Viņi dzirdēja vienu no aģentiem blakus istabā sakām:
— Man negribētos redzēt viņu pacilātā garastāvoklī…
Bet ārsts jau bija aizvēris durvis.
— Vislabāko viskiju! *-— iesaucās Pērtiķis Beitss.
— Valdība samaksās, — piezīmēja doktors Bedojans. — Pan, — šis vārds tev, paklīdeni, piestāv, — tu gribēji teikt kaut ko gudru par runas dāvanām un doktoru Ein- šteinu.
— Tikai to, ka esmu regresējis. Es jūtu nepārvaramu tieksmi runāt, gluži kā cilvēks. Es nebrīnītos, ja man sāktu izkrist spalva un kāju lielie pirksti iztaisnotos. Es re- gresēju tādēļ, ka pārsniedzu gaismas ātrumu.
— Es domāju, ka jālieto vārds «degradējies», bet tam nav nekādas nozīmes, — teica doktors Bedojans. — Bet varbūt tu esi tieši progresējis?
— Evolucionējis? Diezin vai. Visiem zināms, ka šimpanzes ir vairāk attīstīti par cilvēkiem.
Doktors Bedojans apmierināts iespurcās.
— Pans Satiruss grib kļūt par prezidentu.
— Nebūt ne, — Pans atteica. — Pārāk liela atbildība, bet jēgas nekādas. Starp citu, man iepatikās viņa sievas mati.
— Pag, — teica doktors Bedojans, — tu taču neesi iepazīstinājis mani ar saviem draugiem.
— Mičmanis Beitss, radists Bronsteins, — sacīja Pans. — Doktors Bedojans… Cik daudz titulu! Ko darīsim tālāk, doktor?
— Sauc mani par Aramu, — ierosināja ārsts. — Es nezinu, ko mēs darīsim. Mani atsūtīja uz šejieni tevi izmeklēt un …
Viņš apklusa.
— Pārbaudīt manu veselību vai… gara spējas? — klusi jautāja Pans.
— Ir vienu, ir otru, — atbildēja ārsts.
— Tu acīmredzot esi, sagrābies tik daudz valsts noslēpumu, ka spēj iznīcināt ASV.
— Kā panākt, lai kosmosa kuģis lidotu ātrāk par gaismu?
Doktors Bedojans pamāja ar galvu.
— Tur jau tā lieta, — viņš teica. — Arī kuģis, kas izzvejoja tevi no ūdens, ir pilnīgi slepens.
— Nu gan jūs zobojaties, — ierunājās Pērtiķis Beitss. — Viņi nejauj puišiem iziet krastā. Saprotams, virsniekiem vēl nekas, bet matrožiem reizi pa reizei ir vajadzīgs šitas. — To teikdams, viņš pavicināja pudeli. — Un vēl kaut kas, — viņš piemetināja.
— Vai esat precējies, dakter?
Doktors Bedojans pakratīja galvu. Viņš piegāja pie loga un palūkojās ārā. Florīda visā savā vienkāršībā pletās no hoteļa līdz vizošajai jūrai.
— Pan, — viņš sacīja, — tu nudien esi izvēlējies jauku vietiņu, kur nolaisties.
— Es to neizvēlējos, mēs te nokāpām krastā no MA.
Ārsts nopūtās.
— Tev nemaz neklājas zināt, ka «Kuks» ir MA. Un arī to, ka tāds MA vispār pastāv. Viņi bija spiesti man to atklāt, lai es varētu ierasties te un iztaujāt tevi, izdibināt, kas tev zināms un kam tu vari to izstāstīt.
Hepijs Bronsteins iesmējās.
— Viņš sauc to par MA tādēļ, ka noklausījies no mums, dakter. Viņš nezina, ko tas nozīmē.
— Tam jānozīmē «MINU UN AVIĀCIJAS BĀZES KUĢIS», — teica Pans. — Tāpēc, ka uz tā atrodas dažas lidmašīnas, un tāpēc, ka garums un ātrums aptuveni atbilst mīnu kuģa garumam un ātrumam. Bet, ja apmaina vietām burtus, iznāk «ATOMU MĪNAS».
Mīnētāju mičmanis Beitss piecēlās no gultas, pa kuru bija vārtījies.
— Velns un elle, kas tev to teica? — viņš jautāja. — Pat Hepijs nezina par…
Viņš aprāvās.
— Tas ir fakts, — apstiprināja Hepijs.
— Esmu regresējis, — teica Pans Satiruss, — tomēr ne galīgi. Es vēl spēju lietot acis un smadzenes, ko esmu mantojis. Pat tad, ja es pļāpāju cauru dienu un, jāatzīstas, nogurstu, klausīdamies pats savu balsi. Uz klāja taču gulēja mīnas, Pērtiķi! Bet tam, kas piecarpus gadus vazāts pa visādām atomlaboratorijām un raķešu bāzēm, ir skaidrāks par skaidru, ka tās paredzētas atomlā- diņiem. Tur ir vēl tādi stobri …
— Muti ciet! — uzsauca Pērtiķis Beitss.
Tevi pieliks pie sienas un nošaus.
— Tu spried kā bezastains makaks, Pērtiķi, — sacīja Pans. — Ja viņi dabūs no manis zināt, kā var lidot ātrāk par gaismu, krievi izskatīsies kā pērtiķēni. Kā rezusma- kaki.
— Dažbrīd man šķiet, ka tev ir rasu aizspriedumi pret šiem rezusiem, — sacīja Hepijs.
— Milzu rezuss ir gandrīz tikpat gudrs, cik jebkurš man pazīstams dzīvnieks, — teica; doktors Bedojans. — Lai gan ar paviāniem man nav bijusi darīšana.
— Tie ir divi no stulbākajiem atzarojumiem starp daudzajiem primātiem, — pa-,; skaidroja Pans. Viņš izskatījās mazliet sadusmots. — Es pieļauju varbūtību, ka jūs, doktor, kā katrs cilvēks paklausību un padevību esat uzskatījis par saprāta izpausmi.
— Lai būtu pēc tava prāta, draugs, — doktors Bedojans piekrita. — Labi. Es izpildīšu savu pienākumu pret dzimteni. Ja tu esi ar mieru izpaust savu lielo noslēpumu, —ļ ko tu izdarīji ar kosmosa kuģi, — esmu piln-| varots piedāvāt tev visu, ko vien vēlies.
— Kas jūs pilnvaroja?
— Ģenerālis Magvers.
— Šis milzis ar maza pērtiķēna smadze-,' nēin? Ņemiet augstāk, doktor.
Doktors Bedojans izpleta rokas.
— Pan, es„ tik un tā būšu grēkāzis, ja tu zini, kas tas ir. Paklausi manam padomam ' un turi mēli aiz zobiem.
— Jums būtu plāni klājies, dakter, ja jūs nebūtu sācis runāt, — sacīja Pērtiķis Beitss. — Klausi gan dakterim, Pan. Nestāsti viņiem neko.
— Bet vai viņš noturēsies? — ievaicājās Hepijs Bronsteins. — Tikko kaut kas ar viņu nebūs, kā vajag, viņš sāks runāt.
Pans Satiruss aizklāja seju ar rokām un izdvesa neparastas skaņas. Abi jūrnieki uztraukti pielēca kājās, bet ārsts viņus nomierināja:
— Viņš smejas.
Savaldījies Pans teica:
— Es nevaru izskaidrot bez zīmējuma. Bet es esmu regresējis līdz tādai pakāpei, ka varu runāt, nevis līdz tādai, ka varētu zīmēt un rasēt shēmas. Pagaidām vēl es esmu labāks par cilvēkiem.
—1 Es nekad savā mūžā neesmu rakstījis uz mazāsmājiņas sienām, — teica Pērtiķis Beitss.
— Es arī ne, — piebilda Hepijs Bronsteins. — Bet es Štatos neesmu redzējis vēl nevienu mazomājiņu, kuras sienas nebūtu noķēpātas. Labi vēl, ka tajās nav bijis neviens šimpanze.
— Man kaut kas ienāca prātā, — sacīja doktors Bedojans.
Viņš piegāja pie durvīm un atvēra tās.
Trim drošības dienesta vīriem bija pievienojušies vēl divi, kas atšķīrās ar augumu un apģērba krāsu, bet ne ar uzvedību.
— Džentlmeņi, es nespēju pārliecināt Panu
Satirusu, lai viņš runātu. Faktiski nav šaubu, ka viņš ļoti nervozē. Viņš ir neapmierināts, ka jūs stāvat sardzē pie viņa istabas durvīm. *
Pans Satiruss tūlīt palēcās, ar vienu roku iekārās lustrā, ar otru sāka dauzīt sev pa krūtīm. Hepijs Bronsteins izbīlī atkāpās līdz logam.
— Piedodiet, doktor, bet mums jāpilda pavēle, — sacīja Makmagons. — Un jums tāpat. Piespiediet šimpanzi runāt.
— Kā? — jautāja doktors Bedojans.
— Vai tad nav tādas lietas, ko sauc par taisnības serumu?
— Vai es jums mācu, kā izdarāma lojalitātes pārbaude? Esmu ārsts, mister Mak- magon, un kā tāds neuzklausu nespeciālistu padomus medicīnas jautājumos.
Viens no jaunatnācējiem piecēlās.
— Tātad jūs neesat veterinārārsts? — viņš jautāja.
— Pirms koledžas beigšanas un pirms darba ar primātiem es septiņus gadus pētīju cilvēku, Homo sapiens.
Šai brīdī lustra atrāvās no griestiem: arhitekti, elektriķi un apmetēji, kas bija būvējuši šo Florīdavilas hoteli, nebija paredzējuši, ka komivojažieru istabā šimpanze nodarbosies ar vingrošanu. Pieci slepenie aģenti izrāva pistoles. Pans Satiruss veikli nolēca uz grīdas, neizlaizdams no rokām lustru, no kuras kā sari veprim uz purna spraucās laukā pārtrūkušie vadi.
Tad Pērtiķis Beitss attapies uzkliedza:
— Pistoles nost! Tās satrauc misteru Satirusu !
Viņš bija nodienējis par jaunāko virsnieku ilgāk nekā jebkurš no šiem zaļknābjiem par aģentu, un viņi atbāza pistoles atpakaļ.
Iezvanījās telefons. Hepijs Bronsteins pacēla klausuli. Laiku pa laikam viņš izrunāja «jā» un «nē», tad nolika klausuli.
— Hoteļa pārvaldnieks, — viņš teica.
— Gribēja zināt, kas noticis. Visa māja tumsā.
— Tā kā es te esmu vienīgais cilvēkveidīgo speciālists, — sacīja doktors Bedojans,
— varu jums apgalvot, ka valsts nemēdz turēt šimpanzes tik nedrošās ēkās kā šī. Es ierosinu jums apmierināt mana pacienta vēlēšanos un sagādāt viņam iespēju nomierināt savus nervus.
Pans Satiruss uzskatīja to par norādījumu rīkoties un gāja virsū Makmagonam, vicinādams spuraino apgaismes ierīces galu FIB aģentam gar pašu degunu. Makmagons nekustējās no vietas, kamēr Pans Satiruss nesāka dziedāt to, kas viņam bija palicis atmiņā no dziesmiņas «Jauktenis Anglijas karalis». Šimpanze nebija sevišķi muzikāls.
Makmagons tomēr bija drosmīgs cilvēks. Viņš izrāva bloknotu, paskatījās rokas pulkstenī un sāka rakstīt. Tad viņš pasniedza lodīšu pildspalvu (zelta) un bloknotu doktoram Bedojanam.
— Uz jūsu atbildību, doktor. Ģenerālis MagVers teica, ka jūs apņematies rūpēties par šo… šo pacientu, un mums jāsadarbojas ar jums.
Doktors Bedojans parakstījās. Pieci policistu kāju pāri nodārdināja lejā pa sagrabējušajām kāpnēm.
— Man ir aizdomas, ka esmu savas dzimtenes nodevējs, — teica ārsts.
Pans Satiruss iesvieda lustru kaktā. No- šķindēja stikli.
— Kārtībā, — sacīja Pērtiķis Beitss. — Sasvilp, Hepij, visus augšā.
— Kādēļ? — brīnījās Hepijs.
— Vai esi aizmirsis dāmas? — teica Pērtiķis. — Pasaki tiem no hoteļa, lai uzsūta mums četras dāmas. Kālab, pēc tavām domām, dakteris atkratījās no aģentiem? Viņam nebija kur dēties, tiklīdz mēs par to ieminējāmies.
— Vai patiešām? — pārjautāja doktors Bedojans. — Jā, tā laikam bija gan. Nu, protams, citādi es taču nebūtu sūtījis prom tos policistus. Es vienkārši neapzinājos, ko daru.