Выбрать главу

—   Bet es esmu Ņujorkas štata tiesnesis. Jums vajadzētu izkārtot, lai viņš nonāktu manā jurisdikcijā.

—   Par to es parūpēšos.

Tā problēmas juridiskā puse bija nokār­tota. Tālāk viss gāja viegli, kā pa sviestu. Es piezvanīju kādam puisim no municipa­litātes.

—   Mak, es tikko atlidoju no Florīdas, lai komentētu šimponauta Pana Satirusa iera­šanos. Es zinu, ka jūs nedrīkstat dot iepriek­šēju informāciju, bet vai jūs nevarat dot vis­maz mājienu, kā pilsēta gatavojas sagaidī­šanai? Ka notiks triumfa brauciens, tas ir skaidrs. Jūs viņam pasniegsiet pilsētas at­slēgas? Varbūt piestiprināsiet bronzas pie­miņas plāksni?

—   Redzi, Bil, es tiešām nezinu …

Mana balss ieskanējās kā aktierim, kas

spēlē vecajā lugā «Pirmā lappuse». Lī Trei- sijs, tā laikam viņu sauca?

—   Bronzas plāksnes nebūs? Pēc manām domām, pilsētai un Zoologu biedrībai vaja­dzēja cīnīties par tiesībām maksāt par šo plāksni.

Visizcilākais Bronksas dēls, kas dzimis tieši zooloģiskā dārza krātiņā! Kā tas var būt — bez bronzas plāksnes?!

—   Skaidrs, — teica Maks. — Es sapratu. Paldies, ka piebikstīji, Bil. Es nezināju, kurā zooloģiskajā dārzā viņš dzimis.

Es noliku klausuli. Raikers vērās manī ar dīvainu sejas izteiksmi.

—   Raik, klājiet vaļā, kas jums aiz ādas. Es negribu strādāt kompānijas valdē. Man labāk patīk braukāt.

—   Bet uzvedumu jūs taisīsiet. Nu, varbūt vismaz vadīsiet programmu?

—   Tikai pašā sākumā. Tas ir ļoti drau­dzīgs šimpanze, Raik. Viņš pieķeras cilvē­kiem. Mēs sameklēsim producentu un pro­grammas vadītāju, kas viņam patiks. Varbūt kādu glītu meiteni.

—   Es nezināju, ka viņš ir ņujorkietis. Es nezināju, ka viņš dzimis Bronksas zooloģis­kajā dārzā, — teica Hertss.

—   Es arī nezināju. Aizmirsu viņam pajau­tāt. Nu un liela muiža! Manus raidījumus skatās visā valstī.

devītā nodaļa

Katrs mēģinājums pārveidot viņa eko­loģisko iedzimtību «notek» no šīs su­gas citkārt gudrā un paklausīgā dzīv­nieka gluži «kā pīlei ūdens».

Volfgangs Kēlers. «Pērtiķu gara spējas»,

1925.

Vārti aizcirtās ar troksni, turpretī atslēgas apgriezās klusi, jo bija labi ieeļļotas.

Drošības dienesta aģenti bija atņēmuši visiem zābaku auklas, bet Pērtiķim Beit- sam — siksnu. Panam Satirusam, sapro­tams, nebija nekā kO'atņemt, jo pēc izlīšanas no skafandra viņš staigāja bez drēbēm.

Un tad viņus, divus jūrniekus un šimpanzi, iebāza katru savā kamerā.

—   Bet kur dakteris? — jautāja Hepijs.

—   Ka tikai viņi tam kaut ko nenodara …

—   Viņu nopratina, — sacīja Pērtiķis.

—   Es domāju, ka viņi cer salauzt dakteri ātrāk nekā tevi vai mani. Vai arī Panu.

—   Kādēļ viņu vajadzētu salauzt? — jau­tāja Pans.

—       Mēs piedalāmies starptautiskā sazvē­restībā, — paskaidroja Hepijs. — Tev neva­jadzēja nolaisties tā, lai tevi izzvejo «Kuks». Tas ir pilnīgi slepens kuģis. Tas, ko viņi sauc par eksperimentālu prototipu.

—       Tu runā kā rakstvedis, — teica Pērti­ķis.

Pans rāmi lēkāja no kārts uz kārti, no vienas sienas līdz otrai, no grīdas līdz gries­tiem.

—   Nav nemaz tik slikti, — viņš sacīja.

—   Esmu pieradis pie krātiņiem.

—   Mēs gan ne, — atsaucās Hepijs.

—   Rimsties, Hepij! — norūca Pērtiķis.

—   Nezinu, kā tu, bet es esmu pavadījis tup- tūzī ilgāku laiku nekā Pana mūža garums. Cik viņam bija? Septiņarpus gadu? Jā, es varu tevi pamācīt, kā jāsēž krātiņā. Cita lieta, ka es vēl neesmu pie tā pieradis.

