Ak kungs, kā Magone spiedza un spārdījās, līdz aptvēra, kā izsprukt.
Viņa izmaucās no brunčiem un — spudūkš! — krūmos iekšā. Īriss gan svieda brunčus viņai pakaļ, bet tie aizmetās un palika plivināmies mieta galā.
Kas šos brunčus piebūra mietam — Driģene vai Magone pati, — nu, galu galā kāda tam nozīme, bet tā tie arī palika plivināmies, un, kas tos uzskata, tas piemin Magoni.
LAPSASTE
Cirslīšu ģimenei gadījās reizē ir lieli prieki, ir dziļas raizes. Prieki bija, kad mājas poļu jaunākā meita Strupaste piekrita nākt par sievu viņu vecākajam dēlam Garastim. Raizes sākās, kad vecā pele paziņoja savus noteikumus, bet, ja Garastis tos neizpildīšot, tad Strupasti par sievu viņam nemūžam nedošot.
Noteikumi bija ļoti smagi. Garastim vajagot kāzu dienā savas mītnes apkārtni nopušķot ar kaķu astēm. Tas izskatīšoiies ļoti skaisti un būšot pierādījums, ka jaunais vīrs var būt varonīgs un — lai dies nedod — ļaunā brīdī aizstāvēt viņu pādīti pret visu peļu briesmīgāko ienaidnieku — slaveno razbainieku Melno Runci.
Cirslīšu ģimene dzīvoja grāvmalas nātru pudurī, tālu no cilvēku mītnēm, un cik reižu vakaros nebija pārrunājuši — diez, diez, kādi tie kaķi izskatoties, jo nostāsti par viņu briesmu darbiem gan klīda no paaudzes uz paaudzi, bet savām acīm redzēt dzīvu kaķi nevienam — pat vecajiem cirslīšiem nebija gadījies.
Un, lūk, tev vilkazobs rudzu vārpai. Ej nu tieši pirms kāzām meklēt kaķus un dabū rokā viņu astes. Nabaga cirslīši jau nezināja, ka brangi noēdušās mājas peles nicināja nabadzīgās lauķes un slepenībā vēlējās, lai gaidāmās kāzas izputētu. Un izputēt tās varētu, ja Garasti noķertu kaķis.
Garastis tik ļoti mīlēja Strupasti, ka jau sadabūja zobenu, lai ietu meklēt kaķus un nocirstu tiem astes. Kāds nu viņam tas zobens bija — sakaltusi vilkavāles lapai Bet, tā kā viņš kaķi nebija redzējis, tad domāja, ka no šāda zobena cirtiena astes kritīs ka zāle zem izkapts.
Garastis būtu aizgājis kaķu medībās, ja māte asarām acīs neizlūgusies, lai kaut vienu dieniņu vēl pagaidot, gan viņa pa to laiku kaut ko sagudrošot.
Cirslīšu māte izlīda no nātru pudura un, galvu uz augšu pacēlusi, domāja un domāja, tik stipri domāja, ka purniņš raustījās un ūsas kustējās. Un, ja tik ļoti domā, tad arī rodas padoms. Viņai jāiet pie Lapsas, tā ir viena gudra sieva ar kuplu asti, un, ja viņu ielūgs kāzās, tad var norunāt, lai dāvanas vietā viņa tovakar savu asti pakar nātres zarā.
Lapsa, padzirdusi, ka Garastis precas ar mājas peles meitu, aplaizījās. Cirslīšus viņa neaiztika, zināja jau, ka tie ir negaršīgi. Bet māju peles — nu!... Izprašņāja Cirslieni, vai daudz līgavas radu sanākšot un vai nevarot viņa arī bērnus ņemt līdzi, tie visi savas astes sakāršot nātrēs.
Tā nu izdarīja. Lapsa un lapsēni ieradās jau laikus, sakāra astes nātru zaros, bet paši aizslēpās aiz akmeņiem, daži ielīda grāvī, teicās nosnausties.
Metās jau krēsla, kad grāvmalas zāle sāka čaukstēt, jo līgavas radi nāca baru bariem.
Cirslīši izgāja pretim saņemt viesus un apjautājās, kā jaunie radi esot apmierināti ar pušķojumu.
— Grezni jau izskatās, — galvu grozīdama, teica Strupastes māma, — bet tādas astes gan es kaķiem neesmu redzējusi.
— Tās ir meža kaķu astes, — skaidroja Garasta māma, — un meža kaķi ir daudz bīstamāki par mājas kaķiem. To tikai mans dēliņš var — pieveikt tādus briesmoņus, — viņa vēl palielījās.
— Nu, ja man tāds gadītos ceļā, es arī viņam ceļa negrieztu! — palielījās Strupastes brālis, jo pirms došanās ceļā bija iekampis no bļodiņas, kas stāvēja zem alus muciņas spundes.
