— Jūsu dzimtenei, doktor, nevis manai, — izlaboja Pans.
— Jums nav citas dzimtenes, Pan, — sacīja kurators. — Bet varbūt man jāsauc jūs par misteru Satirusu? Jums nav citas dzimtenes, mans draugs un bijušais audzēkni.
— Panu satirusu pirmdzimtene ir Āfrika.
— Neviens nevar droši apgalvot, kur bijusi Homo sapiens pirmdzimtene, — teica kurators. — Bet es esmu pārliecināts, ka mēs diezin vai būtu iepriecināti, ja mums vajadzētu atgriezties uz dzīvi savā pirmdzim- tenē.
— Bravo! — teica doktors Bedojans.
Pans pagriezās pret viņu un atvieza zobus.
— Ko, vai es norāvos?
— Jūs varat iedomāties, — kurators turpināja, — cik es … cik mēs visi esam satraukti. Pirmo reizi mums radusies iespēja parunāties ar vienu no mūsu audzēkņiem. Jūs varat darīt daudz, lai mēs iemācītos labāk rūpēties par primātiem.
— Laidiet viņus va{ā, — sacīja Pans.
— Jūs gluži labi zināt, ka to mēs nedarīsim. Un ja tā, jūs varat izdarīt savai tautai lielu pakalpojumu, sniedzot mums dažus norādījumus.
— Nesauciet mūs par tautu, — teica Pans. — Mēs esam pērtiķi.
— Ļoti interesanti, — sacīja kurators.
— Gribētos zināt, cik lielā mērā jūsos notikušās izmaiņas palīdzējušas jums izvairīties no izmaiņām, kas notiek ar visiem šimpanzēm jūsu vecumā. Acīmredzot tas nav noticis. Jūs kļūstat kareivīgs.
— Neiecietīgs pret turēšanu nebrīvē, — atteica Pans.
— Lai notiek pēc jūsu prāta, — sacīja primātu kurators. — Es gribēju piedāvāt jums vietu. Galvenā primātu kopēja vietu.
— Bet kādēļ ne savu posteni?
Kurators nopūtās.
— Jums nav zinātnisko grādu, mans draugs. Taču mūsu saruna ir pārāk ieilgusi, mēs liekam daudziem sevi gaidīt. Gribu iepazīstināt jūs ar biedrības valdi. Daudzus no viņiem jūs droši vien atceraties.
— Vispirms iepazīstieties ar maniem draugiem, — sacīja Pans. — Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins. Un doktors Bedojans.
Kurators sarokojās ar jūrniekiem, uzsmaidīja ārstam un apkampa viņu.
— Nu, Pan, — viņš sacīja, — vai tagad jūs neapspriedīsieties ar mums?
— O, jā! Tikai izdariet man vienu pakalpojumu. Es gribētu kādu brītiņu pabūt pērtiķu mītnē viens. Pakavēties atmiņās par savu māti.
— Kas jums ir padomā? — jautāja kurators.
— Hepijs un Pērtiķis var palikt kopā ar mani, — Pans sacīja. — Pastāvīgie apmeklētāji, protams, arī.
Kurators paskatījās uz abiem jūrniekiem, tad uz Panu.
— Piedodiet man par tādu vulgāru teicienu, Pan, bet te ož pēc pērtiķu viltības.
— Es pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica Pans. — Labāk tā, nekā būt televīzijas aktierim.
— Ja ar jums notiks tas pats, kas ar pārējiem šimpanzēm brieduma periodā, — esmu dzirdējis, ka tas notiek ar visiem šimpanžu tēviņiem, — mēs jums šo darbu nevarēsim uzticēt. Bet, ja mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos, vai apspriede notiks?
— Es cienu jūsu atklātību, — sacīja Pans. — Būtībā kā cilvēks jūs allaž esat bijis lāga zēns. Dažreiz jūs nesāt ābolus un rotaļlietas, kad es biju mazs. Aiciniet šurp savus pļāpu- kules!
Kurators nopūtās un paskatījās uz doktoru Bedojanu, bet tas paraustīja plecus.
Ceremonija sākās.
Kad tā bija cauri, visi atstāja Panu, He- piju un Pērtiķi pērtiķu mītnē un aizgāja. Kurators izgāja pēdējais, un, kad viņš, aizvērdams durvis, palūkojās atpakaļ uz Panu, sevišķi laimīgs viņš neizskatījās.
Pans apstājās pie krātiņa, kur viņš bija piedzimis, un aplūkoja jauno bronzas plāksnīti. «Te dzimis Pans Satiruss, pirmais šimpanze, kas apguvis cilvēku valodu, un trīspadsmitais savas sugas pārstāvis, kas lidojis kosmosā.»
