Trīs draugi sēdēja uz treliņiem un skatījās.
Pērtiķis ierunājās:
— No meitenes par to piedzītu piecdesmit dolārus.
Pēc brīža Hepijs iejautājās:
— Nez vai vīrietis kļūtu par rezusu, ja ilgāku laiku riņķotu pa orbītu?
Lielākoties viņi tomēr sēdēja bijīgi klusu.
Jūrnieki nenovērsa skatienus no rezusu krātiņa, bet Pans nemanāmi nozuda.
Šimpanzes krātiņā vairs nedzirdēja ne klaigājam, ne čivinām. Nošķindēja tā, it kā atslēga tiktu nomesta uz cementa grīdas. Pērtiķis gari un atviegloti nopūtās.
— Kas tur notika? — jautāja Hepijs.
— Viņš nekad nav bijis īsts cilvēks un nekad vairs nebūs īsts šimpanze, — teica mič- manis. — Viņu. nevaldzina ne sieviete, ne šimpanziete.
— Paskaties uz to sārtģīmi. Kas par vīru! — Hepijs ierāva pamatīgu malku džina. — Nākamā dāma, ko es nomakšķe- rēšu, būs maķenīt pārsteigta.
— Kaut es būtu zinājis to divdesmit gadus agrāk! — sacīja Pērtiķis. — Dod šurp pudeli!
Pēc kāda laika Pans atgriezās.
— Nu, Pērtiķi, līksmojies?
— Uz kuģa es nekad vairs nebūšu laimīgs.
Alkohols nogāza rezusus no kājām citu
pēc cita; džina pudele, kas nāca pēc degvīna pudeles, nebija pat vēl iztukšota, kad viņi visi jau gulēja. Jūrnieki piecēlās, un Pērtiķis ar savu mičmaņa cepuri pamāja uz miegā iegrimušā krātiņa pusi.
— Dusiet' saldi, makaku mulātes, — viņš sacīja. — Es nemūžam neaizmirsīšu jūs.
Kad viņi gāja gar šimpanzes krātiņu, tā iemītniece nebija redzama. Viņa acīmredzot atradās guļamtelpā — aiz krātiņa.
Pans apstājās pie krātiņa, no kura kareivīgi skatījās divi orangutani.
— Kādreiz te mitinājās gorilla, — viņš teica. — Tagad gorillām ierādīta atsevišķa telpa. Viņi ļoti pievelk apmeklētājus. Ārkārtīgi līdzīgi cilvēkiem.
— Ne tik strauji, Pan, — noraizējies teica Pērtiķis.
— Labi, labi. Vismaz nevienu no jums es šai kategorijai nepieskaitīšu.
Orangutani zemās balsīs kaut ko murmināja. Piepeši viņi metās uz priekšu, pieplaka pie režģiem un, nikni kliegdami, snaikstīja rokas. Pans atlēca atpakaļ.
— Kas tad nu, velns parāvis? — jautāja Pērtiķis.
— Viņiem nepatīk, ka esmu kopā ar jums, — paskaidroja Pans. — Viņi domā, ka esmu nodevējs.
Viņš šļūca uz durvīm, jūrnieki sekoja. Kā parasti, Pans gāja uz visām četrām, taču šoreiz viņš bija nokāris arī galvu un vairs tik stipri nelīdzinājās cilvēkam un būtībā arī pērtiķim.
— Hepij, izšmauc un sadabū mazliet viskija, — teica mičmanis Beitss.
. — Mums taču atkal nav ne plika graša pie dvēseles.
— Ir viens puisis, viņu sauc Makgregors, Dendijs Makgregors. Viņš ir ebrejs un dzīvo Sendstrītā. Viņš pret manu algu aizdos tev naudu.
— Tikko radīsies izdevība, iegriezīšos pie šā sauszemes žurkas Makgregora, — atbildēja Hepijs.
Izgājuši laukā, viņi ieraudzīja, ka misters Makmagons un trīs viņa jautrie kolēģi ir atkal klāt un stāv mazliet tālāk no direktora, kuratora un citiem zooloģiskā dārza darbiniekiem.
Ieraugot Panu un abus jūrniekus, visu sejas atplauka.
Kurators jautāja:
— Ko jūs tur īsti darījāt, Pan?
— Noturējām mazu aizlūgumu par… Piedzirdījām rezuspērtiķus, ser. Es biju apsolījis saviem draugiem parādīt šo skatu. Tā reiz nejauši gadījās, kad es te dzīvoju.
