Nāca iekšā septiņi
Varonīgi ūsaiņi.
Vecākais bilst: «Brīnums, vīri!
Viss tik skaisti te un tīri.
Kāds mums pili apkopis,
Saiminiekus gaidījis.
Kas gan? Draudzīgs nāc un rādies,
Godam mūsu priekšā stādies:
Ja tev vecums jau ir klāt,
Tevi godāsim labprāt.
Esi jauns, nav vaigi bāli,
Tevi sauksim mēs par brāli.
Ja tu mātes gados mums,
Tiks tev mātes nosaukums.
Ja tu jauna, daiļa, zvīļa —
Kļūsti mūsu māsa mīļa.»
Te nu cara meita moža
Sveica krietnos vīrus droša,
Līdz pat zemei noliecās,
Piesarkusi taisnojās,
Ka tā, kauču nepazīta,
Nāk kā viešņa negaidīta.
Tie pēc runas tūdaļ mata,
Ka te cara meitu skata;
Viņu lūdza apsēsties,
Deva rausi mieloties,
Pilnu vīna kausu lēja,
Godinot, cik labi spēja.
Bet no vīna zaļganā
Tomēr atsacījās tā,
Tikai lauza plācentiņu,
Iebaudīja lauzumiņu,
Lūdza laist to atdusēt —
Ceļa smagmi pārvarēt.
Gaišā istabā nu viņu
Brāļi veda, daiļaviņu,
Atstāja tur vientuļu,
Lai tā miegā atspirgtu.
Diena seko dienai straujai,
Apkārt cara meitai naujai
Koki šalc; ir tīkami
Te, kur milži septiņi.
Tikko debess ausmas varā,
Brāļi sadraudzīgā barā
Prom no sētas jāj tūlīt
Meža pīles pašaudīt,
Labo roku izvingrināt,
Saraceni paplucināt
Jebšu platplecainajam
Nocirst galvu tatāram,
Vai no meža triekt kā ēnu
Pjatigorskas čerkesēnu.
Bet pa pili katrudien
Saiminiece viņa vien —
Poš un kārto rokām raitām,
Nepretojas brāļu gaitām;
Arī viņai viss tiek ļauts.
Aiziet dienu labi daudz.
Brāļi jauko daiļaviņu
Iemīlēja. Sastapt viņu
Istabā, kad rīts bij liegs,
Nāca reiz viss septītnieks.
Teica vecākais: «Jel dzirdi,
Tu mums visiem laimo sirdi,
Esam septiņi, bet tu
Vienīgā, ko mīlam nu,
Ko ikviens par savu gūtu,
Bet nav spējams; lietu grūtu
Izšķir tūdaļ, droši lem:
Vienu sev par vīru ņem,
Pārējiem 1 — kā māsa pati.
Saki — kāpēc galvu krati?
Varbūt visus noraidi?
Neesam tevis cienīgi?» —
«Ak jūs brašie, piemīlīgie
Mani brāļi godprātīgie,»
Cara meita viņiem teica:
«Ja jums meloju, lai steidz
Sodīt dievs ar uguns dvesmu;
Bet es līgava jau esmu.
Man jūs visi vienādi,
Varonīgi, prātīgi,
Jūs ar skaidru sirdi mīlu,
Taču citam mūža ķīlu
Devu es. Mans ieguvējs
Jaunais princis Jelisejs.»
Brāļi bridi nogaidīja,
Vēl aiz ausīm pakasīja.
«Bilst nav grēks. Tu neskaisties,»
Vecākais teic klanoties,
«Ja jau tā, tad nemēļošu
Vairs par to.» — «Es nedusmošu,»
Viņa klusi piebilda,
«Ne es pati vainīga.»
Precinieki palocījās,
Tūdaļ aiziet pamanījās;
Atkal tālāk saskaņā
Dzīvoja tie draudzībā.
Ļaunā care, apskaudēja,
Cara meitu atminēja;
Spogulītī niknumā
Sen vairs nelūkojās tā,
Garām ejot, dusmās šņāca;
Tomēr beidzot brīdis nāca,
Kad tam pretī nosēdās,
Tūdaļ dusmas aizmirsās.
Atkal rotāties tā steidza,
Uzsmaidīja tad un teica:
«Spogulīti, pasaki
Patiesīgi, pareizi:
Vai visskaistākā es viena
Pasaulē kā gaiša diena?»
Špoguiis teic — nav tam spīts:
«Esi skaista, veltīgs strīds;
Bet, bez gražošanās liekas,
Tur, kur mežs ar mežu tiekas,
Tur, kur milžu mājvieta,
Dzīvo tā, kas skaistāka.»
Tad nu care dusmu rīksti
Cirta Melnūksnei: «Kā drīksti
Mani krāpt? Kas gadījās? .. .»
Meiča viņai atzinās —
Tā un tā. Tad care ļaunā,
Draudot sodā gāzt un kaunā,
Piespieda (vai nāve klāt!)
Cara meitu nomaitāt.
Reiz, pie loga sēdot, bija
Cara meitai jāvērpj dzija;
Viņa brāļus gaidīja.
Pēkšņi suns pie lieveņa
Pikti rēja. Daiļā skatās:
Melna sieva sētā platā
Nāk kā ubagojot, draud
Sunim tā ar nūju. «Klau,
Vecmāmiņa, esi droša,»
Meita sauc pa logu moža,
«Iešu suni savaldīt,
Maizi došu tev tūlīt.»
Viņai atbild Melnūksnainā:
«Steidzies, bērniņ, suni gaiņā,
Tas nolādēts briesmonis
Mani gandrīz apēdis.
Redzi, kā šis sēc bez ziņas!
Paglābt nāc.» Jau daiļaviņas
Roka maizes donu tver,
Bet, kad durvis vaļā ver,
Suns pie kājām viņai spiežas,
Grib, lai prom no vecas griežas
Tikko tā sāk tuvoties,
Suns, vai zvērā pārvērties,
Vecai pretī. «Ko šis domā?
Negulējis, ļaunā omā,»
Daiļā brīnīdamās spriež.
«Satver!» Viņa maizi sviež.
Ubadzei tiek dona rokās.
Tā nu līdz pat zemei lokās:
«Lai tev dieviņš laimi ver;
Arī tev ko došu — tver!»
Un pie cara meitas lāsots,
Piebriedis, kā zeltā krāsots
Lido ābolītis košs …
Suns sāk smilkstēt, spalvu bož .
Cara meita viegli palec,
Veikli satver. «Skumjas galē,
Dārgumiņ, nu auglī kod,
Paldies tev, ka maizi dod.»
Teju vecā runu beidza,
Paklanījās, pazust steidza.
Cara meitai priekšnamā
Suns skrien līdz un žēlumā
Viņā skatās, baigi kaukdams,
It kā palīgu sev saukdams,
It kā tiektos pasacīt:
«Nomet!» Viņas roka slīd,
Maigi glāstot spalvu cietu.
«Nu, Sokolko, kas par lietu?
Guli!» Un tā iekšā iet,