— Bet es esmu Ņujorkas štata tiesnesis. Jums vajadzētu izkārtot, lai viņš nonāktu manā jurisdikcijā.
— Par to es parūpēšos.
Tā problēmas juridiskā puse bija nokārtota. Tālāk viss gāja viegli, kā pa sviestu. Es piezvanīju kādam puisim no municipalitātes.
— Mak, es tikko atlidoju no Florīdas, lai komentētu šimponauta Pana Satirusa ierašanos. Es zinu, ka jūs nedrīkstat dot iepriekšēju informāciju, bet vai jūs nevarat dot vismaz mājienu, kā pilsēta gatavojas sagaidīšanai? Ka notiks triumfa brauciens, tas ir skaidrs. Jūs viņam pasniegsiet pilsētas atslēgas? Varbūt piestiprināsiet bronzas piemiņas plāksni?
— Redzi, Bil, es tiešām nezinu …
Mana balss ieskanējās kā aktierim, kas
spēlē vecajā lugā «Pirmā lappuse». Lī Trei- sijs, tā laikam viņu sauca?
— Bronzas plāksnes nebūs? Pēc manām domām, pilsētai un Zoologu biedrībai vajadzēja cīnīties par tiesībām maksāt par šo plāksni.
Visizcilākais Bronksas dēls, kas dzimis tieši zooloģiskā dārza krātiņā! Kā tas var būt — bez bronzas plāksnes?!
— Skaidrs, — teica Maks. — Es sapratu. Paldies, ka piebikstīji, Bil. Es nezināju, kurā zooloģiskajā dārzā viņš dzimis.
Es noliku klausuli. Raikers vērās manī ar dīvainu sejas izteiksmi.
— Raik, klājiet vaļā, kas jums aiz ādas. Es negribu strādāt kompānijas valdē. Man labāk patīk braukāt.
— Bet uzvedumu jūs taisīsiet. Nu, varbūt vismaz vadīsiet programmu?
— Tikai pašā sākumā. Tas ir ļoti draudzīgs šimpanze, Raik. Viņš pieķeras cilvēkiem. Mēs sameklēsim producentu un programmas vadītāju, kas viņam patiks. Varbūt kādu glītu meiteni.
— Es nezināju, ka viņš ir ņujorkietis. Es nezināju, ka viņš dzimis Bronksas zooloģiskajā dārzā, — teica Hertss.
— Es arī nezināju. Aizmirsu viņam pajautāt. Nu un liela muiža! Manus raidījumus skatās visā valstī.
devītā nodaļa
Katrs mēģinājums pārveidot viņa ekoloģisko iedzimtību «notek» no šīs sugas citkārt gudrā un paklausīgā dzīvnieka gluži «kā pīlei ūdens».
Volfgangs Kēlers. «Pērtiķu gara spējas»,
1925.
Vārti aizcirtās ar troksni, turpretī atslēgas apgriezās klusi, jo bija labi ieeļļotas.
Drošības dienesta aģenti bija atņēmuši visiem zābaku auklas, bet Pērtiķim Beit- sam — siksnu. Panam Satirusam, saprotams, nebija nekā kO'atņemt, jo pēc izlīšanas no skafandra viņš staigāja bez drēbēm.
Un tad viņus, divus jūrniekus un šimpanzi, iebāza katru savā kamerā.
— Bet kur dakteris? — jautāja Hepijs.
— Ka tikai viņi tam kaut ko nenodara …
— Viņu nopratina, — sacīja Pērtiķis.
— Es domāju, ka viņi cer salauzt dakteri ātrāk nekā tevi vai mani. Vai arī Panu.
— Kādēļ viņu vajadzētu salauzt? — jautāja Pans.
— Mēs piedalāmies starptautiskā sazvērestībā, — paskaidroja Hepijs. — Tev nevajadzēja nolaisties tā, lai tevi izzvejo «Kuks». Tas ir pilnīgi slepens kuģis. Tas, ko viņi sauc par eksperimentālu prototipu.
— Tu runā kā rakstvedis, — teica Pērtiķis.
Pans rāmi lēkāja no kārts uz kārti, no vienas sienas līdz otrai, no grīdas līdz griestiem.
— Nav nemaz tik slikti, — viņš sacīja.
— Esmu pieradis pie krātiņiem.
— Mēs gan ne, — atsaucās Hepijs.
— Rimsties, Hepij! — norūca Pērtiķis.
— Nezinu, kā tu, bet es esmu pavadījis tup- tūzī ilgāku laiku nekā Pana mūža garums. Cik viņam bija? Septiņarpus gadu? Jā, es varu tevi pamācīt, kā jāsēž krātiņā. Cita lieta, ka es vēl neesmu pie tā pieradis.
Pans atlaidās uz nārām.
— Tātad, pēc tavām domām, es atrodos te tāpēc, ka pārāk daudz zinu par «Kuku»? Bet es neko neredzēju, atskaitot klāju un jūsu ēdamtelpu.
— Un mičmaņu kopkajīti, — izlaboja Pērtiķis.
— Redzi nu! Es neko nesajēdzu no kuģiem. Tas bija pirmais, uz kura es uzkāpu. Es nudien nevarētu salīdzināt to ar citiem kuģiem vai vismaz aprakstīt. Kā tu domā, ja es viņiem to pateikšu, vai vini mūs izlaidīs?
— Kā tu panāci, ka kosmosa kuģis lido ātrāk par gaismu? — Hepijs jautāja. — Lūk, ko viņi vēlas izdibināt.
— Bet cilvēks nav sagatavots, lai to zinātu, — atteica Pans. — Viņš to izmantotu kara vajadzībām.
— Jā, — novilka Pērtiķis, — tāpēc jau mēs atrodamies tuptūzī. Un droši vien arī paliksim tajā.
Pans Satiruss lēkāja savā krātiņā no vienas puses uz otru, līdz beidzot bija ticis līdz pašai augšai. Iekāries vienā rokā, viņš tai vietā, kur griestos bija iestiprināts stienis, joka pēc atlauza un iebāza mutē gabaliņu kaļķu. Tad viņš to izspļāva un nolēca atpakaļ uz nārām.
— Man gribas ēst.
— Nesaki viņiem to, — pamācīja Pērtiķis. — Citādi viņi nedos tev ēst tikmēr, kamēr tu nebūsi izstāstījis viņiem visu.
—""Viņš arī nestāstīs, — sacīja Hepijs.
— Viņš nedrīkst stāstīt, — piebilda Pērtiķis. — Karš nav laba lieta.
— Tu spried kā pērtiķis. Mirt badā arī nav diez cik patīkami.
— Daudzi šimpanzes ir drīzāk miruši nekā zaudējuši pašcieņu, — teica Pans. Tad viņš ieķērās režģos un mazliet pašūpojās. Pēc tam viņš uzlēca uz nārām, pakasījās un aizklāja seju ar rokām.
Ienāca divi cilvēki, kas acīmredzot veica te apkalpotāju pienākumus, ģērbušies kompānijas strādnieku virsvalkos, kas šeit kalpoja par uniformām. Turēdami šautenes gatavībā, viņi apstājās pie pašiem režģiem. Aiz viņiem ienāca vēl viens cilvēks un ienesa ēdienu, vispirms Pērtiķim, tad Hepijam. Un izgāja ārā.
— Bet Panam? — iejautājās Pērtiķis.
— Viņš nedabūs rīt, — atbildēja viens no sargiem.
Pērtiķis nosprauslājas un paņēma no savas paplātes gabalu maizes.
— Ķer, Pan.
— Nedrīkst, jūrniek, — nobrīdināja viens no sargiem un pacēla šaujamo.
— Tas nav visai cilvēcīgi! — iesaucās Hepijs.
— Gluži otrādi, — teica Pans. — Tas ir cilvēcīgi.
— Es negribu ēst, — paziņoja Pērtiķis. — Varat aizvākt šīs samazgas.
— Manējās arī, — piebalsoja Hepijs.
Viens no sargiem uzsvilpa, atnāca apkalpotājs un aiznesa paplātes. Nožvadzēja metāls, un viņi atkal bija vieni.
— Tagad viss ir skaidrs, — ierunājās He- pijs.
— Es domāju, ka labāk butu iet projām no šejienes, — ierosināja Pans.
Jūrnieki paskatījās uz viņu.
— Cilvēki ir pārāk šauri speciālisti, — Pans turpināja. — Acīmredzot vieni būvē cietumus, bet citi — krātiņus. Vismaz nevienā pieklājīgā zvērudārzā šimpanzi nebāzīs tādā būrī kā šis.
Viņš izstiepa roku un izrāva vienu stieni no grīdas. Otru viņš salieca.
— Varu iedomāties, ko te pastrādātu gorilla, — viņš sacīja. — Par ko viņi mani uzskata? Par mazu pērtiķēnu?
Viņš salieca vēl vienu stieni.
Kad bija izveidojies pietiekami liels caurums, lai varētu izlīst, viņš vēl divus stieņus sasēja mezglā.
— Zorro zīme, — viņš sacīja. — Par to es lasīju komiksā.
— Taču ne pār doktora Bedojana plecu? — jautāja Hepijs.