— To es labi atceros, — teica kurators. — Mēs atlaidām sargu. Bet jūs atlaist mēs nevaram, jo jūs nemaz nedomājat nākt pie mums strādāt, vai ne?
— Jūs nevarat likt pērtiķim sargāt citus pērtiķus, — sacīja Pans. — Tikai cilvēks var būt ar mieru strādāt par cietumsargu. Ar to viņš atšķiras no zemākiem dzīvniekiem.
— Ak vai… — kurators novilka.
— Kā jūs uzminējāt, ka es nedomāju uzvesties te visai labi?
— Es jūs pazinu kopš dzimšanas … Ļoti labi pazinu. Un jūs rnan vienmēr patikāt, bet jūs nebijāt mans visprātīgākais primāts.
— Paklausieties, — sacīja Pans, — es gribu jums kaut ko teikt. Lai jūs to paturētu t vērā. Šimpanzes mātīte …
Pacēlis garo roku, kurators pārtrauca Panu pusvārdā, izvilka no sānkabatas piezīmju grāmatiņu un parādīja viņam kādu ierakstu: «Susija sapārota ar Panu Satirusu». Un datums.
Pans izlasīja ierakstu un pašūpoja galvu.
— Jā, — viņš teica, —- jums nebija grūti paredzēt… Man derdzas doma, ka mans bērns nāks pasaulē zooloģiskajā dārzā.
— Neņemiet visu tik nopietni, — teica kurators. — Esiet vairāk šimpanze.
— Esmu tajos gados, kad šimpanzes kļūst nopietni… Bet tas, lieciet aiz auss, nav uz labu. Esmu kļuvis pārāk cilvēcisks, tomēr ne tik cilvēcisks, lai iekārotu sievieti.
Ada viņam uz muguras raustījās kā zirgam mušu laikā.
— Vai jūs man neieteiksiet, kā labāk ēdināt šimpanzes? — jautāja kurators.
— Labprāt.
Pans atskatījās. Pērtiķis ļoti nopietni centās kaut ko ieskaidrot misteram Makmago- nam. FIB aģents palocīja galvu, izvilka savu kabatas portfeli un iedeva mičmanim naudu. Pērtiķis pasniedza to Hepijam, kas kaut kur aizskrēja.
— Kur doktors Bedojans?
— Sarunājas ar mūsu veterinārārstu. Iesim. Pans gāja arī.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
Bifona šimpanze … sēdēja pie galda kā cilvēks… taču neizskatījās šai brīdī laimīgs.
Roberts Hartrnans. «Cilvēkveidīgie pērtiķi»,
1886.
Tagad viņi bija viesnīcā, precīzāk sakot, — kādā no viesnīcas istabām. Te bija divas guļamistabas, viesistaba, divas vannas un maza priekštelpa, kuras durvis vērās uz koridoru.
Viņi bija vieni — doktors Bedojans, Pans un amerikāņu kara flotes zieds. Hepijs, kā izteicās Pērtiķis, «sēdēja uz telefona»: viņš sēdēja ērtā krēslā pie telefona, kas zvanīja ik pa piecām minūtēm, piedāvājot Panam vai nu kaut ko parakstīt, vai kaut kur ierasties. Hepijs visiem atbildēja ar rāmu «nē».
Istabas koridora otrā pusē bija aizņēmis misters Makmagons ar saviem vīriem.
— Galvoju, — sacīja Hepijs, -— ka katrs sievišķis, ko pagādās šejienes dežurants, maksās piecdesmit dolāru.
— Vai tu kādreiz esi redzējis tādas? — jautāja Pērtiķis. Viņš dzēra viskiju ar sodu, taču ne jau tāpēc, ka šis dzēriens viņam garšotu, bet gan tāpēc, ka, pēc viņa vārdiem, to prasot elegantā iekārta.
— Mičman, pasēdi tu tagad pie telefona, — sacīja Hepijs. — Man jau pietiek.
