PASAKA PAR CARU SALTANU,
PAR VIŅA DĒLU, KRIETNO
UN DIŽENO SPĒKONI KŅAZU
GVIDONU, UN DAIĻO
PRINCESI GULBI
Vakarā pie uguntiņas
Vērpa trejas daiļaviņas.
Tumst aiz loga debess zils,
Darbs vēl sokas, runas silst.
Viena teic: «Ja reiz par cari
Tiktu es, tad ceptu arī!
Pati vai puspasaules
Gardi pamielotu es!»
Māsa sauc: «Ja man reiz dotu
Laime ķeizarienes godu,
Visa zeme ietērptos
Manis austos audeklos!
Trešā sarkst: «Ja būtu ziņa,
Ka es cara līgaviņa,
Es tam steigtu mīļuprāt
Spēkadēlu dāvināt!»
Tikko paguva tā sacīt,
Iespīd šai kā saule acīs:
Pāri slieksnim soli liek
Cars, tās zemes pavēlnieks.
Stāvēdams pie sētas malas,
Klausījies viņš meiču čalas;
Trešās kautri solītais
Licis viņa sirdij kaist.
Teic viņš: «Sveika, zeltenīte!
Būsi care tu jau rītu —
Un līdz martam remdenam
Spēkavīru dāvā man.
Bet jūs, abas māršaviņas,
Smalkas vilnas kārsējiņas,
Beidziet vērpt, lai arī jau
Tūdaļ varat līdzi braukt:
Viena valdīs virtuvē,
Otra — drānu austuvē.»
Cars, to teicis, ārā gāja,
Māsas līdzi vedināja,
Un pēc brītiņa viss loms
Auļoja uz pili prom.
Neba ilgi vilcinājies,
Jau pēc stundas salaulājies,
Saltans priecīgs blakus nāk
Sievai kāzu mielastā.
Pilnu redz vēl raušu muldu,
Kad uz ziloņkaula gultu
Viesi jauno pāri ved
Un pret sienu kausus met.
Virējai kļūst vaigi zaļi,
Audēja sit stāvus skaļi;
Abām gruzis acis grauž,
Abas mīļo māsu skauž:
Cariene kopš dienas tās
Staigā mātes cerībās.
Gadījās, ka Saltancaram
Tolaik jāpošas bij karam.
Atvadoties, seglos jau,
Viņš vēl jauno sievu skauj
Un jo cieši piekodina,
Lai tā sevi sargāt zina,
Sargot augli loloto,
Saderībā solīto.
Bargi karo cars un ilgi,
Pienāk marta riti zilgi,
Atskan prieka kliedziens kvēls
Piedzimst carei dižens dēls.
Raugot mazo ērglēniņu,
Vīram vēsti raksta viņa,
Vēstnesim liek aši jāt,
Caratēti priecināt.
Audēja un virējiņa,
Un vēl veča Vecatiņa
Sazvērējās ļaunuprāt
Cari māti nomaitāt;
Pārķert vēstnesi šās lika,
Cits tā vietā sūtīts tika,
Lai ar viltus vēsti steidz,
Kurā vārds pa vārdam teikts:
«Carei naktī dzima bērns,
Neredzēts un briesmīgs ērms;
Nevar saprast, dēls vai meita, —
Radījums nav cilvēkveida:
Nav ne vardulēns, ne pelēns,
Rūc kā zvērs un ķepu zelē.»
Cars, to dzirdot, dusmās aklās
Vēstnesim liek cilpu kaklā,
Beidzot žēlo, pavēl joņot
Atpakaļ un ziņu nodot:
«Gaidīt caru pārnākam,
Likumīgi izlemjam.»
Jātnieks jāj ar cara rakstu,
Laimīgs sasniedz dzimto krastu,
Virēja jau pretī steidz,
Audēja un veča sveic;
Visas glaimi runā, cilda
Un līdz nesamaņai dzirda,
Tad pie somas slepus tiek,
Citu rakstu somā liek.
Sūtnis pilī pavēlu
Pārved bargu pavēli:
«Cars liek bajāriem bez runas
Carieni un viņas suni
Slepus tālā krastā vest,
Dziļā jūras dzelmē mest.»
Ko gan bajāri lai dara?
Brīdi skumuši par caru
Un par carieni mazliet,
Visi barā iekšā iet;
Ceļ no dusas māti jauno,
Pasludina vēsti Jauno
Un ar dēlu tūdaļ šos
Abus mucā iestīpo;
Mucai galu ciet steidz taisīt,
Nodarvo un spundi aizsit,
Slepus klusā krastā ved,
Tumšā bezdibenī met.
Debess velvē zvaigznes spīgo,
Jūras dzelmē viļņi līgo,
Mākoņkalnā mēness dilst,
Selgā melna muca milzt.
Care raud un gauži mokās,
Turot mazo bērnu rokās.
Māte nebeidz kliegt un saukt,
Dēls sāk brīnum ātri augt.
Paiet diena, nerimst māte
Vaimanāt, bet dēls jau prātīgs,
Jūras vilni sveicina,
Velt uz malu steidzina:
«Klausies, viļņu kumeļ staltais,
Dzirdi, banguputi baltais!
Tu, kas klintis drupās šķel,
Milzu kuģus viegli cel,
Tu, kas zemei krastus skalo,
Bargi rēc un rāmi čalo,
Neliec mūsu sirdīm rimt,
Ļauj, lai muca malā dimd!»
Vilnis puisi paklausīja,
Nastu malā izvilnīja,
Mirklī rima bangas kult,
Ļāva mucai smiltīs gult.
Māte jauš, ka nu tie dzīvi,
Ja vien tiek no sprosta brīvi;
Mucai abi gali ciet, —
Labie gari, palīdziet!
Dēls tad spēji galdos ķērās,
Abām kājām atsaspērās,
Pakausi pret velvi riež,
Teikdams: «Logs te jāizspiež!»
Care spēkadēlā skatās,
Paaug viņš vēl plecos platāks,
Pēkšņi mucai dēlis lūst,
Puisis viegli ārā kļūst.
Abiem iespīd saule sejā.
Kalnu redz tie plašā lejā.
Apkārt zila jūra šalc,
Kalnā zaļo ozols stalts.
Puisis prāto: reizē tādā
Maltīte ir jāpagādā.
Ozolā pēc zara sniedz,
No tā stipru loku liec.
Krustam zīda saiti raisa,
Stopam stipru auklu taisa,
Asu niedres bultu trin,
Medījumu meklēt zin.
Biezā niedru cerā slēpies,
Mednieks sēž ar stopu klēpī.
Piepeši kā vaidus dzird …
Steidz viņš krasta niedres šķirt.
Skatās — gulbe svaidās klajā,
Negants ērglis gulbi vajā,
Ūdens šļakatām vien šķīst,
Ērglis žēlas nepazīst —
Nagus cirtienam jau pleš,
Asiņainais knābis kreš …
Pēkšņi bulta nosvilpēja,