Pikins pietvīka.
trešā nodaļa
Dažādas sugas mainās analoģiski, Čārlzs Darvins. «Sugu izcelšanās», 1859.
Florldavilas krastmala bija ļaužu pilna. «Kuks» manevrēja trīs stundas, uzņemdams kursu te uz Maiami, te uz Kīvestu, un NBC, ABC un CBS [4] reportieri šajās pilsētās klaigāja un svaidījās no vienas piestātnes uz otru, bet mani, Bilu Danhemu, vis nepie- šmauks: es biju ietaupījis ceļanaudu, par šiem līdzekļiem noīrējis helikopteru, un tā nu es, vienīgais televīzijas pārstāvis, ar saviem palīgiem atrados notikuma vietā FIo- rīdavilā gatavs sākt pārraidi.
Tiesa, te bija vēl pāris avīžnieku — viens no vietējiem un viens no «Associated Press», bet lai nu viņiem arī tiek. Ja laimēsies, es būšu pirmais cilvēks, kas intervēs šimpanzi pie mikrofona, un tas nozīmē, ka man naudiņa tikpat kā makā. Dāmas un karaļi lai paliek citiem, man labāk dodiet divus dūžus.
Vienam no maniem palīgiem bija īsviļņu raidītājs, otram — parastais uztvērējs, tā ka mēs varējām noklausīties, kā sokas mūsu sāncenšiem. NBC guva vārtus: viņi notvēra admirāli, kas lidoja uz pārrunām ar pērtiķi un atpakaļ. CBS ķērās pavisam maz: vienīgais, ko viņi nogrāba, bija brigādes ģenerālis Bilijs Magvers, kurš nevarēja pateikt ne vārda, jo pats nenieka nezināja kopš tā brīža, kad raķete bija pacēlusies gaisā. ABC bija sagatavojusi labu radioraidījumu, toties viņiem nebija nekā, ko parādīt televīzijā: tās reportieris atradās lidmašīnā, ar kuru doktors Arams Bedojans steidzās uz Florīdavilu pie sava mīļotā pacienta.
Tātad tagad mūsu sāncenši zināja, kas un kā. Droši vien zināja arī to, kur esmu es, tāpēc ka viens no mūsu puišiem, Toms Lei- bergs, filmēja manis noīrētā helikoptera pilotu; viņš bija aizvedis mani un tad atgriezies Maiami. Pilots stāstīja, ka, lidojot pār «Kuku», redzējis lielgabalu šāvienu uzliesmojumus, bet viņam neviens nav šāvis. Ko viņš vēl gribēja ieraudzīt uz kara kuģa klāja — klabošu rakstāmmašīnu, vai?
«Kuks» noenkurojās netālu no Florīdavi- las. Tas bija garš, apaļīgs kuģis, kas ar savu uz āru izvirzīto pacelšanās klāju atgādināja kalsnēju sievieti astotajā grūtniecības mēnesī.
Es liku savam operatoram parādīt «Kuku» no visām iespējamām pusēm, bet pats, pārtraukdams interviju, paņēmu mikrofonu no Toma Leiberga, kurš, jāatzīstas, bija kļuvis gluži bāls: šis pilots pērtiķi nebija pat redzējis.
Es aprakstīju «Kuku», tad sāku stāstīt, kā viņi nolaiž ūdenī motorlaivu. Man pagadījās kāds Florīdavilas plātīzeris, — kad pieripoja mūsu autobuss, krastā bija salasījusies visa pilsēta, — kurš savā laikā bija dienējis kara flotē, un tas man paskaidroja, ka laivu, ko nolaiž ūdenī, saucot par vaļu laivu. Iznāk, ka mēs maksājam nodokļus, lai kara flote varētu medīt vaļus?!
«Trīs vīri pa virvju kāpnēm no kuģa nokāpj vaļu laivā,» es stāstīju saviem bez elpas palikušajiem klausītājiem. «Nē, nē, draugi, esmu kļūdījies. Divi vīri un… Kā jūs domājat — kas? Vecais Mems, pats šim- ponauts, dodas uz krastu.»
Man šķita, ka «šimponauts» ir tīri labs vārds, Kopš tā laika es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka šo vārdu lieto, un lepojos, ka esmu padarījis angļu valodu bagātāku ar tik veiksmīgu atradumu.
Visu laiku, kamēr es runāju, mans operators nenovērsa teleobjektīvu no vaļu laivas, kura kustējās diezgan ātri. Tad tika nolaista vēl viena laiva, — vietējais Neptūns paskaidroja, ka tā esot darba laiva (no nodokļu maksātāju viedokļa tas skan labāk), un tajā iekāpa daži matroži, divas civilpersonas un vēl kāds puisis, par kuru es neko nevarēju pateikt. Bet pastāstīt nevarēju tāpēc, ka viņš bija ģērbies zilā jūrnieka virsvalkā, bet bez cepures. Armijas cilvēkus var atšķirt tikai pēc cepurēm.