— Pans Satiruss, — viņš teica un paskatījās uz kādu citu plāksnīti: «ŠIMPANZE, Pan satgrus, dzīvo Ekvatoriālajā Āfrikā». Turpat karājās simbolisks šimpanzes mātītes apzīmējums.
Pans ielūkojās krātiņā% Mātītei bija apmēram četri gadi, viņa bija sasniegusi precību gadus. Pie tam nepārprotami varēja manīt, ka mātīti pārņēmusi miesaskāre.
— Tu esi bijis jūrā ilgi ilgi, — lēni noteica Pērtiķis.
— Ak dievs, — nopūtās Pans. Viņš neteica neviena neķītra vārda.
Šimpanze krātiņā kaut ko murmināja un čivināja, dauzīdama ar pirkstu kauliņiem pa krātiņa grīdu.
— Vai tu saproti, ko viņa tur signalizē? — jautāja Pērtiķis.
— Tas nav jāizskaidro, — atbildēja Pans.
— Arī tiesa. — Pērtiķis noķiķināja. — Kā uz Sendstrītas, kad jūrnieki atgriežas… Vai Sendstrīta ir šajā pilsētā, ko?
— Jā, — atteica Hepijs. — Te ir Ņujorka, kuras daļa ir Bruklina. Tur es esmu dzimis. Tikai tur nav piestiprināta bronzas plāksne. — Viņš paskatījās uz šimpanzes mātīti, tad uz savu draugu Panu. — Man aiz krekla paslēpts skrūvgriezis. Nav tādas atslēgas, kuru es ar to nevarētu atmūķēt. Tā ir vienīgā iespēja, kā uz kuģa tikt pie dzeramā, — viņš piebilda. — Pie aptiekas spirta un tā kompasa šķidruma.
— Es droši vien varētu noraut atslēgu, — sacīja Pans. — No iekšpuses tai netiek klāt, bet no ārpuses gan. Jādomā, ka es esmu pirmais šimpanze, kas atrodas pērtiķu mītnē kā apmeklētājs. Ja vien es esmu šimpanze.
— Kad es biju iemācījies siet jūrnieka mezglu, — sacīja Pērtiķis, — nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu aizbraukt ciemos uz veco graustu, kur es biju dzimis … Un tad izrādījās, ka man ar savas sētas puikām nav par ko runāt. Es biju kļuvis jūrnieks, bet viņi palikuši tādi paši zeņķi.
— 2ēl, ka nav neviena, ar ko parunāt, — sacīja Pans. — Es vēl esmu ļoti jauns. Hū- tens un Jerkss apgalvo, ka šimpanzes dabiskos apstākļos sasniedzot piecdesmit gadu vecumu. Man vēl laika gana.
— Paklau, Pan, — teica Hepijs, — ja tev nepatika' Florīdas meičas, nedomā, ka nav labāku. Tās prasīja divarpus dolāru, mēs nokaulējām līdz diviem. Ir, ir labākas.
— Labākas par televīzijas aktrisi?
— Man ir klāt ne tikai skrūvgriezis, kā teiktu polismeņi, — sacīja Hepijs. Viņš iebāza roku azotē un izvilka divas pudeles džina un vienu pudeli degvīna. — Tas domāts rezusiem, bet tev šobrīd vajag vairāk nekā man.
Pans iesmējās, ja vien šīs skaņas varēja saukt par smiekliem.
— Piestiprini vēl vienu bronzas plāksnīti, — viņš sacīja. — «Pans Satiruss, kas septiņarpus gadu vecumā atteicās uzjautrināt publiku.» — Viņš uzgrieza muguru šim- panzietei, kas iespiedzās aiz dusmām. — Te var apskatīt rezusus, džentlmeņi. Iedodiet viņiem šņabi.
Viņu bija sešpadsmit, un visi tie sēdēja vienā krātiņā. Tur bija divi rezusu vectētiņi, četri vai pieci mazuļi, ka,s turējās mātēm uz muguras, un daudz rezusu pašā spēku plaukumā.
Pans pārlēca pār treliņiem, kas bija paredzēti, lai turētu apmeklētājus un pērtiķus pienācīgā attālumā citu no cita. Izstiepis garo roku, viņš paņēma no Hepija degvīnu un jau grasījās bāzt krātiņā. Tad viņš attapās un atkorķēja pudeli.
— Ņemiet, mani brāļi un māsas, — Pans teica. — Dzīvojiet, kamēr esat dzīvi.
Tad viņš pagriezās pret Hepiju.
— Tā mēdza teikt kāda māsīca, kas nāca pie doktora Bedojana, — viņš piemetināja.
Krātiņā iepretī pērtiķu mītnei viena palikusī šimpanzes mātīte uzspieda īso rokas īkšķi uz strūkliņas. Odens uzšļācās Panam tieši uz kakla. Viņš nevērīgi noslaucīja kaklu.