— Un ja blonda oficiante neatnes tev pudeli aliņa, lai vieglāk iet iekšā, — papildināja Pērtiķis.
Hepijs nopūtās.
— Civilizācija mūs ir pazudinājusi, — teica Pans Satiruss. — Ticat vai neticat, bet man pēdas ir jēlas. Es vēl nekad tik daudz neesmu staigājis.
— Savās mājās, Āfrikā, tu droši vien lektu no viena koka uz otru, — teica Hepijs.
— Neba visu laiku, — atbildēja Pans un papurināja savu lielo galvu. — Tā vismaz raksta. Es pats to nezinu. Es esmu otrās šķiras cilvēks, nevis pērtiķis". Pirmoreiz septiņ- arpus gadu laikā man blakām nestāv sargs.
Viņš paskatījās uz ceļabiedriem.
— Es jūs negribēju nonicināt, džentlmeņi, bet jums nekad nav mācīts apieties ar šimpanzi.
— Bet es nekad neesmu uzskatījis sevi par pērtiķi, — sacīja mičmanis Beitss.
— Puiši mani vienkārši tā iesaukuši.
— Vispār mēs esam ķezā, — teica Hepijs.
— Drīz būs tumšs, bet mums nav pat sērkociņu, ar ko iekurināt uguni. Un, ja arī būtu, mēs nemaz nedrīkstam to darīt — fi- bieši mūs -droši vien meklē ar helikopteriem. Ko lai iesāk?
— Apmēram pusjūdzi no šejienes ir šoseja, — teica Pans. — Es redzēju to no koka, kurā atradu šo te. — Viņš vēlreiz aplūkoja augli, pagrozīja to savos garajos pirkstos un tad aizsvieda. — Es jums parādīšu ceļu, džentlmeņi.
— Piedod, Pan, — sacīja Hepijs.
— Tu neesi vainīgs.
— Jā, — sacīja Pērtiķis, — velti tu mūs izpestīji. Ķibele vien tev ir ar mums.
— Nē, nē. Man sāp kājas, un es neesmu pieradis pie šīs barības… Es uzkāpšu kokā un palūkošos, kurp mums jāiet.
— Turies, Pan, — drošināja Hepijs.
— Tiesa, tev rokā iedūries ērkšķis. Bet tu vari gadiem iztikt no šiem draņķiem, no kuriem mums sāp vēders. Tu vari sasildīties, apsedzies, teiksim, pāris palmu lapām. Kādēļ tad tev vajadzētu padoties?
— Man ne visai patīk šajos brikšņos, — teica Pans.
— Nepūt pīlītes! — asi aprāva Hepijs.
— Es esmu otrās šķiras šimpanze un trešās šķiras cilvēks, — domīgi sacīja Pans.
— Man ienāca prātā, kā man klāsies vienam, un kļuva nelāgi ap dūšu. Es to neizturēšu.
— Tāpēc ka tu esi regresējis, deevolu- cionējis jeb kā nu tur? — iejautājās Pērtiķis.
— Jā.
— Tu ieguvi izglītību. Kaut svešiem par plecu, tomēr ieguvi, — sacīja Hepijs. — Kā šimpanzes dzīvo? Vieni?
— Viņi klaiņā mazās grupiņās, divi līdz četri tēviņi, divreiz vairāk mātīšu un bērnu tik, cik ir.
— Tātad tu neesi mainījies, — teica Hepijs. — Tu vēl joprojām esi šimpanze. Tev vajadzīga tikai dāma, šimpanziete. Tu paliec te, Pan, bet mēs ar Pērtiķi ielavīsimies kādā zooloģiskajā dārzā un nospersim tev sievu.
— Nē, — atteica Pans, — jums nepatikšanu tāpat ir bez sava gala.
— Se tev! Nu, protams, — sacīja Hepijs. Viņa seja pauda skumju triumfu. — Tu nožēlo, ka esi piespiedis mūs aizmirst savu pienākumu. Mums bija pavēlēts sargāt tevi, bet mēs nenosargājām.
Pans satriekts palocīja galvu. Atbalstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, viņš domāja.-
— Jā. Mēs par to jau runājām. Pērtiķis, ja vien vēlas, kurā katrā laikā var atmest darbam ar roku un saņemt divas trešdaļas no savas algas. Nodienējis vairāk nekā divdesmit gadu flotē, tu vari saņemt pusalgu. Bet jūs neatstājat dienestu, un, tā kā flote jums abiem kaut ko tomēr nozīmē, es jums visu varbūt esmu samaitājis.
— Mēs neesam nekādi maziņie. Un tu neesi mums tētis, — Pērtiķis norūca. — Tev ir tikai septiņarpus gadu, bet man — piecdesmit divi.
