Sīknaudu saujā šķindinādams, Hepijs aiznesa Pērtiķim divus kausus alus.
— Pelnās meičas.
— Ej nu sazini, — teica Pērtiķis. — Panam no šīm cūkām varbūt kaut kas tiktu. Iespējams, ka pērtiķim viņas ir labas diezgan.
— Jadoma gan, — teica Hepijs. — Kad ilgu laiku neesmu bijis uz sauszemes, es iztieku ar tādām pašām.
_— Kuģo, cik ilgi gribi, tik un tā viņas labākas nekļūs, — atbildēja Pērtiķis.
— Tu esi vecs, — sacīja Hepijs. — Tu kļūsti vecs, mičman.
— Ari labi, — atteica Pērtiķis. — Vai tā nav, mister?
Mazais vēderainais vīrelis pagrieza savu aplupušo degunu uz viņu galdiņa pusi. Viņš skatījās uz jūrniekiem kareivīgi, bet var jau būt, ka tā vīrelis skatījās uz visiem, ar kuriem viņu saveda kopā liktenis, kas nebija apveltījis viņu ne ar ko citu kā tikai ar ap- lupušu degunu.
— Es jūs, puiši, esmu redzējis.
— Ak tā? — novilka Pērtiķis, likdams saprast, ka saruna beigusies.
— Televīzijā, — mazais neatlaidās. — Tas ir pērtiķis, kas vakarrīt lidojis ap Zemi.
— Nē, — teica Pērtiķis. — Tas bija šimpanze, bet šis ir rezuspērtiķis. Mūsu mazais talismans. *
— Man gan viņš neliekas tik mazs, — iebilda vīrelis. — Viņš ir taisni tāds pats kā tas, ko rādīja televīzijā.
— Televīzija priekšmetus vai nu palielina, vai samazina, — skaidroja Hepijs. — Viss atkarīgs no polaritātes. Negatīvs, pozitīvs … kā pievienosi, tā izskatīsies.
Pērtiķis izstiepa roku un paplikšķināja pa tetovējumu uz Hepija rokas.
— Viņš zina, ko runā. Radists. Pirmās klases radists.
Vīrelis pabužināja savu trūcīgo matu segu.
— Man rādās, ka viņ$ izskatās kā tas, ko rādīja televīzijā.
— Visiem nevar izdabāt, — sacīja Hepijs.
— Jūsu dāma saplūcās ar kādu, — sacīja Pērtiķis.
Visi atskatījās. Aplupušā deguna un resnā vēdera draudzene bija ieķērusies kādai rudmatei krūšturī un svārkos.
— Smirdošā paklīdene! — viņa kliedza.
Sāncense droši cirta pretī:
— Nekrietnā vecā kuce!
Pans Satiruss aizkliboja līdz savu draugu galdiņam un nolika Hepijam priekšā divus dolārus.
— Viņas kaujas par to, kura pirmā dejos ar mani, — viņš teica un, būdams ieinteresētā puse, gāja atpakaļ uz savu vietu.
— Ē, viņš taču runā! — iesaucās resnītis.
— Tā ir tā pati polaritāte,— apgalvoja Hepijs. — Šodien tā ir sevišķi stipra. Droši vien būs pērkons.
— Labāk ejiet palīgā savai dāmai, — ieteica Pērtiķis.
— Viņa pati neļaus kāpt sev uz deguna, — vīrelis atbildēja. — Vai drīkstu izmaksāt jums alu, puiši?
— Protams, — teica Hepijs.
Vīrelis devās pie letes, turēdamies tālāk no savas cīniņā iekarsušās draudzenes.
— Tu smirdi pēc atkritumu kastes, — kliedza viena sieviete.
— Tava māte gul ar saulesbrāli, — otra nepalika parādā. Viņas plēsa viena otrai matus.
Pans Satiruss, aptvēris ar rokām ceļgalus, sēdēja uz augstas taburetes un tīksmi vēroja šo skatu.
Vīrelis samaksāja par trīs kausiem alus.
— Sī mazā ķēma dēļ mēs varam iekulties nepatikšanās, — prātoja Pērtiķis.
— Cilvēks ir radīts nepatikšanām, — atbildēja Hepijs, kas pēc tik smagas dienas jau bija paguvis iztukšot vairākus kausus alus.
Blondā bija ieķērusies rudmatainajai krūštura lencītē un rāva no visa spēka. Ērtības labad vēl atspērās ar kāju pret sāncenses vēderu.
— Es tevi pataisīšu pliku, — viņa spiedza.
Bufetnieks pārlēca pār leti un izšķīra sievietes.