— Aha, — atsaucās Pērtiķis. Viņš apsēdās Hepija vietā un pateica telefonistei numuru. — Mičmanis Magvers … Kas man par daļu, ka viņa nav uz klāja. Piezvaniet viņam uz kajīti. Te runā» minētāju mičmanis Beitss … Mak, es apsargāju to pērtiķi, vai dzirdi… Jā, jā, kā tad, ka smieklīgi.. r Tagad paklausies: mums vajadzīgs rakstvedis. Otrās klases būs piemērots. Atsūti pāris puišus, kas stāvētu sardzē, un jaunāko virsnieku, kas viņus komandētu. Lai būtu audekla stulpiņi un viss pārējais. Nē, nekādu pistoļu, bet patronsomas gan, lai zina, ka mēs nedzenam jokus. Kā iet Mērijai? 2ēl gan … Es taču tev teicu, lai tu preci viņu nost — sievišķim pašam savs bārs un viss, kā nākas… Jā, mēs esam tajā viesnīcā.
Viņš nolika klausuli.
— Rakstvedis tupēs pie telefona, sargi nelaidīs nevienu iekšā, tev ne par ko nebūs jāsūdzas, Pan. Viss būs tāpat kā toreiz Flo- rīdā.
Bet Pans sadudzis sēdēja atzveltnes krēslā un izlikās nevienu neredzam. Doktors Bedojans palūkojās rokas pulkstenī.
.— Varbūt tas pāries, Pan. Varbūt tas ir tikai pagaidām.
Pans gurdi paskatījās uz viņu.
— Kas?
— Vēlēšanās runāt. Varbūt tu pārvērties atkal par šimpanzi.
Pans pakratīja galvu un aptvēra ar rokām ceļus. Doktors Bedojans pienāca un uzlika roku pērtiķim uz pieres.
— Temperatūras nav, — viņš secināja. — Vai tev nevajadzētu iet uz vienu no guļamistabām un atlaisties? Es nevienam neļaušu tevi traucēt.
Pans Satiruss joprojām blenza tīrajā, izturīgajā viesnīcas grīdsegā.
— Paklau, — teica Pērtiķis, — sargi drīz būs klāt. Tu vari viņus patrenkāt, Pan. Tev no tā būs vairāk prieka nekā jūrniekam no pudeles. Mičmaņa klātbūtnē viņi darīs it visu, ko vien tu liksi. Varēsi uzjautrināties pēc sirds patikas, Pan.
Pans ar plaukstām lēni berzēja savus stūrainos ceļus.
— Iedzer, — skubināja Hepijs. Tomēr viņa balsī nebija pārliecības. — Es likšu atvest pāris meitenes, un mēs ballēsimies tāpat kā Florīdā. Vai tu nepastāstītu dakterim, kā tu palīdzēji mums tikt pie monētas, dejodams ar tām palaistuvēm kabakā, kur bija mūzikas kaste? Varbūt mēs varam izšmaukt un …
Hepijs aprāvās.
— Labi, — viņš sacīja. — Ko es te sapļāpāju .. . Bet padomā par to, Pan. Tu saņemsi desmit tūkstošus dolāru nedēļā. Cik maksā šimpanze, piecsimt, tūkstoš dolāru? Tu varēsi izpirkt visus šimpanzes visos zooloģiskajos dārzos. Tikko viņi kādu noķers, tu izpirksi. Un palaidīsi vaļā …
Beidzot Pans Satiruss ierunājās. Viņš izstiepa rokas tā, ka tās skāra grīdu, un tad, uz rokām atbalstījies, palēca uz priekšu.
— Pērtiķis ir pērtiķis, — viņš sacīja, •— nevis filantrops. Es mīlēju savu māti. Man patika rotaļāties ar mazo gorillu, kad kurators atļāva. Man patika draudzēties ar citiem šimpanzēm, bet… Tikai cilvēks pērk pateicību, slavu un laimi. Un nu laikam, pēc tam, kad es norāvu tai meitenei kleitu, arī manas gaitas televīzijā ir beigušās.
Doktors Bedojans piegāja pie Hepija un iedzēra no radista pudeles. Tad viņš pagriezās pret Panu.
— Jā, — viņš teica, — tavas gaitas televīzijā ir beigušās. Kamēr jūs bijāt pērtiķa mītnē, kurators un es runājām ar televīzijas pārstāvjiem. Zooloģiskā dārza veterinārārsts arī bija klāt. Mēs visi trīs secinājām, ka tu esi sasniedzis vecumu, kad tu kļūsti bīstams.
— Jūs gribat mani nošaut, doktor? Gribat nemanot iedot nāvējošu injekciju, mans draugs Aram?
— Tu taču labi zini, ka tā nav.
