslodzītos-viesus, kurš katrs birokrāts pateiktu, ka tā ir iestādes vadītāja pieņemamā telpa.

Tur sēdēja sieviete ar tipisku valsts ierēd­nes seju un klabināja rakstāmmašīnu. Viņa nepacēla galvu, kad tie devās pie durvīm, uz kurām redzēja plāksnīti ar īsu uzrakstu KABINETS.

Kabineta stāvēja masīvs rakstāmgalds. Pie tā sēdēja trīs cilvēki. Lai gan mugurā viņiem bija krekli un rūpīgi izgludinātas sporta bikses, lai gan viņiem bija «tauriņi», vismaz divi no šiem cilvēkiem izskatījās pēc militār­personām, kas uzvilkušas, kā agrāk mēdza teikt, civildrēbes.

Centrā sēdošajam bija īsi apcirptas ūsas, iedegusi seja un žoklis, ko varēja apskaust pat Pans Satiruss.

—   Nostādiet vīrus ierindā, — viņš sacīja, — bet pats ejiet.

—   Ser, jūsu personiskās drošības la­bad… — mēģināja iebilst Makmagons.

—   Sim nolūkam mums te ir divi spēcīgi jūrnieki.

Makmagonu tas nepārliecināja, taču viņš izgāja.

—   Mani sauc Satiruss, ser, — teica Pans.

—   Bet jūs?

—       Varat saukt mani par misteru Arm- strongu. Bet jūs sauc par Memu, par šim­panzi.

—        Pilnīgi pareizi, ser, bet man nepatīk, ka mani sauc par Memu.

Misters Armstrongs pacēla rokas, tad no­laida un sāka masēt plecus ar stipriem pirk­stiem.

—   Sasodītā ventilācija! — viņš teica.

—   Bet es, Mem, uzspļauju tam, ka jums kaut kas nepatīk. Man jūs neesat nekas vai­rāk kā pērtiķis, kas mēģina izmērkaķot Sa­vienotās Valstis.

Viņa bargais skatiens aptaustīja abus jūr­niekus un doktoru.

—        Diezgan labi pateikts, — novērtēja Pans Satiruss. — Pierakstiet to, Hepij. Ra­dists Bronsteins ir mans sekretārs, — viņš paskaidroja misteram Armstrongam.

—        Es esmu mistera Satirusa kambarsu­lainis, — savukārt paskaidroja Pērtiķis Beitss.

Misters Armstrongs blenza uz viņiem.

—        Tas ir ļoti jocīgi, es saprotu, — viņš sacīja. — Bet drīz vien tas vairs nebūs jo­cīgi. Atļaujos atgādināt, ka jūs esat bruņoto spēku zemākās dienesta pakāpes un esat no­dodami kara tribunālam.

—   Es šeit neredzu virsniekus, — teica Pēr­tiķis Beitss.

Misteram Armstrongam bija gana kauna, lai nosarktu.

—   Paklausieties, Mem, — viņš teica, — jeb Satirus, kā jums patīk labāk. Jokus pie malas! Jūs kaut ko izdarījāt ar kosmosa kuģa «Saibs Mems» vadības sistēmu. Labi, labi, man vienalga, kā to sauc. Tas, ko jūs izdarījāt, nebija nejaušība. Mēs, kas vadām jūsu dzimteni…

—   Nē, — iebilda Pans Satiruss. — Tā nav mana dzimtene. Vai tad primātiem, ja ne­skaita Homo sapieris, ir balsstiesības? Vai gorilla var būt prezidents, makaks — guber­nators, bet rezuss — valsts sekretārs?

—   Velns parāvis, — sacīja misters Arm­strongs, — jūs prasāt balsstiesības pērti­ķiem!

Cilvēks, kas sēdēja pa labi no viņa, cītīgi tīrīja pīpi. Tai brīdī viņš nolika pīpi uz galda.

—   Lai notiek. Jebkuram pērtiķim, kas sa­sniedzis divdesmit viena gada vecumu un prot lasīt un rakstīt, ir balsstiesības.

—   Interesanti, — teica Pans Satiruss.

Cilvēks paņēma pīpi un citu bakstāmo.

—   Mēs esam te, — turpināja misters Arm­strongs, — lai uzzinātu, ko jūs gribētu sa­ņemt par savu ārkārtīgi svarīgo noslēpumu, un apmierinātu jūsu prasības, ja vien tas būtu mūsu spēkos.

—   Šimpanzes nezina, pēc kā alkst cilvēks.

—   Tādā gadījumā mēs esam gatavi ap­mierināt it visas šimpanžu prasības. Vai gri­bat krātiņu, pilnu ar kārdinošām jaukām mātītēm? Katru dienu vagonu banānu? Sa­kiet.

Pans Satiruss laida vaļā savus šaušalīgos smieklus.

—   Tā kā jūs izliekaties samērā attapīgs, jums vajadzētu nomanīt, ka šajā istabā nav gluži tāda atmosfēra kā citās vietās, kur jums gadījies būt. Mēs neesam ne drošības die­nesta aģenti, ne politiķi. Ja redzēsim, ka ne par kādu cenu negribat nākt mums pretī, mēs esam gatavi novākt jūs pie malas, cik humāni vien iespējams. Citiem vārdiem sa­kot — gāzu kamera, lode vai kaut kas tam­līdzīgs.