Tā nu viņi izšķīrās un aizgāja katrs uz savu pusi.
— Kādu maksu es tev lai prasītu? — Krišus brīnās.
Krišus aplūko zariņu un pie sevis nosmejas:
— Ak tu joka vecenīte! Kā gan tāds vienkāršs bērza zariņš varētu izpildīt manas vēlēšanās? Būtu man labāk gabaliņš maizes, tā gribas ēst... Dod vienu biezu ņuku!
Tikko viņš to bija pateicis, tā viena lapiņa skanēdama nokrita zemē, bet viņam rokās ielēca maizes rika.
Nu kurpnieks redzēja, ka tas nav vis vienkāršs zariņš un tā nav bijusi nekāda joka vecenīte. Nu viņš apņēmās labi apdomāt, ko vēlēties, un visu nedēļu cītīgi taisīja kurpes.
Parasti Krišus pie rūķīšiem gāja svētdienās, kad tie visi mājās un var kurpes uzlaikot. Bet šoreiz trūkums tā spieda ģimeni, ka Krišus, ņemdamies caurām naktīm, sasteidza darbu līdz sestdienas palaunadzim un nolēma aiznest kurpes jau novakarē.
Viņš gāja pa mežu un domāja, kur varētu būt palikušas viņreiz pazaudētās kurpes, un, pašam nemanot, iesaucās:
— Ak, kaut es ieraudzītu pazudušās kurpes, tad varētu saņemt divtik maksas!
Līdzko šos vārdus izteicis, viņš jau atradās pie rūķīšu alas.
Un ko viņš ieraudzīja! Rūķīši bija pārnākuši no darba un savas slapjās kurpes uzkāruši krūmu zariņos žāvēties. Krišus saskaitīja, un iznāca akurāt tik, cik viņš bija iztaisījis. Tātad šie mazie vīriņi bija uzlasījuši no caurā maisa izbirušās kurpītes un nesaka viņam ne vārda!
— Ak jūs man esat tādi brāļi! — Krišus noskaities iesaucās. — Nu, lai tad tās kurpes pieaug pie zariem tā, ka jūs tās nedabūjat nost!
Nu tikai Krišus aptvēra, ka divreiz izteicis vēlēšanās, bet bija jau par vēlu. Izvilcis no azotes zariņu, viņš redzēja, ka arī abas pēdējās lapiņas tam nobirušas.
— Ak es muļķis! — Krišus iesaucās. — Vai es nevarēju vēlēties jaunu māju, govi un zirgu, un vēl sieku naudas klāt? Kod nu vai pirkstā, nekas vairs nelīdzēs.
Svētdienas rītā rūķīši gribēja apaut kājas, bet — tavu brīnumu! — kurpes pieaugušas pie krūmiņiem un — pūlies, kā gribi, — nenāk nost. Palika vīriņi basām kājiņām, bet kopš tā laika aug un aug puķes, kuru ziediņi izskatās pēc kurpītēm, un cilvēki tā arī tās sauc, gluži vienkārši — kurpītes.
KAMĒLIJA
Kad mūku Kamēliju sūtīja uz Japānu sludināt priecas mācību, viņš nevarēja ne iedomāties, ka tur varētu sastapt velnišķīgas būtnes, kas spēj ievest kārdināšanā pat pārbaudītus svētos tēvus. Viņš bija devis solījumu atteikties no visām šīszemes baudām un cītīgi mērdējis savu miesu badā, bet prieka namiem gājis apkārt ar līkumu. Tāpēc ne tikai citi, bet arī viņš pats bija pārliecināts, ka ar savu šķīsto dzīves veidu būs tīkams visaugstākajam un tas viņam palīdzēs nomaldījušos japāņus piegriezt īstajai ticībai.
Tā nu Kamēlijs nonāca Japānā un, gatavodamies lielajam gavēnim, pievakarēs aizstaigāja uz mežu, lai izraktu stādu saknes un saķertu siseņus, ko izžāvēt ziemai. Sevišķi bagātīgu lomu viņš ieguva no kāda koka, kura zaros bariem vien sisināja zaļie siseņi, un, lai cik viņš vienā dienā tos noķēra, nākamajā vakarā atkal visi zari bija ar tiem pilni.
