Dod man Samahanas cari …»
Liels bij cara pārsteigums.
«Ko tu? Vai tev prāts sāk tumst?»
Jautā viņš, pret veci vēries,
«Liekas, velns ir tevī tvēries.
Kas tev īsti padomā?
Kauču apsolīju tā,
Pats tak mēru saprast vari.
Kāpēc vēlies tieši cari?
Neaizmirsti, kas es tāds!
Naudu ņem, ja kāro prāts,
Augstu kārtu, slavas mirgu,
Ņem no staļļa cara zirgu,
Kaut pusvalsts, ja gribi, dos.» —
«Tādas mantas nevēlos.
Tikai dāvini man viņu,
Samahanas daiļaviņu,»
Saka zīlnieks atbildē.
Nobāl cars: «Pie joda, nē!
Nedabūsi tu nenieka,
Visa tava runa lieka.
Prom, kamēr vēl laižu iet;
Sito veci aizvāciet!»
Večuks dzīrās nepiekāpties,
Bet no cariem labāk glābties;
Dadons zizli pacēla,
Tam pa pieri iezvēla —
Beigts bij zīlnieks. Nodrebēja
Pilsēta, bet meiča smēja:
Hi-hi-hi un ha-ha-ha!
Grēka nebaidījās tā.
Cais, kaut uztraukts bij un īdzīgs,
Sāka smieties viņai līdzi.
Lūk, tie iebrauc pilsētā …
Pēkšņi ļaudis izbrīnā
Šķindu dzirdēja un gaili
Redzēja, tas torņa smaili
Atstāja un nolaidās,
Caram skaustā uzmetās —
Atvēzējās, galvā knāba,
Gaisos cēlās … Dadons slāba
Un no ratiem nokrita,
Nopūtās un nomira.
Care — tā jau pazudusi,
Kā nemūžam nebijusi…
Pasaka tik malds, bet mums
Tajā zīmīgs atzinums.
.