— Rakstvedis tupēs pie telefona, sargi nelaidīs nevienu iekšā, tev ne par ko nebūs jāsūdzas, Pan. Viss būs tāpat kā toreiz Flo- rīdā.
Bet Pans sadudzis sēdēja atzveltnes krēslā un izlikās nevienu neredzam. Doktors Bedojans palūkojās rokas pulkstenī.
.— Varbūt tas pāries, Pan. Varbūt tas ir tikai pagaidām.
Pans gurdi paskatījās uz viņu.
— Kas?
— Vēlēšanās runāt. Varbūt tu pārvērties atkal par šimpanzi.
Pans pakratīja galvu un aptvēra ar rokām ceļus. Doktors Bedojans pienāca un uzlika roku pērtiķim uz pieres.
— Temperatūras nav, — viņš secināja. — Vai tev nevajadzētu iet uz vienu no guļamistabām un atlaisties? Es nevienam neļaušu tevi traucēt.
Pans Satiruss joprojām blenza tīrajā, izturīgajā viesnīcas grīdsegā.
— Paklau, — teica Pērtiķis, — sargi drīz būs klāt. Tu vari viņus patrenkāt, Pan. Tev no tā būs vairāk prieka nekā jūrniekam no pudeles. Mičmaņa klātbūtnē viņi darīs it visu, ko vien tu liksi. Varēsi uzjautrināties pēc sirds patikas, Pan.
Pans ar plaukstām lēni berzēja savus stūrainos ceļus.
— Iedzer, — skubināja Hepijs. Tomēr viņa balsī nebija pārliecības. — Es likšu atvest pāris meitenes, un mēs ballēsimies tāpat kā Florīdā. Vai tu nepastāstītu dakterim, kā tu palīdzēji mums tikt pie monētas, dejodams ar tām palaistuvēm kabakā, kur bija mūzikas kaste? Varbūt mēs varam izšmaukt un …
Hepijs aprāvās.
— Labi, — viņš sacīja. — Ko es te sapļāpāju .. . Bet padomā par to, Pan. Tu saņemsi desmit tūkstošus dolāru nedēļā. Cik maksā šimpanze, piecsimt, tūkstoš dolāru? Tu varēsi izpirkt visus šimpanzes visos zooloģiskajos dārzos. Tikko viņi kādu noķers, tu izpirksi. Un palaidīsi vaļā …
Beidzot Pans Satiruss ierunājās. Viņš izstiepa rokas tā, ka tās skāra grīdu, un tad, uz rokām atbalstījies, palēca uz priekšu.
— Pērtiķis ir pērtiķis, — viņš sacīja, •— nevis filantrops. Es mīlēju savu māti. Man patika rotaļāties ar mazo gorillu, kad kurators atļāva. Man patika draudzēties ar citiem šimpanzēm, bet… Tikai cilvēks pērk pateicību, slavu un laimi. Un nu laikam, pēc tam, kad es norāvu tai meitenei kleitu, arī manas gaitas televīzijā ir beigušās.
Doktors Bedojans piegāja pie Hepija un iedzēra no radista pudeles. Tad viņš pagriezās pret Panu.
— Jā, — viņš teica, — tavas gaitas televīzijā ir beigušās. Kamēr jūs bijāt pērtiķa mītnē, kurators un es runājām ar televīzijas pārstāvjiem. Zooloģiskā dārza veterinārārsts arī bija klāt. Mēs visi trīs secinājām, ka tu esi sasniedzis vecumu, kad tu kļūsti bīstams.
— Jūs gribat mani nošaut, doktor? Gribat nemanot iedot nāvējošu injekciju, mans draugs Aram?
— Tu taču labi zini, ka tā nav.
Viņa melnās acis, kas bija mazākas par Pana acīm un ar spilgtiem baltumiem, uzmanīgi vēroja šimpanzi.
Pans nicīgi novēcināja roku.
— Jā, es zinu labi. Jūs gribat ieslodzīt mani ļoti stiprā krātiņā ar aizmugurē piebūvētu istabu, kas aizslēdzama no tālienes. Kad jums vajadzēs iztīrīt priekšējo krātiņu, jūs pavērsīsiet pret mani ugunsdzēsēju šļūteni, lai es pārietu uz otru istabu. Bet, kad jums ievajadzēsies iztīrīt šo otru istabu, jūs ar ugunsdzēsēju šļūteni iedzīsiet mani priekšējā krātiņā. Bez tam mana krātiņa priekšā tiks nolikts rāmis ar stiklu, lai es savukārt nevarētu uzlaist strūklu apmeklētājiem. Vai tā nav?
— Pan, — sacīja Pērtiķis.
Šimpanze pagriezās pret viņu, un šķita, ka Pans smaida.
— Nu, Pērtiķi?
— Es tev jau teicu, tikko tu biji nokļuvis uz «Kuka»: ko mičmaņi grib, to komandieris dara. Esmu. nodienējis daudz gadu, esmu uz- kalpojies līdz augstai pakāpei. Neviens tev nedarīs pāri, kaut arī tu netiksi augstāk par talismana pakāpi.