— Izbeidziet tādas sarunas! — viņš teica. — Te ir arī ģimenes cilvēki.
Panam Satirusam staroja acis.
— Paskatieties uz pērtiķi, — turpināja bufetnieks. — Viņš ir džentlmenis. Jūs domājat, ka tāds patīkams, labi audzināts pērtiķis gribēs dejot ar tādām trakām staigulēm kā jūs abas?
— Mēs esam Dienvidos, — konstatēja Pērtiķis.
— Lai dzīvo Dienvidi! — iesaucās He- pijs.
— Bet tagad stājieties rinda un dejojiet, kā dāmām pieklājas, — teica bufetnieks. Viņš pagrūda rudmataino uz taburetes pusi. — Tu apsēdies, bet tu iedod pērtiķim dolāru un dejo ar viņu, cik uziet, — bufetnieks noteica. — Un tā ka nelamātos! Te ir arī ģimenes cilvēki.
Blondīne iedeva Panam dolāru, ko tas aiznesa Hepijam, kurš dzēra vēderainā alu. Tad viņš atčāpoja atpakaļ, paķēra blondīni, uzsēdināja sev uz kreisās rokas bicepsa, iesprauda kreiso roku sānos un, skanot mūzikas automātam, kurā bufetnieks bija iemetis pats savu naudu, laidās dejā.
Pērtiķis drūmi vēroja viņu.
— Re, ko izdarījušas programmas, kuras skatījušies viņa sargi.
— Tas nav parasts pērtiķis, — teica res- nītis.
— Dresēts, — teica Hepijs. — Cik mēs neesam viņu dresējuši! Jūrā dienas velkas gausi, jūs jau zināt. Mēs braucām ar ledlauzi uz Ziemeļpolu.
Vēderainais nošņācās caur aplupušo degunu.
— Tagad es, puiši, zinu, ka jūs mani šmaucat. Tas ir krasta apsardzes kuģis, bet jūs esat no jūras kara flotes.
— Mūsu nelaime ir tā, ka visi kļuvuši pārāk izglītoti, — sacīja Pērtiķis.
— Es zinu, ka šis pērtiķis lidojis apkārt
Zemei, — sacīja maza mutīte zem sarkana deguna.
— Nu, labi, — Hepijs teica pēc iespējas bargāk. — Tātad ko jūs tagad gribat iesākt?
— Mierīgāk, — teica Pērtiķis.
— Es vēl nekad neesmu sastapis īstas slavenības, — sacīja vīrelis. — Kā jūs domājat, vai viņš dos man autogrāfu?
— Pērtiķi neprot rakstīt, — teica Hepijs.
— Tas gan taisnība.
— Es jums pateikšu, kas jādara, — ierunājās Pērtiķis. — Paņemiet cementa kasti, un mēs palūgsim, lai viņš atstāj uz tās pēdas nospiedumu. Tā dara Holivudā.
— Lieliska ideja!
Tikko vīrelis bija ārā pa durvīm, abi jūrnieki piecēlās.
— Piepelnījām tīri labi, tagad jāpazūd, — ; sacīja Hepijs. Pans jau nāca pie viņiem ar vēl vienu dolāru.
Zvaigznes bija aizsegusi no austrumiem uzklīdusī migla. Jūrnieku papēžiem klabot uz asfalta, viņi soļoja pa šoseju. Pans gāja pa grāvi, kur bija mīkstāks, un, reizēm paklupis un samērcējis kādā peļķē kāju, žēli novaidējās.
Te piepeši nakts izgaisa kā nebijusi un kļuva žilbinoši gaišs. No visām pusēm pret viņiem vērsās prožektoru stari. Pans Satiruss apsēdās grāvja dibenā un aizklāja acis ar rokām, bet ūdens piespieda viņu trūkties kājās.
Atskanēja megafona pastiprināta balss:
— Jūs esat ielenkti, zēni. Netaisiet muļķības!
Pērtiķis un Hepijs lēnām pacēla rokas. Pans, kurš stāvēja starp viņiem, atkal aizklāja acis.
Balss bez megafona sacīja:
— Ieroci nost, pērtiķi!
Par atbildi noskanēja balss ar Dienvidu akcentu:
— Ko tu sauc par pērtiķi, tu mērkaķi?
Balss megafonā atkal teica:
— Mēs esam Federālā izmeklēšanas biroja aģenti. Mēs jums neko nedarīsim, tikai palieciet uz vietas.
Nekas cits neatlika. Pans iesmilkstējās aiz sāpēm, jo žilbinošā gaisma grieza acīs. Hepijs uzlika roku šimpanzēm uz pleca un uzsauca: