«Vai Kanaveralas zemesragā vai Vait- sendā ir kāda šimpanžu dāma, pret kuru jūs neesat vienaldzīgs?»
Misters Satiruss palūkojās uz dienvidnieku.
«Mister Lefingvel, vai jūs zināt, ka no visiem zīdītājiem, ko nekultivē cilvēks, šimpanzēm ir vislielākā ādas pigmenta dažādība?»
«Ejiet jūs…» atcirta reportieris.
Lieliska atbilde! Tā arī es būtu spējis atbildēt.
«Tādēļ, kamēr uzturos Florīdā, man jāsargājas no mīlestības jeb, kā jūs teiktu, kaislības,» turpināja misters Satiruss. «Tā kā es esmu brūnādains šimpanze, kas ar mani notiktu, ja es iemīlē.tos kādā baltādainā mātītē? Mani vajadzētu arestēt.»
«Šis likums neattiecas uz pērtiķiem,» teica Lefingvels.
«Es nerunāju par pērtiķiem, ser,» misters Satiruss sacīja un pagriezās pret mani. «Tā es arī neatbildēju uz jūsu jautājumu, mister Danhem. Par auksto karu. Es tikos ar pavisam nedaudz cilvēkiem — ar sargiem, zinātniekiem, ārstiem, citiem šimpanzēm, dažreiz ar kādu gorillu. Karš, iespējams, būtu laba lieta, ja tā mērķis būtu iznīcināt pretinieku un izmantot tā dzīves telpu un resursus. Kā pieredzes bagāts cilvēks sakiet, — vai tā kādreiz notiek?»
Pirmo reizi daudzu gadu laikā es aizmirsu, ka runājn televīzijas kameras priekšā. Pagāja labs brīdis, iekams es attapu, ko atbildēt, bet Radiositijā jums par to gaišā dienas laikā norautu no svārku atloka nozīmīti ar mikrofona attēlu.
«Tā noticis tikai viduslaikos,» es atbildēju. «Mūsdienās uzvarētājs vienmēr pārtrauc kārtot rēķinus, lai palīdzētu zaudētājam tikt uz kājām.»
«Tā, jūs atbildējāt pats uz savu jautājumu,» teica misters Satiruss. Tad viņš negaidot apsēdās piestātnē un saņēma galvu lielajās rokās. «Šimpanze,» viņš sacīja, «ja man ir ļauls citēt Aivenu Sendersonu, un katrs šimpanze ir viņu lasījis kaut vai pār plecu, jūtas labi tikai augstā, biezā mežā. Citiem vārdiem sakot, džentlmeņi, man vajadzīga ēna.»
Viņš piecēlās kājās tik daudz, cik piecejas visi šimpanzes, — ar pirkstu kauliņiem skardams zemi, — un sāka šļūkt uz priekšu. Abi jūrnieki metās viņam nopakaļ.
Man iešāvās prātā, vai viņš negrib iegāzt jūrā mūsu piectonnīgo autobusu, bet šimpanze pagriezās sāņus un nogāja tam garām. Tad viņu panāca jūrnieki. Jaunākais no viņiem noņēma savu balto cepuri un uzlika galvā misteram Satirusam; šimpanze pastiepa roku un uzsita viņam uz pleca.
Jūrnieks sagrīļojās, bet noturējās kājās un soļoja tālāk.
Okšķeri Makmagona vadībā gāja viņiem līdzi, ieturot krietnu drošības distanci, un ar to intervija bija beigusies.
«Associated Press» vietējais reportieris Lefingvels skatījās viņiem nopakaļ.
«Velns parāvis,» viņš sacīja, «tas pērtiķis ir integracionists.»
«Nebūt ne,» es ierunājos. «Viņš kategoriski ir pret to, ka viņu pieskaita pie pērtiķiem. Viņš ir sliktākais no visiem rasistiem.»
«Derētu iedzert,» sacīja Lefingvels.
«Es izmaksāju,» es atbildēju.
Visi mīti par viņu saistīti ar mīlas dēkām.
No raksta par Panu, Izdevniecības «Columbia Viking Desk» «Enciklopēdija», 1953.
Florīdavilā ir viens vienīgs hotelis, un tas pats nav labākais pasaulē. Bet tam ir kāda priekšrocība: komivojažieriem ir īpašas telpas, kur guļamistabā var tikt iekšā tikai caur lielāku istabu, kurā rīko preču paraugu izstādes.
Pans Satiruss, Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins apmetās guļamistabā. Makmagons, Pikins un Kroufords sargāja viņus izstāžu istabā. Kroufords tagad bija ģērbies zilbaltsvītrotā indiešu linaudekla uzvalkā, kas bija piegriezts pēc 1930. gada modes.
Neviens no drošības dienesta vīriem neizskatījās iepriecināts.
