— Nelaidiet gaismu viņam acīs!
— Pataisiet mazliet tumšākus! — kāds nokomandēja, un gaisma nebija vairs tik spilgta.
— Iegaumējiet — es aizvedu jūs ar varu, — Pans čukstēja. — Es negribu, lai jūs riskētu ar savu karjeru.
— Cik daudz vārdu zina mūsu talismans! — teica Hepijs.
— Vai atceraties, kā Džimijs Durants uzstājas pa radio? — pēkšņi ievaicājās Pērtiķis. — Es bez flotes varu iztikt, bet vai flote var iztikt bez manis?
— Tu ar katru brīdi kļūsti līdzīgāks Panam, — sacīja Hepijs.
— Lfdzīgāks pērtiķim, — pārlaboja Pans.
Tā viņi visi smējās, kad apgaismotajā
laukumā negaidot parādījās misters Makma- _ gons, kura draudīgā figūra, nākot aizvien 1 tuvāk, atguva parasto izskatu.
— Labvakar, džentlmeņi, — viņš sveici- ļ nāja.
— Tavai zināšanai, plikpauri, — mēs jau I esam Panu paēdinājuši, — norūca Pērtiķis, i
— Par ko jūs runājat? — jautāja Mak-i magons.
— Jūs, žurkas, ieslodzījāt viņu kamerā un ' nedevāt ēst. Tāpēc viņš izbēga, — paskaid- ? roja Hepijs.
— Es neko tamlīdzīgu neatceros, — at- i* teica misters Makmagons.
— No neīstā gāzes rezervuāra, no kurienes jūs skrējāt.
— Beidziet muļķoties. Es esmu FIB spe-.* ciālaģents. Kā es varēju skriet no gāzes rezervuāra? Mister Satirus, mēs esam sagata- . vojuši komfortablu automobili jums un jūsu ādjutantiem. Starp citu, mičman Beits un mister Bronstein, mēs esam atgādājuši šurp no kuģa visas jūsu mantiņas. Tās iesaiņoja jūsu draugi, un esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Bet tagad par to, ko mēs darīsim tālāk. No šejienes jūs ar automobili brauksiet uz Maiami lidostu. Tur jūs gaida reaktīvā lidmašīna; doktors Bedojans gādās, lai lidojuma laikā jums būtu visas ērtības. Bet, ņemot vērā, ka ir tik vēls, jūs varbūt gribēsiet, lai lidojumu atliek līdz rītam. Tādā gadījumā jūs sagaidīs vēl lepnāk, un, kaut gan es zinu, ka jums tas nav no svara, Ņujorka ir jūsu dzimtā pilsēta un..,
Ievērojis pērtiķa salto skatienu, viņš apjuka un sāka murmināt kaut ko nesaprotamu.
— Vai jūs neesat zaudējis prātu, mister Makmagon? — Pans Satiruss jautāja.
FIB aģents neatbildēja. Viņš norija apvainojumu. Lai gan prožektoru gaisma vairs nebija tik spilgta, to varēja manīt skaidrāk par skaidru. Tad misters Makmagons paraustīja plecus un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu. Viņš atšķīra grāmatiņu un iemeta acis tajā. Viņš skatījās te uz Pērtiķi, te uz Hepiju, bet jūrnieku acīs līdzjūtību nebija ko meklēt. Kokainā balsī viņš sāka uzskaitīt:
— Ņujorkas policijas komisārs sagaidīs jūsu lidmašīnu Lagardija lidostā… Tā ir liela lidosta Ņujorkā, ser… Viņš pavadīs jūs līdz municipalitātei, kur jūs sveiks mērs. Pēc īsas juridiskas procedūras automašīnu kolonas priekšgalā jūs kā izcilus viesus pa Brodveju vedīs uz Radiositiju parakstīt kontraktu, pēc tam uz Bronksu, kur Zoologu biedrības prezidents atklās piemiņas plāksni ar tajā iemūžinātu jūsu dzimšanas datumu.
— Pērtiķu mītnē, — sacīja Pans Satiruss.
— Vakarā Centrālā zooloģiskā dārza dietologs sarīkos pusdienas par godu jums un…
Pans Satiruss izstiepa garo roku. Piezīmju grāmatiņa itin viegli nonāca viņa stiprajos
pirkstos, kas to sagrieza un pa lapiņai palaida līdzi nakts vējam.
— Juridiska procedūra? Kontrakta parakstīšana? Jūs esat slikts aktieris, mister Makmagon. Labāk palieciet pie savas parastās nopratināšanas metodes.