Pans atlaidās uz nārām.

—       Tātad, pēc tavām domām, es atrodos te tāpēc, ka pārāk daudz zinu par «Kuku»? Bet es neko neredzēju, atskaitot klāju un jūsu ēdamtelpu.

—       Un mičmaņu kopkajīti, — izlaboja Pēr­tiķis.

—        Redzi nu! Es neko nesajēdzu no ku­ģiem. Tas bija pirmais, uz kura es uzkāpu. Es nudien nevarētu salīdzināt to ar citiem kuģiem vai vismaz aprakstīt. Kā tu domā, ja es viņiem to pateikšu, vai vini mūs izlai­dīs?

—       Kā tu panāci, ka kosmosa kuģis lido ātrāk par gaismu? — Hepijs jautāja. — Lūk, ko viņi vēlas izdibināt.

—       Bet cilvēks nav sagatavots, lai to zi­nātu, — atteica Pans. — Viņš to izmantotu kara vajadzībām.

—        Jā, — novilka Pērtiķis, — tāpēc jau mēs atrodamies tuptūzī. Un droši vien arī paliksim tajā.

Pans Satiruss lēkāja savā krātiņā no vie­nas puses uz otru, līdz beidzot bija ticis līdz pašai augšai. Iekāries vienā rokā, viņš tai vietā, kur griestos bija iestiprināts stienis, joka pēc atlauza un iebāza mutē gabaliņu kaļķu. Tad viņš to izspļāva un nolēca atpa­kaļ uz nārām.

—   Man gribas ēst.

—   Nesaki viņiem to, — pamācīja Pēr­tiķis. — Citādi viņi nedos tev ēst tikmēr, kamēr tu nebūsi izstāstījis viņiem visu.

—""Viņš arī nestāstīs, — sacīja Hepijs.

—   Viņš nedrīkst stāstīt, — piebilda Pēr­tiķis. — Karš nav laba lieta.

—  Tu spried kā pērtiķis. Mirt badā arī nav diez cik patīkami.

—   Daudzi šimpanzes ir drīzāk miruši ne­kā zaudējuši pašcieņu, — teica Pans. Tad viņš ieķērās režģos un mazliet pašūpojās. Pēc tam viņš uzlēca uz nārām, pakasījās un aizklāja seju ar rokām.

Ienāca divi cilvēki, kas acīmredzot veica te apkalpotāju pienākumus, ģērbušies kom­pānijas strādnieku virsvalkos, kas šeit kal­poja par uniformām. Turēdami šautenes ga­tavībā, viņi apstājās pie pašiem režģiem. Aiz viņiem ienāca vēl viens cilvēks un ienesa ēdienu, vispirms Pērtiķim, tad Hepijam. Un izgāja ārā.

—   Bet Panam? — iejautājās Pērtiķis.

—  Viņš nedabūs rīt, — atbildēja viens no sargiem.

Pērtiķis nosprauslājas un paņēma no sa­vas paplātes gabalu maizes.

—   Ķer, Pan.

—       Nedrīkst, jūrniek, — nobrīdināja viens no sargiem un pacēla šaujamo.

—       Tas nav visai cilvēcīgi! — iesaucās Hepijs.

—       Gluži otrādi, — teica Pans. — Tas ir cilvēcīgi.

—       Es negribu ēst, — paziņoja Pērtiķis. — Varat aizvākt šīs samazgas.

—   Manējās arī, — piebalsoja Hepijs.

Viens no sargiem uzsvilpa, atnāca apkal­potājs un aiznesa paplātes. Nožvadzēja me­tāls, un viņi atkal bija vieni.

—       Tagad viss ir skaidrs, — ierunājās He- pijs.

—       Es domāju, ka labāk butu iet projām no šejienes, — ierosināja Pans.

Jūrnieki paskatījās uz viņu.

—        Cilvēki ir pārāk šauri speciālisti, — Pans turpināja. — Acīmredzot vieni būvē cietumus, bet citi — krātiņus. Vismaz ne­vienā pieklājīgā zvērudārzā šimpanzi nebā­zīs tādā būrī kā šis.

Viņš izstiepa roku un izrāva vienu stieni no grīdas. Otru viņš salieca.

—       Varu iedomāties, ko te pastrādātu go­rilla, — viņš sacīja. — Par ko viņi mani uz­skata? Par mazu pērtiķēnu?

Viņš salieca vēl vienu stieni.

Kad bija izveidojies pietiekami liels cau­rums, lai varētu izlīst, viņš vēl divus stie­ņus sasēja mezglā.

—   Zorro zīme, — viņš sacīja. — Par to es lasīju komiksā.

—   Taču ne pār doktora Bedojana plecu? — jautāja Hepijs.