Telefons bija žilbinoši sarkanā krāsā. Mūsu dienās gādīgā telefona kompānija nodrošina — par īpašu piemaksu — ar aparātiem, kas piemēroti jebkuram noskaņojumam, mēbelēm vai uzvalkaip, bet šī ierīce neizskatījās pēc telefona kompānijas ražojuma.
Pirmkārt, aparāts bija krāsots, nevis taisīts no sarkanas plastmasas.
Otrkārt, ciparu ripa bija pieslēgta, un telefonu varēja izmantot tikai tie, kam tas bija paredzēts.
Treškārt, dienu un nakti turpat blakus stāvēja bruņoti sargi, kas vērās caur skaņu necaurlaidīgas būdas stiklu.
Vasaras uzvalkā ģērbies vīrietis iegāja būdā, atslēdza ciparu ripu un nocēla klausuli. Viņš uzgrieza vienu pašu ciparu un, mazliet svīzdams, gaidīja. Ārpusē stingi ka akmens tēli stāvēja sargi.
— Atjaujiet ziņot, ser, — teica vīrietis.
Brīdi ieklausījies, viņš turpināja:
— Mēs nezinām, ser. Absolūti nekādu pēdu… Jā, helikopteri un jūras kājnieku pulks. Es iedomājos, vai nevajadzētu izmantot skautus … Nē? Klausos… Jā, kopā ar viņu ir divi jūrnieki. Es lūdzu, lai mūsu filiāle Vašingtonā pārbauda viņu personīgās lietas. Iespējams, ka viņi to nozaguši. Vai arī ka aģenti nogalinājuši jūrniekus un nolaupījuši viņu vienu pašu.
Tad viņš atkal brīdi klausījās. Stikla būdā bija karsti, laikam tādēļ viņa seja kļuva tikpat sarkana, cik telefona aparāts. Bet varbūt gluži otrādi — aparāts ar gudru ziņu bija nokrāsots sarkans …
Beidzot vīrietis atkal ierunājās:
— Jā, ser. Viena lieta tomēr jāizlemj jums. Es neuzņemos atbildību. Vai mēs drīkstam šaut?
Viņš apklusa un atspiedās pret stiklu.
— Jā, ser, — viņš iesprauda, izmantodams izdevību. — Bet es pats nopratināju viņu, to pašu darīja mani labākie ļaudis, bet viņš neparko neatklāja noslēpumu, kā iespējams lidot ātrāk par gaismu. Viņš negrib runāt ne jau tādēļ, ka mēs esam mēs, bet tādēļ, ka mēs esam cilvēki. Bet, ja viņš ir ienaidnieku rokās, tie var piespiest viņu runāt ar spīdzināšanu, taisnības serumu vai… Jā, ser.
Viņš klausījās trešo reizi, pie tam ārkārtīgi uzmanīgi. Beidzot, pateicis: «Jā, ser», viņš nolika klausuli, pieslēdza ciparu ripu un, paraustījis to, atvēra stikla būdas durvis.
Sargi neizstiepās pamatstājā, tāpēc ka visu laiku bija tā stāvējuši.
Viņš iznāca no būdas un paskatījās uz tuvāko sargu, kas, bruņojies ar šauteni, pistoli un durkli, stāvēja kā sālsstabs.
— Viņš kļūs par lielu nacionālo bagātību, — viņš sacīja. — Viņš nodomājis uzstāties televīzijā par desrnittūkstoš dolāriem nedēļā. Amerikas mātes laikam pieprasa, lai viņu bērni redzētu to septiņas reizes nedēļā.
Sargs neatbildēja, jo stāvēja pamatstājā.
— Bet vai jūs zināt, kas viņš ir man? — vīrietis jautāja. — Man viņš ir nolādēts… izbēdzis … pērtiķis.
Sargi nepakustējās.
vienpadsmitā nodaļa
Viņu atšķirību no cilvēka lielā mērā nosaka paradumi.
«Britu enciklopēdija», 1946.
Kā bieži mēdz gadīties, pēdējais bārs pilsētas nomalē nebija no lepnākajiem, bet — laiks negaida un FIB aģenti arī ne. Hepijs iegāja pirmais izlūkot un, iznācis ārā, pavēstīja, ka neviens no apmeklētājiem neizskatoties pēc aģenta.
— Rodas iespaids, ka viņi vispār nevar sameklēt sev darbu.
— Iedzeršanai viņiem naudas pietiek, — sacīja Pērtiķis.
— Ziniet, tovakar ar meitenēm bija diezgan jautri, — teica Pans. — Kā jūs domājat, ja mēs tiksim pie naudas . ..
— Tu, Pan, kļūsti mums par īstu alkoholiķi, — piezīmēja Hepijs. — Ejam. — Pans iedeva viņam smieklīgi tievās ķēdītes galu. — Es esmu tavs dresētājs, saprati? Pērtiķi, vai tev labāk nepalikt ārpusē? Mičmanim nepiedien maisīties tādā padarīšanā.
— Kopā mēs to putru ievārījām, kopīgi ari izstrēbsim, — atteica mičmanis Beitss.
Un viņi gāja iekšā. Tā tiešām bija pēdējā dzertuve. Blandoņu paaudzes bija nolaistījušas nekrāsoto grīdu ar alu; gadu desmiti 48 tiem nervozi ļaudis bija sūkusi cigaretes, pīpes un cigārus un nosvēpējuši sienas; piedevām vēl pastāvīgo apmeklētāju masas nebija pieklājīgi uzvedušās tualetes telpā, kas atradās bāra dziļumā. ,
Visu mūžu pie tīrības un kārtības piera- dušais Pans Satiruss sāka kāsēt. Pērtiķim Beitsam sejā bija mocekļa izteiksme. Hepijs Bronsteins, žvadzinādams ķēdīti, matroža gaitā devās pie letes.
Bufetnieks paskatījās uz Hepiju, tad uz ķēdīti; slīdot pa ķēdīti, viņa skatiens apstājās pie Pana.
— Ei, — viņš teica, — ko tu esi' atvilcis?
— Pērtiķi, — atbildēja Hepijs. — Rezus- pērtiķi. Atradu viņu uz Gibraltara klints. Tas ir angļu rezuss.
Pans Satiruss kāsēja.
Pērtiķis bija apsēdies pie galdiņa.
— Vai viņš ir pieradināts? — apjautājās bufetnieks.
— Viņš dejo, — improvizēja Pērtiķis, — staigā uz rokām un mēdās. Bez šaubām, ka viņš ir pieradināts un dresēts. Kā jau flotē, vai tā nav?
— Nezinu, — atteica bufetnieks. Spriežot pēc sejas izteiksmes, tā viņš varētu atbildēt uz jebkuru jautājumu.
Kāda apmeklētāja ar pūlēm uzsvempās no krēsla un, uz augstajiem, nomītajiem papēžiem grīļodamās, tuvojās letei. Mugurā viņai bija oranžas biksītes un violets krūšturis, gandrīz tādā pašā krāsā kā miesa starp šiem diviem apģērba gabaliem.
— Vai viņš kož?
•— Nē-e, — teica Hepijs. — Viņam patīk dāmas.
Pans Satiruss salika savas briesmīgās rokās kā kapucins, diedelējot zemesriekstu, un satvēra apmeklētājas roku. Viņš ļoti maigi noskūpstīja tās pirkstus.
" — E, — sacīja apmeklētāja, — viņš ir smukiņš.
— Iedod viņam dolāru, ko iemest mūzikas automātā, un viņš tev uzdejos, — teica Hepijs. Viņš cieši pavērās apmeklētājā un piebilda: — Laboju — padejos ar tevi.
— Dolāru? Automātam pietiek ar desmit centiem.
— Ari pērtiķis grib dzīvot, — sacīja He- pijs.
Apmekletaja aizstreipuļoja atpakaļ pie galdiņa un paņēma somiņu. Viņas līdzdzē- rājs bija pasīka auguma vīrelis ar resnu vēderu un aplupušu degunu; viņš skatījās uz sievieti ar asarojošām zilām acīm.
Bufetnieks teica:
— Jūsu pērtiķis ir visizskatīgākais puisis, ko viņa nogrābusi pēdējos trīsdesmit gados.
Dāma iedeva Panam dolāru. Viņš savukārt atdeva to bufetniekam un jau gribēja kaut ko bilst, kad iejaucās Hepijs:
— Divus alus man un rezusam un samainiet viņam, lai iznāk automātam.
— Jau divdesmit gadu man pieder šis bārs, un beidzot kādam ir ievajadzējies šo kasti, — sacīja bufetnieks. — Un es jau gribēju, lai firma vāc to projām!
Viņš pasniedza Panam, trīs desmitcentu gabalus.
Pans vienā rāvienā izdzēra alu un aizšļūca pie mūzikas automāta. Viņš izvēlējās plati un iemeta spraugā monētu. Izlēca plate ar nosaukumu «Saruna par skolu».
Pans Satiruss paklanījās apmeklētājai un paņēma viņu aiz rokas. Viņa paspēra soli un iekrita Pana apkampienos.
No dejošanas nekas prātīgs neiznāca: neviens no Pana Satirusa sargiem, jādomā, nebija skatījies, Artura Mereja raidījumus. Bet, ņemot vērā, ka partnere agrāk nekad nebija dejojusi ar pērtiķi, viņa par savu naudu guva prieku, jo vairāk tāpēc, ka Pans Satiruss izpildīja savas programmas «naglu» — uzcēlis dāmu sev uz kājām, staigāja apkārt uz rokām.
Viņa iedeva Panam vēl vienu dolāru, un rindā nostājās divas citas apmeklētājas, ne mazāk valdzinošas par viņu.