— Es cerēju, ka jūs būsiet to aizmirsis, ser, — teica misters Makmagons. — Mēs taču nedarījām jums neko sliktu.
— Jūs ieslodzījāt mani kamerā, draudējāt nomērdēt badā.
— Es cerēju, ka jūs būsiet to aizmirsis, ser … Es rīkojos saskaņā ar pavēli.
Pans Satiruss atvieza savus briesmīgos zobus.
— Juridiska procedūra? Kontrakta parakstīšana?
— Ņujorkas tiesa padarīs jūs par pilntiesīgu cilvēku, — sacīja misters Makmagons.
— Šis zēns ir bezizejas stāvoklī, — sacīja Pērtiķis, lūkodamies uz misteru Makmagonu.
— Jā, nudien, mičman, — atteica misters Makmagons.
Pans Satiruss atbalstījās ar rokām pret šoseju un šūpoja savu īso, spēcīgo ķermeni; varēja redzēt, ka viņš kaut ko pārdomā.
— Pilntiesīgs cilvēks, — viņš sacīja. — Cik jauki!
— Jā, ser.
— Un cik gadu būs šim pilntiesīgajam cilvēkam?
Misters Makmagons pakāpās atpakaļ. Taču sevišķi tālu aiziet viņš nevarēja —
apkārt bija prožektori, aģenti un apgaismotāji, kas virzīja gaismas kūļus.
— To neizdomāju es, — viņš teica. — Nekad neesmu nodarbojies ar tieslietām, bet es nespēju iedomāties, kā tiesnesis varētu mainīt jūsu vecumu, mister Satirus.
— Tātad pilntiesīgais cilvēks būs septiņ- arpus gadu vecs, jā? Bērns? Hepij, vai Ņujorkā pastāv obligātā izglītība?
— Bruklinā ir, Pan. Tur es iemācījos lasīt un rakstīt.
— Tātad man būs jāsēž klasē kopā ar knauķiem un jāklausās, kā sieviete māca taisīt papīra lelles? Esmu redzējis Dinga Donga skolu televīzijā, mister Makmagon.
Droši vien arī aģents bija skatījies šo pārraidi; vismaz balss viņam aizlūza kā pusaudzim.
— Varbūt jūs nokārtosiet eksāmenu un saņemsiet gatavības apliecību, ser … Es tiešām nezinu …
Pans Satiruss aptupās uz papēžiem un sāka ar nagiem lēnām sukāt vilnu uz krūtīm. Viņš pagriezās pret saviem draugiem.
— Tai rudmatei bija šausmīgi stipras smaržas. Šaubos, vai kādreiz tikšu no tām vaļā… — Tad viņš uzrunāja aģentu: — Mister Makmagon, kāds kontrakts man bija jāparaksta?
Misters Makmagons pietvīcis nodūra acis un raudzījās uz šoseju
— Kontrakts ar radioraidījumu kompāniju, ser. Par uzstāšanos televīzijā.
Pans Satiruss sparīgi pakasīja galvu.
— Tāpat kā jūs, mister Makmagon, es neesmu nodarbojies ar tieslietām.
— Es tās studēju.
— Ak tā … Tad esiet tik laipns un pasakiet man, kā septiņarpus gadu vecs pilntiesīgs cilvēks var parakstīt kontraktu, kam ir likumīgs spēks?
— To viņš nav iemācījies no televīzijas pārraidēm, — teica ITepijs.
Pans izmeta pār plecu:
— Kādu laiku manu māti uzraudzīja tieslietu students no Fordhemas. Viņš drīzāk bija sargs nekā kopējs, jo cauru nakti sēdēja pie krātiņa un mācījās.
— Redziet, jūsu apsargātājs… — iesāka misters Makmagons.
— Tālāk.
— … ir jusu draugs. Bils Danhems, — izgrū(fa Makmagons.
Pans Satiruss uzgrieza misteram Makma- gonam muguru un jautāja Hepijam un Pērtiķim:
— Vai man ir draugs vārdā Bils Danhems?
— Vārds ir dzirdēts, — teica Hepijs.
— Pag, pag … Tas ir tas pērt… piedod, tas puisis, kas tevi torīt intervēja piestātnē.
— Tas nav nekāds draugs, — teica Pans.
— O, es saprotu, — sacīja misters Makmagons. Tad viņa seja pēkšņi saduga un mirkli viņš izskatījās gandrīz vai nevarīgs.
— Paklausieties, es izpildu pavēli. Man jā
nogādā Pans Satiruss Ņujorkā, citādi man klāsies plāni.
— Tad jums vairs nedos ēst? — jautāja Pans.