— Velns parāvis, viņš lieliski varētu uzstādīt antenu vētras laikā, — teica Hepijs.
— Nē, — iebilda doktors Bedojans. — Lai kam komandieris prasīs padomu, neviens neteiks, ka tas nav bīstami.
Hepijs piecēlās un pavilka uz leju svārkus.
— Kurā pusē esat jūs, dakter?
— Pana pusē. Pavisam drīz, ja vien viņš attīstīsies tāpat kā visi šimpanzes tēviņi, kurus esmu redzējis, viņš kļūs neiecietīgs pret cilvēku un viss, ko cilvēks darīs, viņu satracinās.
— Viņš nav šimpanze, — sacīja Pērtiķis. — Viņš ir degradējies.
— Regresējis, — izlaboja doktors Bedo- jans. — Kā viņš pats stāsta. Bet pavaicājiet viņam, kā viņš jūtas — kā šimpanze vai kā cilvēks?
— Doktoram taisnība, Pērtiķi, — sacīja Pans. — Tas var būt bīstami.
Acis nemirkšķinādams,' viņš sāka šļūkt pa istabu. Bet neviens šimpanze nekad nav lējis asaras. Viņš pacēla klausuli.
— Lūdzu, mistera Makmagona istabu.
Visi skatījās, kā viņš mazliet neveikli tur
klausuli savā rokā ar strupo īkšķi.
— Te runā Pans Satiruss, mister Makmagon. Šimpanze, ser. Esmu ar mieru nodemonstrēt, kā lido ātrāk par gaismu … Nē, baidos, ka man pietrūks vārdu, lai izskaidrotu jūsu speciālistiem, bet mani pirksti nav raduši turēt zīmuli, tā ka uzzīmēt shēmu es arī nevarēšu. Esmu spiests nodemonstrēt to ar īstu kosmosa kuģi. Vai mēs varam rīt doties uz Kanaveralas zemesragu? Nē, šodien ne. Esmu sarīkojis atvadu pusdienas dažiem draugiem. Oficiālo banketu jums vajadzēs atcelt.
Pans nolika klausuli. Viņš aizšļūca pie Pērtiķa un izdzēra mičmaņa pudelē pāri palikušo viskiju. Tad viņš piegāja pie ITepija un iztukšoja arī tā pudeli.
Atgriezies pie telefona, Pans vēlreiz lūdza pasaukt misteru Makmagonu.
— Atsūtiet ar kādu no saviem puišiem tūkstoš dolāru, — viņš teica un sirdīgi piemetināja: — Dariet, ko jums liek!
Hepijs bija izvilcis no blūzes apakšas vēl vienu pudeli. Pans paņēma to un nodzēra lielo pusi.
— Aicini visus šurp, Hepij, — viņš sacīja, veiksmīgi atdarinādams Pērtiķa balsi. — Šajā bedrē taču ir dežuranti, vai ne? Liec, lai atsūta kādus piecdesmit naktstauriņus.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
CANAVERAL: m. Sitio poblado dc canas. Plantio de cana de azucar.
«Pequefio Larrousse Illuslrado», 1940.'
Rīts bija skaidrs; izkāpjot no lidmašīnas, Pans aizsedza galvu ar saviem garajiem pirkstiem. Hepijs noņēma savu balto cepuri un iedeva viņam.
— Paldies, — sacīja Pans. Viņa balsī varēja saklausīt elsas. — Paģiras un tad vēl šī saule … Man galva ir kā spainis.
Hepijs atturīgi iesmējās.
— Pacepini vēl savas smadzenes. Varbūt tu vēl drusku deevolucionēsi un no tevis iznāks īsts jūrnieks.
— Regresēšu, — izlaboja Pans. — Nē, baidos, ka tas nelīdzēs.
Viņus gaidīja mašīnas; tās tūlīt brauca klāt garai, zemai ēkai netālu no skrejceļa. Misters Makmagons izlēca no mašīnas pirmais un atvēra durvis doktoram Bedojanam un Panam. Viņiem sekoja Hepijs un Pērtiķis. Jūrnieki paskatījās uz ģenerāli Mag- veru, kura zvaigznes mirdzēja pie rakstām-
* Kanjaveral (spāņu vai.) — ar niedrēm apstādīts lauks. Cukurniedru plantācija. «Larusa Mazā ilustrētā vārdnīca», 1940.
galda, un palika stāvam abās pusēs durvīm ierastajā pamatstājā.
Ap ģenerāli rosījās civilpersonas. Pans nevienu no tām agrāk nebija redzējis. Viens no šiem cilvēkiem uzsauca doktoram Bedo- janam:
— Labrīt, Aram!
— Labrīt, doktor! — ārsts atņēma sveicienu.
— Priecājos atkal jūs redzēt, ģenerāl, — sacīja Pans. — Bet kur tad jūsu jaukā sieviņa?