Tai brīdī Pans jau bija ārā no kameras.
— Diezin vai, — viņš teica un iesmējās, vismaz tas izklausījās pēc smiekliem. — Muļķīgi. Es esmu regresējis jeb degradējis, jeb kā nu to saka. — Viņš pastiepa roku un norāva atslēgu no Hepija kameras durvīm. — To vajadzēja darīt vispirms. Bet man patīk vingrinājumi, pēc tiem es jūtos možs.
Viņš norāva arī Pērtiķa kameras atslēgu un, balstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, palēkdamies devās pie vienīgā aizrestotā loga.
Citu pēc citas izlauzis loga restes, viņš sniedza tās Pērtiķim.
— Nav vērts taisīt lieku troksni, — viņš teica. — Gatavs ir. Dod roku, Hepij.
Ar vienu roku turēdamies pie loga rāmja, ar otru Pans palīdzēja Hepijam uzrāpties augšā un izlīst ārā. Pēc tam viņš uzvilka augšā Pērtiķi, pats nolēca zemē un atstāja mičmani logā vienu.
Nolēkdams Pērtiķis nosēcās. Viņi atradās aiz neīsta gāzes rezervuāra, netālu no dzeloņstiepļu žoga. Pans paskatījās uz žogu un, atdarinādams Pērtiķi, arī nosēcās.
— Nekā briesmīga nav.
— Esi uzmanīgs! — brīdināja Hepijs.
— Stieplē var būt strāva. — Viņš palūkojās apkārt un norādīja uz netālu augošo ozolu. — Te viss ir tik tīrs, ka mums vajadzēs nolauzt zaru. Te pat rungu neatradīsi.
— Sīkums, — teica Pans. Viņš uzrāpās kokā, nolauza pamatīgu zaru un nokāpa lejā.
— Še, veco zēn.
Hepijs uzmanīgi pieslēja zaru pie dzeloņ- \ stieplēm. Dzirksteļu nebija, un viņš sacīja: s
— Nāc šurp, Pan.
Šimpanze nospieda stiepli pie zemes, un viņi pārkāpa tai pāri.
Abi jūrnieki nevis gāja, bet kumuroja jļ bez auklām palikušie zābaki krita nost no - kājām. Pans Satiruss aizveda viņus uz pirmo lapu koku puduri, kādi paretam gadījās starp Florīdas priežu mežiem. Tad viņš sāka lēkāt no viena koka uz otru, līdz bija saplūcis pilnas saujas ar kaut kādiem tieviem vijī- : giem augiem.
Hepijs un Pērtiķis ņēmās pīt zābaku auk-; las. Viņu prasmīgajām rokām darbs vedās.
Pans Satiruss turpināja pastaigu pa kokiem. Viņš atgriezās, gremodams palmas zara mīkstumu.
Pērtiķis bija nopinis auklas un tagad taisīja sev jostu.
— Es maz ko sajēdzu no šimpanžu sejām, bet tu, Pan, izskaties laimīgs.
Pans piekrītoši pamāja ar galvu. Turēdamies uz roku pirkstiem, viņš šūpojās, atraudams kājās no zemes.
— Tas nav tropu mežs, — Pans teica.
— Tas ir tikai subtropu mežs. Pat ne mežs, bet mazi koku pudurlši. Un tomēr pirmoreiz mūžā es jūtos kā īsts šimpanze, nevis kā rotaļlietiņa cilvēka rokās.
Hepijs izstiepa kāju un atslējās ar muguru pret koku.
— Tas, Pērtiķi, ir tikpat kā dabūt savā rīcībā kuģi. Nav ne virsnieku, ne jūras kara flotes ministrijas, kas pavēl darīt to vai to.
-*>. Es esmu mīnētājs, nevis stūrmanis, — sacīja Pērtiķis, — bet ar kuģi laikam tiktu galā. Ja vien man tāds būtu. Bet man nekad nebūs kuģa.
— Nūja, ka nebūs, — apstiprināja Hepijs.
— Tiklīdz mūs dabūs rokā, tūliņ pazeminās par matrožiem. Mūs taču uzskata par patvaļīgi krastā izkāpušiem, ja ne par dezertieriem.
Zemē gulēja vairāk nekā sešas collas resns ozola zars. Tas bija atlūzis no koka, pret kuru balstījās Hepijs, tomēr nebija vēl satrunējis. Pans Satiruss paņēma zaru un pārlauza uz pusēm.
— Jūs nācāt man līdzi tāpēc, ka baidījāties par savu dzīvību.
— Mēs izpildām savu pienākumu, — teica Hepijs. — Tagad es to aptveru. «Kuka» komandieris mums lika tev sekot. Neviens jūras flotes virsnieks pagaidām nav šo pavēli atcēlis. Mēs nezinām, kas tie tur, aiz gāzes rezervuāra, ir par cilvēkiem.
