— Lai notiek.
— Labāk būtu, ja jūs tagad ne ēstu, ne dzertu.
— Lai notiek.
Ārsts paskatījās uz Hepiju.
- Galvenais — nedzert, — viņš piebilda un izgāja.
Tas ir slīpēts zellis, — noteica Hepijs, un viņi izgāja koridorā nopakaļ ārstam.
Tur stāvēja misters Makmagons. Pans palaida vaļā Hepija roku un sasveicinājās ar aģentu.
— Esmu sagādājis jums ne mazumu rūpju, bet drīz tas viss būs pāri, — viņš sacīja. — Pēc pusstundas mani palaidīs kosmosā. Atkal kosmosā.
Misters Makmagons Panam pār plecu paraudzījās uz doktoru Bedojanu.
— Vai ar viņu viss kārtībā, doktor?
Doktors Bedojans paraustīja plecus.
— Viņš grib lidot.
— Sasodīts! — teica misters Makmagons. — Tā taču nedrīkst izturēties pret viņu! Pan, ja jūs gribat izkulties no šīs jezgas, es neesmu nekāds parazīts …
Pans Satiruss cieši uzlūkoja viņu.
— Galu galā jūsos nav nekā no cilvēka!
— Ko?
— No Pana mutes tas ir visglaimojoša- kais kompliments, — paskaidroja doktors Bedojans.
— Bet es gribu lidot. Arī jūsu dzimtene grib, lai es lidoju. Tā ir vienīgā iespēja uzzināt, kā var lidot ātrāk par gaismu. Jums pavēlēts neizlaist mūs no istabas, — piemetināja Pans, — pirms mans kuģis nav gatavs … Es nedrīkstu ne ēst, ne dzert, bet man gribētos mazliet košļājamās gumijas.
— Velns un elle! — iesaucās misters Makmagons. Ārēji viņš vairs nekādi neizskatījās pēc drošības dienesta aģenta. — Vai jūs gribat, lai es kādu aizsūtu pēc tās, vai arī jūs gribat to nopirkt pats?
— Es labprāt nopirktu pats. Ja mēs visi nosēdēsim istabā vēl pusstundu, mēs kļūsim tikpat raudulīgi kā cilvēki.
Mazā procesija devās uz karavīru veikalu. Pans ar Hepija cepuri galvā pa priekšu, aiz viņa abi jūrnieki, tad doktors Bedojans un misters Makmagons. Tālu tālu aizmugurē vilkās vesela varza aģentu, kuriem Makma- gona rokas pavēlošais žests lika ievērot distanci.
Viņiem ceļu šķērsoja bērnu bariņš no bāzes darbinieku bērnu skolas. Kanaveralas zemesragā dzīvojošos bērnus ne ar ko nevar pārsteigt; viņi palūkojās uz šimpanzi, kas soļoja cilvēku grupiņas priekšgalā, un gāja savu ceļu. Te pēkšņi viens iesaucās:
— Ei, tas taču ir šimpanze, ko rādīja pa televizoru!
Bērni pameta skolotāju un, burtnīcas un lapiņas vicinādami, joza šurp, lai dabūtu autogrāfus.
Pans atturēja misteru Makmagonu, kas jau grasījās saukt klāt savus sargsuņus.
— Es gribu aprunāties ar bērniem. — Viņš pacēla sārto plaukstu, aicinot apklust, uzbāza Hepija cepuri dziļāk uz galvas un sacīja:
— Bērni!
— Ē, viņš runā! Bet es domāju, ka tas ir televīzijas triks, — teica viens no zēniem.
- Ej nu ej, daudzi aktieri runā paši.
— Šķiet, ka noticis kāds pārpratums, — sacīja Pans. — Es esmu nevis televīzijas aktieris, bet īsts, dzīvs šimpanze. Jūs nekad nekļūsiet par pērtiķiem, bet dzīvot kā pērtiķi gan jūs varēsiet vai arī, ja paši izaugsiet par cilvēkiem, varēsiet audzināt savus bērnus vairāk līdzīgus pērtiķiem. Uzklausiet mani, jo tā var būt vienīgā iespēja jūsu mūžā — dzirdēt runājam īstu pērtiķi.
Bērni apklusa; viņi bija pieraduši uzklausīt skolotāju, direktoru un garām braucošu politiķu runas.
— Lai kļūtu līdzīgs pērtiķim, ir tikai jāpadomā, iekams kaut ko dara un it īpaši — iekams kaut ko rada, — Pans sacīja. — Tas izklausās gaužām vienkārši, bet tas ir tieši tas, ko cilvēkiem nepatīk darīt. Nav cilvēka dabā domāt, ja var darīt. Tas ir pat bīstami: par to var atlaist no vietas, bet bezdarbnieki atrodas uz sabiedrības zemākās pakāpes. Domājiet, bērni! Nebūvējiet ātrus automobiļus, iekams neesat uzbūvējuši ceļus, pa kuriem var droši braukt. Neaudzējiet milzum daudz kviešu, iekams jums nav zināms, ka tie kādam vajadzīgi. Nepārvietojieties uz turieni, kur jums būs vai nu par karstu, vai par aukstu, tādēļ vien, ka tā nav tur, kur jūs dzīvojat pašreiz. Dzīvojiet vienkāršāk. Tas ir tik viegli.