— Tev flote ir mīļa.
— Velns viņu sazin, — Pērtiķis paraustīja platos plecus. — Tikko neesi dienestā, nav ar ko vārdu pārmīt. Tie civilie maz ko sajēdz.
— Tavi draugi dien flotē.
Pērtiķis pavērās uz Hepiju, kas bija novilcis savus melnos zābakus un baltās zeķes un aplūkoja pietūkušo pēdu.
— Ko Pans gvelž?
— Ka viņš esot cilvēks. Ka viņam vajadzīgi draugi, — atbildēja Hepijs. — Bet viņš runā par to kā šimpanze.
— Man nekad nav bijis draugu, — sacīja Pans. — Tikai sargi, ārsti un tie, kuri eksperimentēja ar mani.
Hepijs nopūtās un sāka vilkt kājās zeķes.
— Kam jānotiek, Pan, tam jānotiek. Tas tiesa, mēs ar Pērtiķi nevaram dzīvot šais džungļos.
— Bet es nevaru dzīvot bez draugiem, — atteica Pans. Viņš mitējās šūpoties uz rokām un apsēdās, pavilcis apakšā īsās, spēcīgās kājas. Tad viņš sāka šķirstīt vilnu. — Es pateikšu viņiem, ka nolaupīju jūs. Kā Kings Kongs nesenajā televīzijas raidījumā — katra padusē pa jūrniekam, un aiziet.
— Nepļāpā nu, Pan, — sacīja Hepijs, uzvilka zeķes, un viņi devās uz šosejas pusi. Pans pa reizei uzrāpās kokā, lai izlūkotu apkārtni.
Kad viņi sasniedza šoseju, jau krēsloja; betons svilināja Panam kājas, un viņš soļoja pa dziļu grāvi, šķaidīdams sagļotoju- šus dubļus. Priekšā mirgoja pilsētas ugunis.
— Mums nav ne penija pie dvēseles, — teica Pērtiķis. — Fibieši visu atņēma.
— Es biju pavisam piemirsis naudu, — sacīja Pans. — Man savu mūžu nav bijis naudas.
— Pērtiķim arī ne… divas dienas pēc algas izmaksas, — piebilda Hepijs.
Pērtiķis iesmējās.
Viņa A klases formas tērpam nebija vairs tā skata, kas no rīta, bet kā par brīnumu tas bija gluži pieņemams — notašķīts un saburzīts, tomēr pieņemams.
— Pagaidiet, — uzsauca Pans. — Es kaut ko atradu.
Šis «kaut kas» izrādījās gara netīra, sarūsējusi ķēdīte.
Pans ar saviem stiprajiem pirkstiem atlauza vienu posmu, apjoza ķēdīti sev ap vidu un saspieda posmu atkal kopā.
— Tagad es esmu dresēts pērtiķis, — viņš sacīja. — Vai jūs nevarētu ievest mani kādā bārā un nopelnīt ar mani kaut cik naudas, vismaz pāris dolāru?
Hepijs palūkojās grāvī. Bija pavisam tumšs, bet šoseju laiku pa laikam apgaismoja garām braucošo mašīnu starmeši. Viņš iesmējās.
— Cilvēks kas cilvēks! — viņš teica, tad pārlaboja: — Nē, Pans. Paklau. Mūsu dēļ ir izsludināta trauksme. Meklē mičmani, radistu un šimpanzi. Varbūt man noplēst vienu uz- šuvi, lai es izskatītos pēc otrās klases radista? Bez tam es jau zinu, kā mēs varam maskēties.
— Tu maldies, Hepij, — iebilda Pērtiķis. — Panam taisnība. Kuram ienāks prātā, ka mēs varētu uzstāties salūnā? Pan, ja kāds man bāzīsies virsū un prašņās, es teikšu, ka tu esi rezuss.
— Tie tev neiziet no prāta, — sacīja He- pijs.
— Nodienejis flote trīsdesmit piecus gadus, — teica Pērtiķis, — esmu bijis visādās ostās, esmu braucis kopā ar dažādiem puišiem, vagojis visādus ūdeņus. Un tagad, pie vecumdienām, padzirdēt, ka ir kaut kas tāds, ko es neesmu redzējis! Kā lai par to nedomā?
— Jūs abi esat ķerti, — sacīja Hepijs. •— Nu labi, iesim.
— Lieli meli, — teica Pans. — Esmu lasījis par lieliem meliem. Tagad mēs mēģināsim tos izmantot.
— Cikiem tu gan neesi skatījies pār plecu! — noteica Pērtiķis.
desmitā nodaļa
Sakari, lietv. Informācijas (galvenok. ziņu) nodošanas un sazināšanās process. „
«īsā Oksfordas vārdnīca», 1918.