Viņa melnās acis, kas bija mazākas par Pana acīm un ar spilgtiem baltumiem, uzmanīgi vēroja šimpanzi.
Pans nicīgi novēcināja roku.
— Jā, es zinu labi. Jūs gribat ieslodzīt mani ļoti stiprā krātiņā ar aizmugurē piebūvētu istabu, kas aizslēdzama no tālienes. Kad jums vajadzēs iztīrīt priekšējo krātiņu, jūs pavērsīsiet pret mani ugunsdzēsēju šļūteni, lai es pārietu uz otru istabu. Bet, kad jums ievajadzēsies iztīrīt šo otru istabu, jūs ar ugunsdzēsēju šļūteni iedzīsiet mani priekšējā krātiņā. Bez tam mana krātiņa priekšā tiks nolikts rāmis ar stiklu, lai es savukārt nevarētu uzlaist strūklu apmeklētājiem. Vai tā nav?
— Pan, — sacīja Pērtiķis.
Šimpanze pagriezās pret viņu, un šķita, ka Pans smaida.
— Nu, Pērtiķi?
— Es tev jau teicu, tikko tu biji nokļuvis uz «Kuka»: ko mičmaņi grib, to komandieris dara. Esmu. nodienējis daudz gadu, esmu uz- kalpojies līdz augstai pakāpei. Neviens tev nedarīs pāri, kaut arī tu netiksi augstāk par talismana pakāpi.
— Velns parāvis, viņš lieliski varētu uzstādīt antenu vētras laikā, — teica Hepijs.
— Nē, — iebilda doktors Bedojans. — Lai kam komandieris prasīs padomu, neviens neteiks, ka tas nav bīstami.
Hepijs piecēlās un pavilka uz leju svārkus.
— Kurā pusē esat jūs, dakter?
— Pana pusē. Pavisam drīz, ja vien viņš attīstīsies tāpat kā visi šimpanzes tēviņi, kurus esmu redzējis, viņš kļūs neiecietīgs pret cilvēku un viss, ko cilvēks darīs, viņu satracinās.
— Viņš nav šimpanze, — sacīja Pērtiķis. — Viņš ir degradējies.
— Regresējis, — izlaboja doktors Bedo- jans. — Kā viņš pats stāsta. Bet pavaicājiet viņam, kā viņš jūtas — kā šimpanze vai kā cilvēks?
— Doktoram taisnība, Pērtiķi, — sacīja Pans. — Tas var būt bīstami.
Acis nemirkšķinādams,' viņš sāka šļūkt pa istabu. Bet neviens šimpanze nekad nav lējis asaras. Viņš pacēla klausuli.
— Lūdzu, mistera Makmagona istabu.
Visi skatījās, kā viņš mazliet neveikli tur
klausuli savā rokā ar strupo īkšķi.
— Te runā Pans Satiruss, mister Makmagon. Šimpanze, ser. Esmu ar mieru nodemonstrēt, kā lido ātrāk par gaismu … Nē, baidos, ka man pietrūks vārdu, lai izskaidrotu jūsu speciālistiem, bet mani pirksti nav raduši turēt zīmuli, tā ka uzzīmēt shēmu es arī nevarēšu. Esmu spiests nodemonstrēt to ar īstu kosmosa kuģi. Vai mēs varam rīt doties uz Kanaveralas zemesragu? Nē, šodien ne. Esmu sarīkojis atvadu pusdienas dažiem draugiem. Oficiālo banketu jums vajadzēs atcelt.
Pans nolika klausuli. Viņš aizšļūca pie Pērtiķa un izdzēra mičmaņa pudelē pāri palikušo viskiju. Tad viņš piegāja pie ITepija un iztukšoja arī tā pudeli.
Atgriezies pie telefona, Pans vēlreiz lūdza pasaukt misteru Makmagonu.
— Atsūtiet ar kādu no saviem puišiem tūkstoš dolāru, — viņš teica un sirdīgi piemetināja: — Dariet, ko jums liek!
Hepijs bija izvilcis no blūzes apakšas vēl vienu pudeli. Pans paņēma to un nodzēra lielo pusi.
— Aicini visus šurp, Hepij, — viņš sacīja, veiksmīgi atdarinādams Pērtiķa balsi. — Šajā bedrē taču ir dežuranti, vai ne? Liec, lai atsūta kādus piecdesmit naktstauriņus.