Vaļu laiva nāca tuvāk, pagriezās pret mums ar sāniem un palēnināja gaitu. Mēs
varējām filmēt lieliskus kadrus: šimponauts vilka roku pa ūdeni, nu gluži kā laivā sēdoša dāma vecā gleznā.
Pirmā piestāja malā darba laiva; viens no matrožiem apmeta virvi ap stabu krastā, tad izlēca pats un palīdzēja izkāpt pārējiem trim pasažieriem. Viņi visi izrāva pistoles, un viens no tiem iebrēcās: «Vai te ir kāds no vietējās policijas?»
Mēs šo ainu nepalaidām garām, un kadrā nokļuva kāds tukls Florīdavilas vējgrābslis, kas rādīja pie izbālējušā krekla piespraustu nozīmi un teica: «Es esmu policija.» Tas, kurš bija brēcis, uzrādīja viņam savu apliecību un sacīja: «Lieciet visiem pazust no šejienes!»
Darba laiva brauca atpakaļ uz kuģi.
Šimpanze pacēla roku pie krūtīm un nopurināja vilnā saķērušās sāļā ūdens lāses. Viņš vēl nebija pienācis tik tuvu, lai parādītu tuvplānā, bet es jau biju parādījis viņu Kanaveralā, kad viņš devās uz raķeti un atvadījās no sava ārsta — visi pērtiķi ir nekur nederīgi aktieri, — un zināju, kāds viņš izskatās. Kādēļ — jūs jautāsiet. Pērtiķa vaibsti nav pietiekami izteiksmīgi, tādēļ, manuprāt, tie nav fotogeniski.
Jā gan, Holivudā tos filmē, bet esmu ar mieru derēt, ka iepriekš tos nogrimē. Ja te būtu šis doktors Bedojans, es palūgtu, lai ' uzliek vecajam Mēmam uz fizionomijas mazliet grima. Pats es to nedarītu. Esmu redzējis viņa rokas un zobus.
Mēs parādījām vietējās policijas priekšnieku un federālos aģentus, kuri savā starpā strīdējās; policijas priekšnieks negribēja izklīdināt savus nodokļu maksātājus, draudot ar pistoli, un arī FIB puiši, kā man likās, ne visai ilgojās šaut uz mierīgiem iedzīvotājiem. Piepeši Igijs Napoli parāva mani aiz piedurknes. «Paskaties, Bil. Tas kara kuģis aiziet bez savas vaļu laivas.»
Patiesi, «Kuks» devās atpakaļ jūrā. Darba laivu cēla augšā ar liftu, pareizāk laikam būtu teikt — ar laivu ceļamo krānu, bet vaļu laiva joprojām stāvēja tepat piestātnē.
«Viņi kodīs pirkstos, ja ceļā patrāpīsies valis,» es teicu, protams, ne jau mikrofonā.
Likuma sargi te ostā netika nekādā galā. Viņi nespēja izklīdināt publiku, bet FIB galvenais aģents teica, ka šimpanzi nedrīkst laist malā, iekams tas nebūs izdarīts. Viņš uzsvēra, ka pērtiķis ir valsts īpašums un ka no ļaudīm, kas apdraud valsts īpašumu, var sagaidīt visu ko.
Bet Florīda un pat Florīdavila nebija ar to iebiedējama.
Tad puisis, kas sēdēja pie vaļu laivas stūres, palaida tādu bļāvienu, it kā viņam rīklē būtu iemontēts megafons.
«Ei, mister Makmagon,» viņš kliedza, «misteram Satirusam ir jūras slimība.»
Es pametu ar roku, un Igijs pasniedza man tālskati. Tik tiešām, vaļu laiva šūpojās «Kuka» saceltajos viļņos, bet šimpanze bija pārliecies pār bortu. Par misteru
Satirusu sauca šimpanzi, bet kādēļ — to es dabūju zināt vēlāk.
Par Makmagonu nosauktais plikpauris pasvieda gaisā rokas — ne pa īstam, bet tikai izlikdamies, — un sacīja:
«Nekas, nekas … Pikin, dodiet zīmi, lai nāk tuvāk. Bet jūs, puiši, palieciet tepat aizmugurē. Neaizmirstiet, ka šis vīrs … šis šimpanze ir aplidojis apkārt Zemei, kopš paša rīta ir atradies kosmosā. Nespiedieties viņam virsū.»
No sirds priecājos, ka varu parādīt šo ainu. Es zināju, ka šie drošības dienesta dižvīri uzskata mūs visus par pērtiķiem, bet nezināju, ka viņi uzskata pērtiķus par cilvēkiem.
Tā nu vaļu laiva piebrauca tuvāk un pietauvojās tur, kur bija stāvējusi darba laiva, — ja tikai es neesmu tās laivas sajaucis, — mans operators nomainīja teleobjek- tīvu pret platleņķa objektīvu, un es pļāpāju, kamēr viņi dabūja pirmo tuvplānu.
Es pamāju ar roku, lai mašīna brauc tuvāk, pie manis. Tuvplāns man bija tikpat kā čaukstošais kabatā.