— Esmu saņēmis … kā lai to pasaka, He- Pij?
— Viņš pārak ilgi saņēmis parak smagus spērienus, — sacīja Hepijs. — Tāpēc viņš ir sliktās domās par cilvēkiem …
— Es nicinu cilvēkus, — teica Pans. — Ne jūs trīs un ne tos sargus un kopējus, kas man bijuši. Bet es jūtu, ka manī aug īsts naids …
— Lūdzu, džentlmeņi, — viņu pārtrauca tiesnesis Mentons.
— Nesauciet mani par džentlmeni! Es esmu šimpanze.
— Šimpanze un džentlmeņi, tiesas zālē jūs gaida daudz ļaužu. Daudz augstu stāvošu personu. Tātad, mister Satirus, šīs j procedūras mērķis ir padarīt jūs par pilntiesīgu sabiedrības locekli. Ņemot vērā jūsu ! nelielo vecumu, misters Viljams Danhems ir j iecelts par jūsu aizbildni. Starp citu, kur ; viņš ir?
— Mēs atstājām viņu limuzīnā, — teica \ Pans Satiruss. — Viņš gvelza pa radio daudz ļ visādu blēņu par mani, tāpēc es viņam 1 iegrūdu pirkstu saules pinumā, lai viņš aiz- j migtu. Vai tā nebija, doktor?
— Viņam nav nekādu nopietnu ievaino- i jumu, tiesnesi, — apgalvoja doktors Bedojans. 1
— Bet viņam jābūt te, — sacīja tiesnesis, ļ — Viņam jāparaksta papīri, kas apstiprina, f ka viņš iecelts par jūsu aizbildni.
— Es negribu aizbildni, — atteica Pans. |
—: Bet jums ir tikai septiņarpus gadu.
— Gādājiet, lai man būtu divdesmit viens 1 gads, — ierosināja Pans. — Jūs esat ties- | nesis. Ja jau jūs varat pārvērst mani par pilntiesīgu cilvēku, tad pārvērtiet arī par ; pilngadīgu.
— Redzu, ka jūs nekad neesat mācījies ju- | risprudenci. Šādam gadījumam absolūti nav * precedenta!
— Bet vai šimpanzes pārvēršanai par cii- } vēku ir bijis precedents?
— Ja, jūsu piespiests, es arī pasludinātu, ka jūs esat divdesmit vienu gadu vecs, apelācijas tiesa manu lēmumu tūliņ atceltu.
— Bet es pa to laiku saņemtu desmit tūkstošus nedēļā, — teica Pans. — Bez tam,
ja galīgais lēmums nebūtu man par labu, viņi nevarētu atprasīt no manis naudu, jo septiņarpus gadu vecs cilvēks neatbild par savu rīcību.
— Jūs zināt likumus, — konstatēja tiesnesis Mentons.
— Ļaujiet man lietas būtību izklāstīt īsāk: sagatavojiet nepieciešamos papīrus, parakstiet un apzīmogojiet tos, un tad jūs varat uzvilkt savu amata tērpu un pozēt televīzijas kameru priekšā. Kopā ar mani un ļoti piemīlīgu, kā es domāju, aktrisi. Pamēģiniet tik nedarīt to, ko es jums teicu, un jūs žņaugs un varbūt pat nonāvēs kāds neatbildīgs šimpanze, kam vēl nav pilni astoņi gadi. Vienkārši, vai ne?
— To neizdarīja pat Lagardija ar Ta- mani, — tiesnesis sacīja, tomēr paņēma spalvu un sāka rakstīt. Laiku pa laikam viņš kaut ko noņurdēja. Beidzis rakstīt, viņš teica:
— Mans klerks uzspiedīs te zīmogu.
— Labi, — sacīja Pans. — Pasauciet viņu
Tiesnesis piespieda zvana pogu. Ienāca
klerks, spalvaskāta jātnieks vidējos gados, tūlīt izgāja atkal ārā, atnesa zīmogu un uzspieda to uz papīra. Ārsts un Hepijs apstiprināja dokumentus, un tie tika pasniegti Panam Satirusam.
Izlasījis papīrus, Pans tos pačaukstināja, bet kabatu viņam nebija, tāpēc viņš iedeva tos Pērtiķim, lai uzglabā.
— Apsveicam cilvēku kārtā, — Pērtiķis teica.
Pans apveltīja viņu ar to, ko varēja uzskatīt par smaidu.
— Viss kārtībā, tiesnesi, — viņš sacīja. — Ejiet zālē un sēstieties savā krēslā, bet jūsu klerks parādīs, kur mums jāiet.
Tiesnesis izgāja.
— Vai nevēlaties kādu nomierināšanas līdzekli, Pan? — apvaicājās doktors Bedojans.