Esiet vairāk līdzīgi pērtiķiem, bērni. Var būt, ka tādējādi jūs nepagarināsiet savu mūžu, toties jūs nodzīvosiet to jautrāk. Citiem vārdiem sakot, netiecieties pēc kaut kā, iekams nezināt, pēc kā jūs tiecaties.
Viņš nolaida roku un pasmaidīja, liekas, labvēlīgi, tomēr pat doktors Bedojans nevarēja būt droši pārliecināts, ko izsaka Pana seja.
Tad viņš devās pirkt košļājamo gumiju.
astoņpadsmitā nodaļa
Galens dažkārt uzšķērda ir lielos, ir mazos pērtiķus un ieteica saviem skolniekiem biežāk anatomizēt tos.
Eduards Talsons. «Orangutans, slve homo silvestris», 1699.
Kosmosa kapsula bija gatava; lifts lēnām kāpa augšup, un Pans kopā ar saviem pavadoņiem šķērsoja platformu. Zem viņiem mutuļoja un kūpēja šķidrā degviela. Nebija ne kinohronikas pārstāvju, ne televīzijas kameru.
Sis kuģis bija krietni mazāks par to izdaudzināto kuģi, ar kuru Pans Satiruss bija lidojis uz nepareizo pusi. Arī raķete, kam vajadzēja palaist to kosmosā, bija krietni mazāka; tās izmaksa nepārsniedza kādas mazpilsētas iedzīvotāju gada ienākumus.
Pans Satiruss cienīgi ieņēma savu vietu, bet, pirms viņš bija piesprādzēts, pamanījās ar kāju pakasīt galvu. Un tad siksnas bija pievilktas, ķivere uzlikta — skafandrs jau bija viņam mugurā — un mikrofons pie mutes piekārtots. Viņa vecajā kosmosa kuģī mikrofona nebija.
— Pārbaude, — Pans teica. — Vai jūs mani dzirdat? Man gribētos, lai ar vienu no radioraidītājiem rīkotos radists Bronsteins. — Hepij, vai tu tiksi galā ar NASA aparatūru?
— Ar visām, kādas vien ir pasaulē, — atsaucās Hepijs.
— Lieliski! Esmu gatavs startam, džentlmeņi.
Visi atkāpās. Kapsulu hermētiski noslēdza, un visi atgriezās starta tornī, bet starta tornis pabrauca nost no raķetes. Ģenerālis Magvers paklausījās, kā darbojas sarunu sistēma.
— Viss būs labākajā kārtībā, — viņš apmierināts noteica.
Citi nebija tik apmierināti. Pilnīgā klusumā viņi ieņēma novērošanas posteņus, bet Hepijs nomainīja dežurējošo radistu.
Sākās atpakajskaitīšana no trīs simti līdz nullei.
Tad raķete pacēlās gaisā, pakāpes atdalījās un mazā kapsula sāka brīvu lidojumu pa orbītu.
— Šoreiz viņš negriež uz pretējo pusi, — teica doktors Bedojans.
— Viņš ir nācis pie atziņas, ka ar ASV nevar izdarīties pēc sirds patikas, — piezīmēja ģenerālis Magvers.
— Radiogramma no kosmosa kuģa! — ziņoja Hepijs. Uztveru: «Pirmajā aplī viss kārtībā. Redzu Āfriku.» Pārraidu: «Pan, kāda tā izskatās?» Uztveru: «Skaistāka par Flo- rīdu.»
— Puse āfrikāņu ir komunisti, — sacīja ģenerālis Magvers.
Viņi iedzēra kafiju. Pamielojās ar pildītām pankūkām. Viņi ieklausījās dažādu novērošanas staciju ziņojumos un apsvēra rezultātus, ko bija devusi ziņojumu apstrāde dīvaini nosauktu elektronu mašīnu smadzenēs.
— Vēl tālu no gaismas ātruma, — sacīja profesors.
— Ha! — izmeta ģenerālis Magvers.
Misters Makmagons iebāza mutē cigaretes degošo galu.
— Nolādēts! — viņš nolamājās.
Ap stundu pēc starta Hepijs pavēstīja:
— Kosmosa kuģis atgriežas mana uztveršanas zonā, džentlmeņi .. . Radiogramrna no kuģa. Uztveru: «Piedodu gāzi, Hepij,» Vēl viena radiogramrna. Uztveru: «Pasaki Pērtiķim, lai viņš nospodrina zābakus rūpīgi.»