Toties guļamistabā valdīja prieks. Hepijs Bronsteins dabūja no sargiem atļauju noiet lejā un atnest grozu ar augļiem Panam Sajti- rusam. Kad viņš atgriezās, zem banāniem, apelsīniem, pampelmūzēm un mango izrādījās paslēpta pudele diezgan draņķīga viskija un pudele džina.
ceturtā nodaļa
Hepijs un Pērtiķis nebija spēruši kāju uz zemes veselus trīs mēnešus; MA komandā no mutes mutē gāja neizdevies joks, ka ātrāk
krastā netikšot, pirms nebūšot beidzies dienesta laiks.
Kas attiecas uz Panu Satirusu, tad viņam vēl ne reizi savā mūžā nebija izdevies kārtīgi piedzerties; paretam, kad Panu mocīja bronhas, — vājas kā visiem viņa ciltsbrāļiem, — viņam iedeva zāļu tiesu atšķaidīta spirta.
Nelikdamies ne zinis, kādu iespaidu atstāj uz klātesošajiem, Pans Satiruss gulēja uz muguras uz grīdas, vienā rokā šūpodams viskija pudeli, bet ar kājām tīrīdams banānus un mezdams mizas uz vecmodīgas lustras.
— Veikli iznāk, — uzslavēja Pērtiķis.
— Kā tu domā, ja es nekad nebūtu valkājis zābakus, — vai es arī varētu tāpat?
— Diezin vai, — atbildēja Pans Satiruss.
— Tāds lielais kājas pirksts kā man nav raksturīgs Homo sapieris.
— Domā, sāpēs? — jautāja Pērtiķis.
— Tāpat kā šimpanzi zinātniskā valodā sauc Pan satirus, tā cilvēku — Homo sapieris. Mūslaiku Homo ir vienīgais šīs sugas pārstāvis.
— Kā gan Pērtiķis savā laikā nav saukāts, bet par Homo — nekad, — teica Hepijs un sāka vilkt dziesmiņu par veco mācītāju Kelliju.
Pērtiķis iemeta malku džina un iespieda pudeli rokā Hepijam, la'i tas apklustu. Viņš pats sāka dziedāt «Jauktenis Anglijas karalis».
Pans veikli uzmeta uz lustras trīs banānu mizas pēc kārtas.
— Mums trūkst vienīgi meiteņu, — ierunājās Hepijs.
Pērtiķis pārstāja dziedāt un paraudzījās uz Panu Satirusu.
— Nekas neiznāks, — teica Pans. — Tie kretīni ar baltajām apkaklītēm mūs nesapratīs.
— Tu gan neizskaties pēc jūrnieka, bet runā un domā kā īsts jūrnieks, — sacīja Hepijs.
— Būtībā, — sacīja Pans, — tam nav nekādas nozīmes. Atklāti runājot, meitietis, kas gatavs ielaisties ar šimpanzi, nesaistītu manu uzmanību.
— Nezinu, — padomājis teica Pērtiķis. — Tu esi slavenība. Meitenes uz to uzķeras. Paskaties uz tām Holivudas aktrisēm, uz kinozvaigznēm.
— Es neesmu redzējis nevienu filmu, — sacīja Pans, — bet, ja tur spēlē tās pašas aktrises, kas televīzijā, tu neesi man glaimojis.
Panam bija apnicis noņemties ar banānu mizošanu. Paņēmis viskija pudeli kājā, viņš ar rokām stūķēja mutē apelsīnus, pagadījušos kauliņus izspļaudams uz lustru, lai tā justos, nicināta.
Šai brīdī atvērās durvis un ienāca kalsnējs cilvēks. Viņš aizvēra durvis un teica:
— Semij, tu esi pilnā.
Hepijs un Pērtiķis piecēlās, lai izlingotu viņu laukā.
Pans nevērīgi pamāja ar kāju, kas turēja viskija pudeli, un teica:
— Liecieties mierā, puiši. Tas ir mans ārsts, viņu sauc Bedojans. Agrāk mani sauca Semijs, kamēr tā netikle Magvera nebija iesaukusi mani par Memu. Iedzeriet, Aram.
Doktors Bedojans pārlaida skatienu istabai.
— Nebāzies, kur nevajag, — viņš sacīja, paņēma no Hepija džina pudeli un iedzēra.
— Gribu tevi apskatīt, Semij.
— Mani sauc Pans Satiruss. Esmu mainījis vārdu.
— Tu daudz ko esi mainījis, — doktors Bedojans sacīja un izņēma no kabatas ste- toskopu. — Kopš kura laika tu esi sācis runāt?
— Es nevarēju nerunāt, — atbildēja Pans.
— Es lidoju ātrāk par gaismu, un jūs jau zināt, ko par to teicis Einšteins.
— Nē, nezinu. Esmu vienkāršs terapeits. Tu esi vesels, Semij … tas ir, Pan … —ļ Ārsts paskatījās vispirms uz šimpanzi, tad uz abiem jūrniekiem un pasmaidīja. Pēc tam viņš piegāja pie durvīm, pavēra tās un sacīja: — Mister Makmagon, varat sagatavot paziņojumu presei. Kosmiskajam lidojumam nav nekādu kaitīgu seku. Tomēr, starp mums runājot, es būtu pateicīgs, ja jūs pagādātu mums pudeli vislabākā viskija. Manam pacientam ir mazliet nomākts garastāvoklis.