— Jūs esat ļoti gādīgs, Aram, — atbildēja Pans. — Florīdā mēs skumām bez jums. Vēlāk es pastāstīšu jums par savu algota deju partnera karjeru. Es nopelnīju vairāk nekā desmit dolāru.
— Bet tagad tu saņemsi desmit tūkstošus katru nedēļu. Kādēļ?
Pans novērsa mirdzošo acu skatienu no Pērtiķa, palūkojās uz Hepiju, tad pamirkšķināja doktoram Bedojanam.
— Esmu regresējis, — viņš teica.
— Degradējies.
Pans paraustīja plecus.
Klerks atvēra durvis. Viņi iegāja zālē un nostājās tiesneša krēsla priekšā. Viņi izdzirdēja satrauktus čukstus:
«Dārgie draugi, runā Igijs Napoli. Uz jūsu ekrāniem atkal redzams dižais Pans Satiruss, kā viņam patīk sevi dēvēt. Tūlīt viņš pievienosies cilvēku ciltij! Tas ir liels brīdis viņa dzīvē, varbūt pat vēl lielāks notikums nekā lidojums ap Zemi. To es viņam pajautāšu pie pirmās izdevības.
Divi jūrnieki viņam aizmugurē ir viņa lieli draugi — mičmanis Beitss un radists Bron- steins, bet cilvēks civiltērpā — viņa personiskais ārsts doktors Arams Bedojans. Redziet, viņi nostājas tiesneša priekšā, un tiesnesis … Paklausīsimies, ko viņš saka.»
— Pan Satirus, paceliet labo roku. Vai jūs svinīgi zvērat uzticību Amerikas Savienotajām Valstīm? Un nevienai citai valstij? Tādā gadījumā es pasludinu jūs par mūsu valsts pilsoni.
«Tā, draugi, ceremonija beigusies. Tiesnesis pieceļas un iet projām, tiesas sēde tiek pasludināta par slēgtu, un tagad jūs redzat Džeinu Betu, kuru televīzijas kompānija lūdza šodien vadīt pārraidi par Panu Satirusu.
Lūk, viņa stādās priekšā Panam Satirusam.»
— Mīļo Pan, es esmu Džeina Beta.
— Esmu redzējis jūs televīzijā.
— O, cik mīļi no jūsu puses! Es tēlošu jūsu īpašnieci joti jaukā jaunā uzvedumā, ko kompānija sagatavojusi tieši mums. Uzveduma nosaukums ir «Skaistule un zvērs».
— Mīļo misis Bet, vai drīkstu jums kaut ko jautāt?
— Jā, mīļais, visu, visu, ko vēlaties.
— Vai sievietēm zem apģērba ir vilna vai arī nav galīgi nekā, tāpat kā uz sejas?
—- Vai… es … nudien …
— Neviena matiņa uz visa ķermeņa?
«Te runā Igijs Napoli. Es tūliņ nodošu
mikrofonu Bilam Danhemam, kurš ir šī uzveduma autors. Es viņu tikai aizvietoju. Lūdzu, Bil.»
«Bils Danhems atkal ir kopā ar jums, draugi. Tiesnesis Mentons atgriežas zālē bez sava amata tērpa un …»
— Turiet ciet pērtiķi, viņš rauj nost man kleitu!
«Draugi, atgadījas mazs misēklis. To varēja sagaidīt, jo mēs raidām no tālienes, bet defekts drīz tiks novērsts. Tiesnesi, mēs gribam parādīt jūs tuvplānā ar šo dokumentu rokā un …»
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Šimpanzes… manipulē daudz veiklāk nekā suņi.
Džons Pols Skots. «Dzīvnieku izturēšanās», 1957.
Celiņi Ņujorkas zooloģiskajā dārzā, kas atrodas Bronksā, ir pietiekami plati, lai pa tiem varētu braukt ne tikvien vieglā, bet arī smagā automašīna. Parastajās dienās apmeklētājiem garām nesteidzīgi braukā pikapi, vezdami projām atkritumu tvertnes, piegādādami dzīvniekiem barību un veikdami sīkus saimniecības pienākumus.
Bet šī diena nebija parastā. Pērtiķu mītnei tuvojās limuzīnu rinda; katrai mašīnai uz priekšējā labā spārna plīvoja Amerikas, uz kreisā — lielās pilsētas Ņujorkas karodziņš.
Otrā mašīnā starp Pērtiķi un doktoru Be- dojanu brauca Pans Satiruss; viņš stingi vērās uz priekšā sēdošā Hepija Bronsteina kaklu.
Kad viņi bija pabraukuši nost no tiesas ēkas, šoferis sēdēja kā sasalis, elkoņus ieplētis. Redzot viņa sagumušos plecus, pat cilvēkam kļuva skaidrs, ka šoferis baidās; Pans nojauta to pēc viņa sviedru smakas.