Bija viņam to pateikt, kad no grāvja — no liela akmeņa aizmugures izlēca lapsu bariņš un metās virsū cits lielībniekam, cits viņa māmai, citi papam, brālēniem un tantēm. Labi vēl, ka Garastis paguva Strupasti ieraut nātru pudurī. Kurš rads izglābies, kuru noķēra lapsas, to Strupaste tā arī neuzzināja.
Kad Garastis sievai atklāja noslēpumu, Strupaste atriebdamās piesēja lapsu astes cieši pie nātrēm, un tur tās palika uz visiem laikiem.
Cilvēki, garām iedami, ieraudzīja greznās nātres, izraka un iestādīja dārzā.
Lapsastes, kaķastes, ziedastes — tā viņi saukā šīs puķes. Mācītie dārznieki gan tās sauc par košumnātrēm, un tie, kas runā latīniski, nepiemin astes, bet saka — amarantus.
KURPĪTES
Dzīvoja vecos laikos kurpnieks Krišus, dzīvoja savā būdiņā meža vidū un taisīja rūķīšiem kurpes. Mazas zilas kurpītes.
Viss būtu bijis labi, bet gadījās puisim apprecēt slinku sievu. Un tolaik nebija tā kā mūsu laikos, tolaik varēja mainīt zirgus, bet sievu, kādu biji noprecējis, ar tādu jādzīvo visu mūžu.
Vai gan Krišus, mežā dzīvodams, varēja zināt, kāda būs viņa nākamā? Iestāstīja sieviņas, kas te ieklīda, veselības zālītes lasīdamas, ka ķērsta esot meita tā nekas, pūrā kaza ar diviem kazlēniem, un ko nabaga cilvēks vairāk var vēlēties. Būs kaza, būs piens, kazlēnus rudenī nokaus gaļai, bet sieva apkops māju, un tā pats varēs vairāk noņemties ar kurpnieka darbu. Rūķīšu te pilns mežs, jaudā tikai visiem kurpes sataisīt.
Ka ķērsta ir pārlieku slinka, tas atklājās jau otrā dienā pēc kāzām, kad kaza blēja līdz vakaram neslaukta. Bija vien Krišum pašam jāņem ķipītis un jāmetas kazai jāšus uz pleciem, lai izslauktu.
Vēl grūtāk gāja, kad stārķis sāka nest bērnus. Šis nesaprātīgais putns laikam nezina, kur tos grūst, un slinkajām sievām sanes ne mazāk kā čaklajām sievām.
Tā nu ar laiku Krišum bija ne tikai jāslauc kaza un jāsapļauj ziemai siens, jāsagādā malka, bet arī jāmazgā bērniem mutes, jāskalo autiņi un vēl jāvāra visiem azaids. Bet kurpnieka darbus arī nevarēja atlikt, no kā tad dzīvosi.
Sataisījis kurpes pilnu maisu, Krišus nesa tās rūķīšiem. Tie saskaitīja, cik pāru atnests, un labi samaksāja.
Bet vienā reizē, aizgājis uz rūķu mājām, Krišus atklāja, ka lielā daļa kurpju no maisa pa ceļam izbirušas. Un kā neizbirs, ja maisam izplīsis liels caurums. Nekā darīt, par kurpēm, kuru nav, rūķīši nemaksā. Dīvaini tikai tas, ka atpakaļceļā Krišus, lai kā meklē, pazudušās kurpes neatrod.
Pārgājis mājās, Krišus saka ķērstai, lai nu pielāpot maisu, citādi atkal varot iznākt liela skāde. Ķērsta arī nosolās, un nākamajā reizē, saliekot kurpes maisā, caurumu nekur neredz. Bet, kā aiziet pie rūķīšiem, tā atkal puse kurpju trūkst. Krišus apskata maisu — nu kā tad! Ķērsta tik nevīžīgi piediegusi ielāpu, ka tas atiris un caurums, kāds bijis, tāds palicis.
Iet Krišus bēdīgs uz mājām, bet diez kas jau visas kurpītes uzlasījis.
Iet, iet un pēkšņi taciņas malā ierauga sēžam vecu sieviņu ar čiekuru maisu uz muguras. Krišus noņem cepuri, pasveicina, bet sieviņa sāk lūgties:
— Mīļo kurpnieciņ, man notika nelaime, nolūza kurpei papēdis. Esi tik labs, izpalīdzi.
Krišus neliek sevi lūgties, izvelk no kabatas āmurīti un nagliņas un — knikš-knakš — piesit papēdi.
— Paldies, paldies, dēliņ, — vecenīte tencina. — Un cik tu maksas prasīsi par tādu darbu?
Ja cilvēks cilvēkam nepalīdzēs, kas tad mums palīdzēs.
— Nu, ja tev tik laba sirds, tad es arī tevi nepametīšu tukšā, — saka vecenīte un izvelk no azotes bērza zariņu ar trim lapiņām. — Te tev būs laimes zariņš. Cik tam lapiņu, tik vēlēšanos tev piepildīsies. Staigā laimīgs un esi apdomīgs. Kad nokritīs pēdējā lapiņa, tad neko vairs neatsauksi.