PASAKA
PAR MIRUŠO CARA MEITU
UN SEPTIŅIEM VAROŅIEM
Cars no cares atvadījās,
Tālā ceļā sataisījās,
Care logam piesēdās
Gaidīt, kamēr mājās jās.
Augu dienu gaidīt gaida,
Plaša veras lauku klaida;
Kamēr riets aiz ausmas nāk,
Skatot acis sāpēt sāk.
Neredzēt vairs drauga mīļā,
Vētra brāžas laukā zviļā,
Sniegu jauc un kopā krāj,
Sniega vāli zemi klāj.
Devīts mēnesis jau pāri,
Vēl tā vēro tāles kāri.
Svētvakars kad iestājies,
Carei meitu dāvā dievs.
Atnāk rīts, un tas patiesi
Atved līdzi alkto viesi, —
Tālos ceļus izbeidzis,
Cars, pats tētiņš, pārnācis.
Tā pret caru acis cēla,
Nopūta no krūtīm žēla
Lauzās tai, sirds pagura —
Mesas laikā nomira.
Caram bēdas pāri spēkiem,
Tomēr nebij viņš bez grēkiem;
Zuda gads un bēdu svars,
Citu apprecēja cars.
Lai mēs nerunātu nieku,
Care jauka bij pārlieku:
Smuidra, piemīlīgs tai vaigs,
Prāts it možs un skatiens maigs;
Tomēr lepna patmīlībā,
Patvaļībā, greizsirdībā.
Pūrā viņai iekļuvis
Bij kāds dīvains spogulis;
Spogulim bij tāda spēja,
Ka tas sarunāties spēja,
Viņam, spogulim, vien tā
Uzsmaidīja laipnībā,
Spoguli ar jokiem sveica,
Rotādamās viņam teica:
«Labais spogulīti, draugs,
Saki, patiesīgs un jauks,
Vai visskaistākā es viena,
Sārta, balta kā neviena?»
Spogulītis pretī sīc:
«Tikai tu, un veltīgs strīds;
Care, tu kā gaiša diena,
Sārta, skaista kā neviena.»
Un nu care iesāk smiet,
Galvu augstāk, lepnāk sliet,
Acis mirkšķināt un smaidīt
Un ar pirkstiem knipjus raidīt,
Jautri griežas virpulī,
Lepni skatās spogulī.
Tikmēr cara meita jauka
Savā va)ā auga, plauka,
Visas rūpes kliedēja,
Izslējās un ziedēja
Gaišu seju, melnacaina,
Laipnu dabu, brīnumainu.
Precinieks tai radās reiz —
Karaļdēls, saukts Jelisejs.
Vedējs atbrauc, cars min godam,
Kas tā meitai pūrā dodams:
Pilsētas dos septiņas,
Pilis simts un deviņas.
Saderībām uzposdamās,
Tad nu care rotādamās
Spogulpriekšā nostājās
Un ar viņu runājās:
«Vai es gaiša tā kā diena?
Sārta, skaista kā neviena?»
Ko tai atbild spogulis?
«Skaista, nestrīdēšos vis,
Tomēr cara meita staltā
Pati skaistākā un baltā.»
Kā nu care atlieksies,
Kā ar roku vēzēsies,
Kā pa spogulīti tēmēs,
Kāju piesitot pie zemes! …
«Stikliņ tu, sasodītais,
To tu melo man, ka baiss.
Viņa drīkst pret mani stāties?
Niķiem tiem būs remdināties!
Lūk, kas izaudzis no tās —
Balta gan, nav jābrīnās:
Māte grūtniecībā sērās
Augas dienas sniegā vērās;
Bet nu teic — kā spējams tai
Būt par mani skaistākai?
Atzīsties: man pieder slava,
Skaistākas par mani nava
Kaut vai visā pasaulē.
Tiesa?» Spogulis teic — «Nē:
Cara meita pati staltā,
Pati skaistākā un baltā.»
Ko lai dara? Skaudībā
Care kaist un niknumā:
Sviež zem sola spogulīti,
Pasauc savu Melnūksnīti •—
Meiteni, kas kalpo tai, —
Pavēl viņai vienīgai
Cara meitu ievest tieši
Dziļi mežā, saistīt cieši,
Tur zem priedes atstāt to —
Vilku rīklēm nolemto.
Vai pats velns spēj dusmu spelti
Sievā uzveikt? Strīdi velti.
Melnūksne jau mežā iet,
Kas ik brīdi baigāks šķiet.
Cara meita, manīdama
Ļauno soli, drebēdama
Sāka lūgties: «Labule,
Kam tev mana nelaime?
Nav man vainas, manu mūžu,
Izglāb! Es, kad care būšu,
Spēšu tevi pažēlot.»
Melnā, viņu ieredzot,
Nebendēja, nesasēja,
Brīvu laida; piezīmēja:
«Nebēdājies, izglābsies.»
Pati steidza atgriezties.
«Nu?» tai care ceļā stājas,
«Teic, kā princesītei klājas?» —
«Dziļi mežā, vientuļa,»
Melnūksnainā atsaka,
«Viņas rokas cieši sietas,
Zvēra nagos tiks uz vietas,
Nebūs ilgi sāpēs sirgt,
Labāk, vieglāk būs tai mirt.»
Runas cēlās pa to pusi:
Cara meita pazudusi!
Ēnās klājās cara sejs.
Līgavainis Jelisejs
Dievu pieminēja bēdās,
Ceļā posās, zirgā sēdās,
Lēmis — lai vai kas, — tam spēt
Sirdij mīļo uzmeklēt.
Pa to laiku meita daiļā
Klīda meža krēslā baiļā;
Kad bij ausmā tērpies sils,
Palūkojās: priekšā pils.
Riedams suns tai pretī stājās,
Drīz vien rimis, labinājās;
Viņa vārtos iegāja,
Sētā klusums valdīja.
Suns tai laipnīgs līdzi dodas,
Cara meitai drosme rodas —
Viņa iet uz balkonu,
Satver durvju gredzenu;
Durvis lēni vaļā vērās,
Cara meita apkārt vērās:
Gaiša telpa, sēdekļi
Košām segām pārklāti,
Ozolgalds zem svēto tēliem,
Krāsns ar guļas vietu cēlu.
Tūdaļ saprot meitene —
Labi ļaudis dzīvo te,
Nebūs jācieš sūras dienas.
Bet — nav dvēseles nevienas
Cara meita, cik vien prot,
Sāka telpu sakārtot,
Dievam sveci aizdedzina,
Karstu krāsni sakurina,
Tad tā gultā ierāpās,
Paklusītēm apgūlās.
Kad bij launagstunda tuva,
Sētā troksnis dzirdams kļuva: