Tomēr Pans izstiepa roku un viegli uzsita šoferim uz pleca.
— Nebaidieties, — viņš sacīja, — es jūs neaiztikšu. Pajautājiet Hepijam, kas sēž jums blakus.
— Kas tiesa, tas tiesa.
— Jā, ser.
— Nē, — teica Pans, — jūs baidāties tādēļ, ka redzējāt, kas notika ar jauno aktri- sīti? Viņa gribēja parādīt sevi. Un parādīja visā pilnībā. Aktrisīte tā svepstēja un iztu- j rējās pret mani tik aizbildnieciski, ka es gandrīz vai ievēmu viņai sejā pussagremotos i banānus. Tādējādi es viņai palīdzēju. Tagad viņa kļuva redzama tādā izskatā, par kādu nebija ne sapņojusi: tā ir pirmā aktrise, kas stājusies televīzijas kameras priekšā vienās zeķēs. Zem kleitas vairāk nekā viņai nebija.
— Es nevarēju atstāt mašīnu, — sacīja šoferis.
— Jūs daudz ko esat zaudējis, mans : draugs. Es nedomāju, ka viņi šo lenti parā- ] dīs vēlreiz atkārtotā raidījumā. Vai jums kādreiz ir bijusi vēlēšanās noraut meitenei : kleitu?
— Kā nu ne…
— Šimpanzes grib darīt to pašu, ko cilvēki.
Šoferis nomierinājās, un tālāk viņi brauca
klusēdami. Uz trotuāriem, drūzmējās ļaudis, bet Pans tikai pa retam pamāja ar savu garo roku. Dažas sievietes sūtīja viņam gaisa skūpstus, bet viena bija izlauzusies cauri polismeņu ķēdei un iebāza galvu pa mašīnas atvērto logu. Polismeņi atrāva viņu atpakaļ ar veselām drēbēm.
Tiklīdz viņi bija iebraukuši pa zooloģiskā dārza apsargātajiem vārtiem, beidzot kāds ierunājās. Tas bija doktors Bedojans.
— Tu esi pārvērties, Pan. Es nedomāju, ka slava sagrozījusi tev ,galvu, bet kaut kas tomēr ir noticis.
— Jūs esat rūpējies par ļoti daudziem šimpanzēm, Aram.
— Tevi es mīlēju vairāk par visiem pārējiem pacientiem.
Pans Satiruss sarāvās.
— Tas mazliet aizskar, — viņš sacīja un paraudzījās uz savām rokām, kas bija iespiestas starp sakrustotajām kājām. Tad paskatījās ārā pa logu.
— Kad es biju pavisam pavisam maziņš, te strādāja kāds veterinārārsts. Viņš parasti veda mani ārā rotaļāties zem šiem kokiem. Toreiz parks nebija tik skrajš.
— Tu negribi atbildēt uz manu jautājumu.
— Jā. Jā, Aram, esmu pārvērties. Taču es neesmu par to pārliecināts. Esmu regresējis, degradējies. Es vairs neesmu īsts šimpanze. Varbūt man vajadzēja riņķot un riņķot ap Zemi visas divdesmit četras stundas. Tad es kļūtu par īstu cilvēku. Vai arī četrdesmit astoņas stundas, un tad es_ kļūtu par ģenerāli vai televīzijas aktieri. Sie cilvēki liekas pilnīgi apmierināti ar savu darbību neatkarīgi no tā, vai tai ir kāda jēga vai nav.
— Ir arī izņēmumi, — iebilda doktors Bedojans.
— Es pārāk daudz runāju, vai ne? Sākumā tā bija nepārvarama vajadzība. Bet vai jūs neievērojāt, ka es pa ceļam neteicu ne vārda? Laikam tādas vajadzības vairs nav. Varbūt es atkal pārvēršos par pilnvērtīgu šimpanzi.
Pērtiķis kreisajā pusē trinās uz sēdekļa.
— Beidziet, dakter. Klausoties jūsos, Panam kļūst smagi ap sirdi.
— Es esmu terapeits. Iekšķīgo slimību ārsts, lai gan savā laikā esmu iegriezis atpakaļ dažus kaulus. Bet te darbs psihiatriem, kuri pelna naudu, likdami pacientiem strādāt viņu vietā. Man šķiet, tā ir ļoti grūti iegūt iztikas līdzekļus.
— Labi teikts, doktor, — sacīja Pans.
— Pat es to sapratu, dakter, — piebalsoja Pērtiķis.
Šoferis pagriezās pret Hepiju.
— Visādus esmu vedis ar šo kasti, jūr- niek, bet nevienam nav bijusi tāda mute kā tam aizmugurē.
— Labāk skaties, kur brauc, — sacīja He- pijs.
— Es jau skatos. Ka neka es taču atbildu par šo kasti.
