— Konektikutā, — ģenerālis atbildēja, — Tātad viņš nolēmis nākt pie prāta, doktor?
— Varat runāt tieši ar mani, — teica Pans. — Viss kārtībā. Jā, jā, kārtībā, ģenerāl. Ieraudzījis Ņujorku visā tās krāšņumā un varenībā, es — piedodiet man par puķaino izteicienu — secināju, ka Ameriku ap stūri neapvedīs.
— To es allaž esmu teicis, — ģenerālis apstiprināja.
— Tā jau es domāju, — sacīja Pans. Viņš uzrunāja pa labi no ģenerāļa stāvošo cilvēku: — Ja jums ir saglabājies mans vecais bezvārda kosmosa kuģis, nostādiet to uz starta laukuma. Liekas, es varēšu parādīt to, kas jūs interesē.
— Lidojumu ātrāk par gaismu, Mem?
— Esiet tik laipns un sauciet mani par Panu. Vai arī par misteru Satirusu. Jā, lidojumu ātrāk par gaismu.
— Vai jūs nevarētu man pastāstīt par to?
Pans pakratīja galvu. Viņš brīdinoši nožāvājās un ar abām rokām paberzēja pakausi. Pēc tam viņš apsēdās uz grīdas un ar kāju pakasīja galvu.
— Neesmu redzējis nevienu citu šimpanzi, kas tā darītu, — sacīja vecākais ārsts.
Zinu, ser, — atteica Pans. — Lūdzu, piedodiet. To es sāku darīt pusotra gada vecumā: zooloģiskā dārza apmeklētājiem tas šķita uzjautrinoši. Tā tas pārvērtās par ieradumu. — Viņš vēlreiz nožāvājās un atkal pievērsās nopietnajam cilvēkam, kas bija uzdevis viņam jautājumus. — Es pavadīju nelāgu nakti, — viņš teica. — Vai nevar darīt tam visam galu un dot man iespēju atkal kļūt par izmēģinājumu dzīvnieku?
Kādu brīdi visi klusēja.
— Nē, Pan, to mēs nevaram. Citi šimpanzes zina dažādus noslēpumus … Jūs protat runāt angliski, tātad, es pieņemu, jūs protat arī šimpanziski. Jums drīz būs vairāk slepenu, bīstamu ziņu, nekā atļauts uzkrāt kādam cilvēkam.
Pans pietupās un sāka šūpoties uz rokām.
— Tātad atlikusī mūža daļa man būs jāpavada vienatnē? — Viņš pakasīja galvu un' piemetināja: — Pirmo reizi es nelikšos zinis par to, ka jūs esat nosaukuši mani par cilvēku.
— Tas vairs neatkārtosies. Nē, jūs nesē- dēsiel vienatnē. Pastāstiet to, ko mēs vēlamie.* zināt, un rpēs nopirksim jums divas
skaistas šimpanzes mātītes. Vai tas jūs apmierina?
Pans sāka šūpoties enerģiskāk.
— Jūs runājat kā cilvēks, profesor, ja drīkstu jūs tā nosaukt.
— Es arī esmu profesors.
— Nelaime tā, ka es nevaru jums pastāstīt. Es esmu vienkāršs pērtiķis, un mans vārdu krājums ir par mazu, lai visu izskaidrotu.
Hepijs nokremšjojās. Turpretī Pērtiķis Beitss ne velti bija nodienējis flotē trīsdesmit piecus gadus — viņš neizkustējās no pamatstājas.
— Bet kā būtu ar shēmu? — jautāja profesors.
Pans izstiepa savas rokas ar strupajiem īkšķiem nožēlojamā žestā kā saulesbrālis no kādas filmas par Indiju. Droši vien bija noskatījies televīzijā.
— Bet es varu jums parādīt, — viņš sacīja.
— Kad šis pērtiķis pagājušo reizi iekāpa kosmosa kuģī, — teica ģenerālis Magvers, — viņš sajauca tur visu uz velna paraušanu. Tagad man pusgadu būs jāraksta atskaites par to.
— Jā, es zinu, — teica profesors. — Pie tam vēl jūsu kuģis ir pilnīgi izjaukts, Pan. Mēs cenšamies izdibināt, ko jūs esat ar to izdarījis.
— Kad es startēju, gatavībā stāvēja «Marks-17», — teica Pans.
Istabā iestājās klusums. Kā jau bija sagaidāms, to pārtrauca ģenerālis Magvers.
— Pie velna, mēs pārbaudīsim bāzē uzticamību no valsts drošības viedokļa. Kamēr tas nav izdarīts, neviens nedrīkst atstāt savu posteni un …
Pans Satiruss viegli uzlēca uz "rakstāmgalda un, sakrustojis kājas, apsēdās.
