Выбрать главу

Misters Makmagons neatbildēja.

—     Kļūst vēsi, — Pans turpināja. — Šim­panzes gaužām viegli dabū iesnas, lai gan ne tik viegli kā citi primāti… Kad jūs mē­ģinājāt nomērdēt mani badā, jūsu mērķis bija izdibināt, kā kosmosa kuģis var lidot ar supergaismas ātrumu. Vai valdība vēl jo­projām interesējas par to?

Misters Makmagons neko neatbildēja.

Kā par brīnumu pareizi atbildēja Pēr­tiķis.

—     Cik šī televīzijas kompānija maksās Panam?

—   Desmit tūkstošus nedēļā.

Pērtiķis sakārtoja savu mičmaņa cepuri.

—     Viss ir skaidrs. Neviens neko nevar pa­darīt puisim, kas iesit desmittūkstoš dolāru nedēļā.

—     Un kas man par to jādara? — Pans nodārdināja. — Jāķer zemesrieksti, kurus sviedīs blonda skaistulīte? Jāizliekas, ka esmu iemīlējies aktrisē ar pārmērīgi attīstī­tiem piena dziedzeriem? Jeb jābūt mīlošam tēvam maziem šimpanzēniem, kurus tēlos bezastaini makaki?

—     Es redzu, ka jūs esat skatījies televī­zijas raidījumus, — sacīja misters Makma­gons.

—   Ja viņi liek tev darīt to, ko tu

negribi, — ieteica Hepijs, — izliecies par vientiesīti.

Atspiedies ar dūri pret šoseju, Pans ap­sviedās pret Hepiju.

—   Un tu gribi, lai es piekrītu, Hepij? Tu?

—   Pan, man gribētos kaut vienu reizi pa­lielīties ar draugu, kas nopelna desmit tūk­stošus nedējā … Starp citu, teikt, ka mans draugs atraidījis desmit tūkstošus nedēļā, manuprāt, arī nav slikti. Bet citas izejas taču nav, Pan? Te nu mēs stāvam uz ceļa, un mums nav kur dēties. Bet tur gatavojas atklāt piemiņas plāksni pērtiķu mītnē, ^ kur tu esi pavadījis bērnu dienas kopā ar šiem rezusiem.

Pērtiķis teica:

—  Mana vecā māte — viņa sauca sevi par manu aukli, tāpēc ka nekad nebija precēju­sies, bet es zinu labāk, — viņa stāstīja, kādi joki gadījušies ar kaķi, Hepij …

Pans teica:

—   īss klusuma brīdis pie būra, kur esmu dzimis… Neviena cita, tikai es un mani divi draugi… Atmiņā nāk laimīgās bērnu dienas … Jā, jā …

—  Jūsu balss ir kā radīta televīzijai, — moži ierunājās misters Makmagons. — Ejam!

divpadsmitā nodaļa

Viņi taisa lielu troksni… it īpaši, kad tos kaitina citi pērtiķi.

«Nelsona enciklopēdija», 1943.

«Runā Bils Danhems, mani draugi. Pēc brīža es nodošu mikrofonu savam draugam un kolēģim Igijam Napoli — jūs esat te, Igij? — un kļūšu par šo lielo, satraucošo no­tikumu līdzdalībnieku.

2ēl, ka mēs nevarējām labāk parādīt brau­cienu no Ņujorkas municipalitātes uz tiesas ēku, bet es nekad savā mūžā vēl neesmu re­dzējis tik daudz izlietotu mašīnrakstīšanas lenšu un papīra. Jūs zināt, ka triumfa brau­cienu te sauc par vecu mašīnrakstīšanas lenšu parādi, bet patiesībā ierēdņi te, Man- hetenā, met ārā pa logiem ne tikai lentes — viņi izgāž no saviem papīrkurvjiem visu, un, kamēr tu neesi izpiņķējies no lentēm, kas lido lejā no visiem trīsdesmit stāviem, televīzijas pārraide jums, draugi, nav ne prātā.

Vismaz labi, ka tagad lieto lodīšu pild­spalvas un mūs nebombardē ar tik daudz tukšām tintes pudelēm kā agrāk.

Pašlaik mēs tuvojamies tiesas ēkai un es redzu tiesnesi Mentonu, kas iznācis uz mar­mora kāpnēm apsveikt mūs. Otra mūsu kamera jums to parādīs… lūk, jau rāda… bet tagad atgriezīsimies pie mums un Pana Satirusa, kas sēž man blakām. Kāda sajūta ir, kļūstot par pilntiesīgu cilvēku?

Labi, ja jums nav patikas runāt, vai jūs, Pan, neuzsmaidītu objektīvam? Negribat? Saprotu, vecajam Panam tas ir diezgan svinīgs brīdis. Tā viņu sauc, jūs jau zināt. Viņam nepatīk, ka viņu sauc par Memu, par «Saiba Mema» kapteini…»

«Runā Igijs Napoli. Dārgie draugi, es stāvu uz Tiesu pils kāpnēm, un cilvēks, kurš, kā jūs redzat, tuvojas automašīnu rindai, ir tiesnesis Mentons. Viņš paaugstinās Panu Satirusu par pilntiesīgu cilvēku.

Pārraide no limuzīna pēkšņi pārtrūka, bet to jau varēja sagaidīt: inženieri man stās­tīja, ka, raidot no šiem mākslīgi veidotajiem tērauda un betona — kā teiktu Anglijā, dzelzsbetona, — kanjoniem, attēlu nesošie viļņi veicot sarežģītu ceļu. Jādomā, ka skaņu viļņi tāpat» jo mana vecā drauga un kolēģa Bila Danhema balss apklusa. Bet mēs visi esam pie šīs balss pieraduši, ilgajos gados, kopš radioviļņi atnes šo balsi līdz mums, esam to iemīlējuši. Es nezinu, cik ilgi ameri­kāņu tauta dzird Bila balsi, bet es nebrīnī­tos, uzzinājis, ka viņš intervējis ģenerāli Grantu Ričmondā.

Tieši man priekšā stāv suverenā Ņujorkas štata tiesnesis Pols Mentons, cilvēks, kas padarīs veco Memu par pilntiesīgu cilvēku.

Pareizi, tiesnesi, vai ne? Vai es pateicu pa­reizi?»

«Es domāju, mister Napoli, ka jārunā vienkārši par pilsoņu tiesībām. Mērs jau piešķīris Mēmam Ņujorkas goda pilsoņa ti­tulu, bet šajā likumīgajā aktā tas tiks ap­stiprināts. Protams, jūs saprotat, ka viņa ve­cumā būtu vēlams, lai…»

«Atvainojiet, tiesnesi. Limuzīns ir klāt, un polismenis Hjū Kelehens, Ņujorkas policijas vecākais kārtības sargs, Ņujorkas lepnums, tuvojas mašīnai, lai atvērtu durtiņas.

Tas, kas kāpj laukā un smaidīdams skatās tieši mūsu objektīvā, ir Savienoto Valstu jūras kara flotes vecākais mičmanis Beitss. Viņam blakām nostājas pirmās klases radists Maikls Bronsteins. Un tagad izkāpj vecais Mems, «Saiba Mema» pilots . . .»

«… Runā Centrālā radioraidījumu kom­pānija. Pārraide no Tiesu pils, šķiet, pār­traukta tehnisku iemeslu dēļ, un, kamēr tā nav atsākta no jauna, atļaujiet man pastāstīt šo to par dižo pērtiķi, kas pēc īsa brīža kļūs par dižu amerikāni. Atkārtoju — par dižo pērtiķi, jo Mems ir šimpanze, kas …»

 trīspadsmitā nodaļa

Pat visdumjākais šimpanze prot at­šķirt «īsto naudu» no viltotās.

sllustrētā dabas zinātņu bibliotēka», Ame­rikas dabas vēsturēs muzejs, 1958.

— Nevajadzētu tā darīt, Pan, — sacīja Pēr­tiķis. — Šī radioraidījumu kompānija sāks tevi ienīst. Vispirms tu nokautēji viņu virs- muldētāju, bet pēc tam norāvi televīzijas kamerai vāku. Tas nav labi.

—   Man nepatīk, ka mani sauc par Memu, — vienkārši atteica Pans. Viņš no­sēdināja tiesnesi, ko nesa uz rokām, un jau­tāja:

—  Vai tagad jūs varat paiet, mister ties­nesi?

—   Domāju, ka varu. Es … tā ir tiesas apvainošana, ser.

—  Tad sauciet mani par Panu. O, doktors Bedojans!

Ārsts steidzās viņam pretī.

—   Kas ir, Pan?

—   Paskatieties, vai tiesnesim nav vaja­dzīgi jūsu pakalpojumi.

—   Nē, nē, es esmu pilnīgi vesels, — teica tiesnesis. — Te ir mans kantoris. Ceremo­nijai, saprotams, jānotiek tiesas zālē, bet iepriekšējās formalitātes, es domāju, mēs no­kārtosim tepat. Varbūt jūs apsēstos, mister Pan?

—        Ir jasaka «mister Satirus». Bet sauciet mani vienkārši par Panu, un es apsēdīšos uz šī skapja ar mapēm.

Tiesnesis sāniski iespraucās savā milzī­gajā grozāmajā krēslā ar augstu atzveltni, kas bija uz mata tāds pats kā tiesas zālē redzamais.

—       Vecums — septiņarpus gadu. Tātad jūs esat dzimis … skaidrs. Kā sauc vecākus?

—       Māti — Pans Satiruss Sagūstītais, tēvu — Pans Satiruss Brīvais.

Tiesnesis paskatījās uz vinu.

—   Pietiks!

Pans Satiruss pieliecās, norāva vienu no papīru skapja vara rokturiem un ielidināja kaktā.

—       Es tevi nepazīstu, Pan, — sacīja dok­tors Bedojans. — Agrāk tu biji tik uzvedīgs.