— Doktor, vai man trūkst pašanalīzes spējas? — jautāja Pans.
—• Lai notiek tā: saņem sevi ātrāk rokās, citādi tevi, pilnīgi iespējams, var nošaut. Vienalga, vai tu esi pērtiķis vai pilntiesīgs cilvēks.
— To es arī sapratu, — sacīja šoferis.
— Labi, — teica Pans. — Bet pieņemsim, ka es nespēju sevi pārvarēt. Ko tad?
Doktors Bedojans izsmējīgi nosprauslājās.
— Droši vien tev bija kāds kopējs vai sargs, kas lasīja psihopatoloģijas grāmatas? Vai tu esi kāds psihopāts? Neput man pīlītes, Pan.
Pans Satiruss skatījās ārā pa logu.
— Lauvu mītne, — viņš sacīja. — Man kādreiz patika fantazēt par lauvām. Naktīs mēs tās dzirdējām, saodām lauvu smaku, un es nosolījos sev, ka nogalināšu tīģeri vai lauvu, tikko paaugšos lielāks … Bet jau astoņpadsmit mēnešu vecumā es sāku šo to aptvert. Drīz būs klāt pērtiķu mītne.
— «Mājas, manas dzimtās mājas,» — teica doktors Bedojans. — Tu neatbildēji uz manu jautājumu.
— O, nē, — atteica Pans. — Es neesmu traks. Bet es esmu šimpanze, un šajā vecumā mēs, šimpanzes, kļūstam bīstami. Atceraties?
Pērtiķis Beitss piekrītoši norūcās. Šofera mugura saspringa, viņš piedeva gāzi un tikko neuzdrāzās virsū pa priekšu braucošajai mašīnai.
Doktors Bedojans pirmo reizi pacēla balsi:
— Tu neesi šimpanze!
Pans Satiruss sašķobīja savas garās lūpas. Priekšējā mašīna bija sagriezusies sāņus un nostājusies ar degunu pret pērtiķu mītni. Viņu mašīna piestāja blakus. Pie
mājas gaidīja neliels pulciņš nopietnu cilvēku.
— Kas es esmu? — jautāja Pans. — Cilvēks?
Pērtiķis un Hepijs izkāpa no mašīnas un nostājās pamatstājā, kā pienākas kara jūrniekiem.
Pans arī gribēja kāpt ārā no mašīnas, bet doktors Bedojans uzlika roku uz viņa varenā pleca.
— Tu esi mans draugs, — viņš teica maigā, bet stingrā balsī.
Pans pagriezās pret ārstu. Viņa dīvainās acis — baltumi bija tumšāki par varavīksneni — staroja.
— Paldies, Aram, — viņš teica. — Mēģiniet paglābt mani no tā. Bet, ja jums neizdodas un mani nošauj… neņemiet pārāk tuvu pie sirds. Ļaujiet man ciest vienam pašam. Es esmu šimpanze, Pans Satiruss, un mēs nespējam būt laimīgi nebrīvē, kad jaunība ir pagājusi.
Tad viņš izlēca no mašīnas, saķēra Hepiju un Pērtiķi aiz rokām un, ākstīgi gorīdamies, gāja pretī Ņujorkas Zoologu biedrības vadībai un personālam.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Pērtiķis mēdās pats sev par prieku; zobgalis zobojas, lai aizvainotu citus.
Krebs. «Angļu sinonīmi», 1917.
Pirmais runāja direktors.
— Biedrības un zooloģiskā dārza personāla vārdā, — viņš sāka, — atļaujiet man apsveikt jūs, Pan Satirus, kā mūsu visievērojamāko audzēkni. Esmu pilnvarots paziņot jums, ka no šīs dienas jūs esat Ņujorkas Zoologu biedrības mūža loceklis.
— Pateicos, — atbildēja Pans. Blakus stāvošais doktors Bedojans apmierināts smaidīja: viņa pacients nolēmis uzvesties rātni.
Direktors pakāpās atpakaļ, un viņa vietā nostājās primātu kurators.
— Atļaujiet arī man apsveikt jūs, — viņš sacīja. — Es labi atceros ir jūs, ir jūsu māti Mēriju. Es biju te, kad jūs piedzimāt. Man nekad nav bijis gudrāku dzīvnieku.
— Un tomēr jūs mūs pārdevāt.
Doktors Bedojans nopūtās.
Bet tie nebija ne politiķi, nedz televīzijas darbinieki, nedz ģenerāļi vai FIB aģenti. Tie bija zooloģiskā dārza darbinieki.
— Jūs bijāt pārāk gudri, — paskaidroja kurators, — lai jūs turētu krātiņā vispārējai apskatei, kad mūsu dzimtenei vajadzīgi gudri primāti.