— Mierīgāk, mister! — uzsauca Pērtiķis Beitss.
Tas no trim, kurš līdz šim nebija muti atplētis, tagad atdzīvojās un ierēcās:
— Mierā, mičman!
Pērtiķis Beitss izstiepās miera stājā, Hepijs Bronsteins tāpat.
— Esmu jūsu seju redzējis, ser, — lēni ierunājās Pans Satiruss. — Avīzēs. Jūs esat admirālis, ko flote ienīst.
Trešais cilvēks apmierināts nogruģināja un apklusa. __
— Gudrs gan jūs esat, — turpināja Pans. — Un āriene jums arī pievilcīga. Mazlietiņ grima, un jūs izskatītos pēc kāda milzu gi- bona. Vai tiešām jūs domājat, ka cilvēkam
jāzina noslēpums, kā var lidot ātrāk par' gaismu?
— Ja jau tā, tad es uzskatu, ka agri vai vēlu tas kļus zināms. Tagad tas notiks pavisam drīz, jo mēs zinām, ka tas ir iespējams. Un es domāju tā: ja kāds arī zinās šo noslēpumu, tad tie būsim mēs. Punkts.
— Satirus, runāt jūs makat, — sacīja misters Armstrongs. — Mēs nevaram laist jūs vajā vai pat ietupināt krātiņā ar šo informāciju, nebūdami pārliecināti, ka esat nolēmis sadarboties ar mums. Kad runa ir par dzīvnieku sargu, drošība kļūst nedroša, pat neiespējama.
— Vai manu kosmosa kuģi jūs izpētījāt labi? — jautāja Pans. — Vai to pārbaudījis kāds metalurgs?
Misters Armstrongs nenovērsa no Pana acu. Admirālis un tas, kas tīrīja pīpi, pacēla galvas.
— Jūs uzzināsiet, ka Mendeļejeva likumu apstiprina ar jaunu paņēmienu, — Pans turpināja. — Katrs metāls periodiskajā sistēmā ir pacēlies par vienu iedaļu augstāk. Alķīmija, džentlmeņi, alķīmija.
Nepopulārais admirālis sarauca pieri.
— Drošs paliek drošs, pārbaudiet, Arm- strong, — viņš teica.
Misters Armstrongs parāva atvilktni, izņēma no tās mikrofonu un pielika pie mutes kaktiņa. Varēja redzēt, ka viņš kaut ko runā, bet istabā nebija dzirdama ne skaņa. Tad viņš nolika mikrofonu.
— Es domāju, ka saprotu, ko tas nozīmē, tomēr gribu, lai kāds man to izskaidro, — misters Armstrongs teica.
Cilvēks ar ūsām atbildēja:
— Uzšauj gaisā vara kravu, atpakaļ dabū zelta kravu.
— Es biju tur augšā diezgan ilgi, — teica Pans. — Man vajadzēja kaut ko darīt, lai nekļūtu garlaicīgi. Bezsvara stāvoklis un bezdarbība kosmosā nokļuvušam šimpanzēm ir divas nesavienojamas lietas. Taču es negaidīju, ka regresēšu jeb deevolucionēšu, jeb degradēšos. Pretējā gadījumā es nebūtu taisījis tādas ēverģēlības.
— Jūs ne visai mūs iepriecinājāt, — sacīja misters Armstrongs.
— Jā, — piekrita admirālis. — Ja tas kļūs zināms visiem, zeltam vispār nebūs nekādas vērtības.
Pans Satiruss apsēdās uz grīdas un sāka kopties.
— Man gribas ēst.
— Ļoti žēl, — atteica Armstrongs. Viņa sejā parādījās smīns.
Doktors Bedojans paspēra soli uz priekšu.
— Ir nedomājiet darīt to, ko esat nodomājuši darīt! Pietiekami ilgi man ir bijusi darīšana ar šimpanzēm un citiem primātiem. Ir tādi gadi, kad no šādas izturēšanās viņi kļūst vēl nepakļāvīgāki. Spēj pat izdarīt pašnāvību.
— Jaunais cilvēk, — ierunājās ūsainais, — bet, starp citu, kurā pusē esat jūs?
— 0, es esmu pilnīgi lojāls! Bet Pans Satiruss ir mans pacients. Un man šķiet, ka neviens cits no jums nav primātu speciālists.
— Bet jūs esat?
— Mister Armstrong, ja es neesmu speciālists, alga, ko valdība maksājusi man gadu gadiem, ir izsviesta vējā. Ticiet man, šimpanzes mūžā pienāk brīdis, kad viņš sāk dumpoties. Panam Satirusam šis brīdis ir pavisam tuvu.
— Tātad jūs iesakāt… likvidēt viņu?
Istabu piepildīja Pērtiķa Beitsa ķērcošais
jebrēciens:
— Tā ir slepkavība!
— Liecieties mierā, mičman, — salti teica admirālis. — Likvidēt dzīvnieku, kas ir valsts īpašums, diezin vai nozīmē noslepkavot.
Taču vecais mičinanis palika pie sava.
— Pans nav nekāds dzīvnieks.
Hepijs Bronsteins atbalstīja mičmani.
— Es neesmu jūrniecības tieslietu speciālists, bet nošaut runājošu šimpanzi, manuprāt, būtu zemiski. Pēc tam veselu gadu netiksi laukā no līča, iekams juristi nebūs izsprieduši, vai tā ir slepkavība vai nav. Pans ir cilvēks.
Pans Satiruss izslējās visā pusotra metra garajā augumā.
— Es neesmu cilvēks, — viņš teica.
Slepenajā tiesā iemājoja klusums.
ASTOtA nodaļa
Neviens kompetents zinātnieks nedomā, ka cilvēka sencis ir kāds no pašreiz sastopamajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.
Ernsts Hūtons. «No cilvēkveidīga pērtiķa».
1946.
Lidojot uz Ņujorku, es nejutos lāgā. Tas Igijs Napoli, mans asistents, bija pārlieku manīgs. Tagad viņam bija mans autobuss ar aparatūru, mans mikrofons un iespēja uzstāties pašam, ja Florīdā manas prombūtnes laikā kaut kas notiktu. Un kurš gan neatcerētos cilvēku ar tādu vārdu un uzvārdu — Ignacs Napoli? Es biju izlietojis vairāk nekā desmit gadus, lai piespiestu televīzijas skatītājus iegaumēt Biliju Dan- hemu, turpretī Igijs varēja izdarīt to ar divām intervijām, ja tās viņam izdotos.
Tā nu es devos uz kompānijas valdi ar ziņojumu, bet sirds man nebūt nebija mierīga.
Mana pārraide par šimponautu bija sacēlusi troksni, par to varēja nešaubīties, vecmodīgu sensāciju, taču interviju nevadīju es — to vadīja Pans Satiruss. Bet mūsu darbā ir tā: tikko tu paklupi, kāds nokož tev abas kājas un atsūta rožu buķeti, izsakot nožēlu, ka tu nejūties vesels.
Lidostā es paņēmu taksometru. Es nebiju tādā noskaņojumā, lai brauktu kopā ar visādiem salašņām satiksmes autobusā. Kad izbraucām no tuneļa, mēs redzējām, ka Ņujorka ne par matu nav mainījusies, — visi kaut kur steidzās, nevienam nebija daļas gar citiem … Liftnieks televīzijas kompānijas ēkā atcerējās mani, un es sāku justies maķenīt labāk. Šie puiši pirmie uzosta, kad kurais norausies.
— Uzvediet misteru Danhemu augšā, — viņš teica operatoram, un mans gars cēlās augšup bez mehānisma palīdzības. — Uz trīsdesmit otro, mister Danhem?
— Uz trīsdesmit otro, — es apstiprināju un iespiedu viņam saujā piecnieku. Viņš teica, ka priecājoties par manu atgriešanos.
Tātad šodien es nenoraušos.
Kārtībā! Pieņemamajā istabā sēdošā mazā sekretārīte ar skaistajiem gurniem smaidot parādīja man visus trīsdesmit divus zobus un pieliekusies — ieleju starp diviem paugu- riņiem. Cik augstas ir tavas akcijas televīzijas kompānijā, vienmēr var pateikt pēc tā, cik tālu zem kleitas tu vari ieskatīties. Viņa droši vien praktizējas caurām naktīm; es nezinu, pa kuru laiku viņa guļ, toties parasti es zinu, ar ko viņa guļ …
Viens, divi — un es jau sēžu ar diviem viceprezidentiem un direktoru. Parādās pudele, un dzimtās mājas saņem savu slaveno Biliju, kas atgriezies no kara sveiks un vesels.
Šodien es nenoraušos. Varbūt rīt, parīt, tikai ne šodien.
Apspriedi vadīja Raikers, direktors.
— Bil, cerams, jūs zināt, kādēļ mēs izsaucām jūs atpakaļ, — viņš teica.
Kā viņš iztulkoja manu smaidu, tā ir viņa darīšana. Es pacēlu pie mutes glāzi, un man pret zobiem atsitās ledus gabaliņš.
— Tas šimpanze jeb, kā jūs viņu saucat, — šimponauts kopš Džekija Glīzna laikiem ir lielākā sensācija.