— Nepārsprāgstiet, ģenerāl, — viņš teica.
— Jūsu zināšanai — baumas nonāk arī līdz laboratorijas pērtiķu audzētavai.
— Es varētu nocitēt, ko Hamlets saka Ho- rācijam par gudrajiem, — sacīja profesors,
— bet es to nedarīšu. Vai jūs varat pārtaisīt «Marku-17» tā, lai tas lidotu ātrāk par gaismu?
— Tāpat kā jebkuru kuģi, kas ir jūsu rīcībā, ser. Tie visi darbojas pēc viena principa.
— Atļaujiet padomāt, — teica profesors.
— Es nekādi nespēju sakārtot domas. M-17 ir mazāks par jūsu kuģi. Tas ir tīrs izmēģinājuma paraugs. Mēs palaidīsim to ar maka ku.
— Ar Japānas makaku? — Pans iesmējās.
— Ja tas ir tas, par kuru es domāju, zaudējums nebūs nekāds lielais … Okei, ser. Es brīvprātīgi piesakos ieņemt viņa vietu.
Profesors papurināja galvu.
— Jūs taču esat divreiz lielāks. Pans pamāja ar galvu.
— Izvāciet anal… — Hepijs noklepojās.
— To nieku kabīnes apakšdaļā, un vietas būs atliku likām.
Profesors paliecās uz priekšu, nolika rokas ar plaukstām uz galda un paskatījās Panam tieši acīs.
— Kā es varu zināt, ka jūs nepūšat man miglu acīs?
— Atkal pērtiķa viltība, vai ne? Bet kā jūs zināt, ka jūs paši nevarat lidot ātrāk par gaismu? Kāpiet iekšā un pamēģiniet.
Divi acu pāri — pērtiķa un cilvēka — urbās viens otrā. Profesors novērsās pirmais. Viņš izpūta elpu Panam tieši sejā, pacēla rokas un atspiedās pret atzveltni.
— Mēs riskēsim.
— Es esmu pret to, — ierunājās ģenerālis Magvers. — Es gribu, lai to ieprotokolē.
Profesora balss skanēja gurdi.
— Protokols netiek rakstīts, ģenerāl. Tā ir ārpusplāna apspriede. Mūsu vecākais ārsts un doktors Bedojans, kuri piedalās šajā apspriedē, labprāt apstiprinās, ka šimpanze, kas pazīstams ar vārdiem Semijs, Mcms un Pans Satiruss, drīz kļūs pavisam nederīgs.
— Es arī to labprāt apstiprināšu, — pie- balsoia Pans. — Es jūtu, ka topu jo dienas rupjāks un kašķīgāks.
Ar roku palīdzību pagriezies pret ģenerāli Magveru, viņš atņirdza garos zobus.
— Ja protokols netiek rakstīts, — ierosināja ģenerālis Magvers, — lai sāk rakstīt. Vai nevienam nav ienācis prātā, ka tas varbūt ir nevis' šimpanze, bet gan maskējies krievs?
Pat iesācējs mākslinieks spētu attēlot šo klusumu — tas bija biezs kā eļļa Arktikā. Hepijs vēlāk apzvērēja, ka esot dzirdējis noklaudzam Pērtiķa papēžus, taču Pērtiķis to noliedza.
Pirmais atguvās doktors Bedojans.
— Tas ir traips manas profesijas godam, — viņš teica.
— Jūs, dēls, laikam esat tikko paaugstināts, — nomurmināja vecākais ārsts.
— Jā gan, — sacīja ģenerālis Magvers, — tas man neienāca prātā.
— Lai drošības dienests sāk rīkoties, — teica profesors. — Nekādu ziņu presei, iekams viss nav pabeigts. Bet pēc tam pavisam īsu ziņojumu: orbītā ievadīts šimpanze, lidojums bijis veiksmīgs vai neveiksmīgs.
— Ir vai nav iznācis, — ģenerālis Magvers papildināja un devās projām.
Pans Satiruss nolēca no galda un pagājās uz durvju pusi tiktāl, lai varētu nostāties starp Hepiju un Pērtiķi. Viņš saņēma abus aiz rokas.
— Vai viņš jums abiem klausa? — jautāja profesors.
— Jā, ser, — atbildēja Pērtiķis.
— Tad ievediet viņu otrā istabā.
Bet, tiklīdz viņi sakustējās, ierunājās vecākais ārsts.
— Pan, tas būs apmēram pēc pusstundas.
Makaks jau ir piesprādzēts. Mums jāizvāc viņš un tā lieta, ko jūs minējāt.