— Krievi, — sacīja Pērtiķis. — Mēs domājam, ka krievi. Viņi taču neparādīja mums savas personas apliecības, bet, ja arī būtu parādījuši, mēs domātu, ka tā ir krāpšana. Krievi.
— Mēs neesam virsnieki, — sacīja Hepijs.
— Mums nav paredzētas smadzenes, vai ne? Viņš izbāza mēli un izvalbīja acis. Pans Satiruss izdeva skaņas, ko vairums
cilvēku galu galā uzskatītu par smiekliem.
— Mēs varam te turēties gadiem ilgi, — j viņš sacīja. — Šajos mežos aug visādas gardas lietas. Un mēs varam doties uz dienvidiem, līdz nonākam pie purviem.
— Viņi sacels kājās visus Amerikas policistus, — sacīja Pērtiķis. — Viņi palaidīs vaļā visus nolādētos jūras kājniekus, izķemmēs visu apkārtni un dabūs mūs ciet.
— Nav tāda cilvēka, kurš spētu atrast šimpanzi subtropu mežā, — teica Pans.
— Es varu uzrāpties pirmajā palmā, kas gadās tuvumā, un paslēpties zaros.
— Tāda cilvēka nav, — piekrita Hepijs.
— Bet cilvēki ir. Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu cilvēku. Pietiekami daudz, lai viņi spētu nocirst visas tavas palmas. Un kas mēs esam? Tādi paši cilvēki un nevis šimpanzes. Pat Pērtiķis ir cilvēks, lai gan neizskatās pēc tāda.
Pērtiķis Beitss palūkojās uz viņu un teica:
— Pal'ies, drauģel.
— Varbūt jums labāk iziet uz ceļa un padoties, — teica Pans. — Nodot sevi mūsu
jūras priekšniecības — vai tā saka? — rokās, un jums ne matiņš nenokritīs no galvas.
Mičmanis Beitss saskatījās ar Hepiju un jautāja:
— Kur tu esi dzimis, Pan?
— Bronksas zooloģiskā dārza pērtiķu mītnē. Ņujorkā.
— Zinu, — teica Pērtiķis. — Tu savu mūžu neesi bijis brīvībā. Šajā Florīdā tu vari nosalt, te klaiņā savvaļas suņi, meža cūkas un ej nu sazini, kas vēl. Mēs labak paliksim kopā ar tevi.
— O, bet tā taču ir mana dabiskā vide!
— Jā gan, jā, gan, — atteica Hepijs. — Un tomēr mums nav citas izejas. Komandieris teica, lai mēs turoties kopā.
— Ejam! — sacīja Pērtiķis. — Vāksimies tālāk prom, citādi vēl šie fibieši sāks meklēt mūs ar suņiem.
Tā nu viņi kājoja tālāk pa līdzenumu, iemukdami staignājos, kas bija nosegti ar zaļu plēvi tā, ka izskatījās pēc pļavas, un saceldami moskītu mākoņus, kas bez kavēšanās sāpīgi atriebās. Pans neapdomīgi piegāja par tuvu kādam krūmam, un viņam plaukstā iedūrās ērkšķis. Nevienam nebija klāt naža, pat ne adatas, lai ērkšķi izvilktu: sārtā plauksta ātri piepampa.
Ūdens te bija vairāk nekā vajag, un Pans Satiruss savāca milzīgi daudz zaļu riekstu, gatavu un negatavu augļu, mīkstu atvasīšu. Bet neviens no viņiem, pat Pans, nebija pieradis pie tādas diētas; abi jūrnieki soļoja savu kurkstošo vēderu mūzikas pavadījumā, un Pans Satiruss kļuva neparasti nomākts.
— Jūras kājniekiem tā iet vienmēr, — ierunājās_ Pērtiķis. Viņš sēdēja zem palmas un ar abām rokām turēja savu lielo vēderu. Viņa seja no moskītu dzēlieniem bija kļuvusi divtik plata.
— Es nedienētu jūras kājniekos, — sacīja Hepijs.
— Ja tā būtu Ekvatoriālā Āfrika… —j teica Pans Satiruss.
— Te nav nekāda Āfrika, — aprāva Pēr- j tiķis.
— Zēl, ka nepaņēmām līdzi doktoru Bedo- janu.
— Kāds no tā būtu labums? — jautāja Hepijs. — Bez savas mazās, melnās somiņas dakteris šajos mežos būtu tāds pats kā mēs visi. Ja mums dakteris vispār vajadzīgs, tad tikai ar melno somiņu.
Pans Satiruss bija kaut kur atradis lielu, apaļu augli. Viņš grozīja to veselajā rokā. «
— Jādomā, ka tas nav ēdams.
— Nekas nav garšīgs, ja nepasniedz gluži siltu, — sacīja Hepijs.