Kādā tveicīgā vakarā Kamēlijs ilgāk aizkavējās zemnieku ciematā, pārstāstīdams kalna sprediķi, un pie dāsnā koka nonāca tikai īsi pirms pusnakts. Pār mežu bija pacēlies pilnmēness, koki stāvēja nekustīgi, kā saldas burvestības pārņemti, arī siseņi klusēja, vai varbūt mūks ar viņu dziesmu bija tā apradis, ka vairs nedzirdēja.
Kad, rokas salicis un acis uz augšu pacēlis, Kamēlijs skaitīja pateicības lūgsnu par godīgi nodzīvotu dienu, koka lapotnē pēkšņi atskanēja smiekli.
— Hi-hi-hi! Ha-ha-ha! — saldā krūšu balsī ķiķināja kāda sievišķīga būtne un, veikli kā vāvere lēkādama no zara uz zaru, zibināja baltos zobus.
«Nelabais man atsūtījis kārdinātāju,» Kamēlijam iešāvās prātā, un viņš, kā tādās reizēs parasts, pārmeta krusta zīmi sev un arī pret dīvaino smējēju. Mūks zināja, ka no krusta zīmes baidās pats velns, bet mazā smējēja no tās it nemaz nenobijās. Liekas, viņu pat uzjautrināja tāda rokas pavicināšana gaisā, jo viņa smējās vēl skaļāk un, laikam sapratusi to kā mājienu panākties tuvāk, nolēca uz viszemākā zara, un, apķērusies ap koka stumbru, šūpoja baltās kājas mūkam pār galvu.
Kamēlijs atkāpās dažus soļus un aplūkoja savādo būtni. Viņas stāvs zaļajā plīvurā saplūda ar koka lapotni, tā ka redzamas bija tikai baltās kājas un sarkanmalainā galva, kas mēness gaismā zaigoja kā kupli saplaucis zieds.
— Kas tu esi? — mūks jautāja.
— Hi-hi! Ha-ha! — bija atbilde.
— Vai tu esi sieviete?
Būtne papurināja galvu.
— Kas tad tu esi? Un kā tevi sauc?
— Es esmu Driada — šī koka dvēsele, — sarkanmate atklāja savu noslēpumu. — Es nāku tev pateikties, ka tu nolasīji no mana koka nekaunīgos siseņus.
To pateikusi, koka dvēsele ielēca augšup paceltajās mūka rokās un, apķērusies ap kaklu, uzspieda viņa lūpām skūpstu. Kamēlijs tā samulsa, ka nevis atgrūda meža meiču, bet gan piekļāva sev cieši klāt, lai paildzinātu jaukāko brīdi savā mūžā.
— Es nedrīkstu ilgāk pie tevis palikt, — čukstēja Driada, — citādi mans koks sāks vīst.
Viņa izrāvās no Kamēlija skavām un uzspurdza lapotnē.
Tikai tagad mūks atjēdzās, ka lauzis šķīstības solījumu, un satriekts lēnā gaitā vilkās mājup. Ko tagad darīt? Paziņot savam ordenim, ka nav vairs svētās kārtas cienīgs?
Nakts vēsums pamazām noskaidroja Kamēlija sakarsušo galvu. Viņš sāka mierīgi pārspriest dīvaino atgadījumu. Vai ir tā, ka viņš būtu pārkāpis zvērestu? Tā taču nebija sieviete, kas viņu skūpstīja, bet dvēsele, tātad viņas skūpsti nav miesaskārība. Ragana arī viņa nav, jo nebaidījās no krusta zīmes. Un svētajos rakstos nekas nav teikts, ka saskarsme ar dvēseli būtu apgrēcība.
Apziņa, ka viņš nav pavests, mūku padarīja tik līksmu, ka soļi kļuva raiti kā ganu zēnam un tikai pēc laba laiciņa viņš aptvēra, ka sācis svilpot jautru pasaulīgu dziesmiņu.
Vienkārša ziņkārība Kamēliju nākamajā pusnaktī atkal aizveda pie koka ar daiļo dvēseli.
— Driada! — viņš uzsauca, nostājies zem platās lapotnes.
— Hi-hi! Ha-ha! — atskanēja jautri smiekli, un lapu čaukstēšana liecināja, ka meža meiča, no zara uz zaru pārlēkdama, nāk lejup.
Mūks jau dienā bija sadomājis ieganstu, kā attaisnot savu apciemojumu. Kad Driada bija apsēdusies uz zemākā zara, viņš nenosarkdams paskaidroja:
— Es nācu pārlūkot, vai tavu koku netraucē siseņi.
— Viens nekauņa ir uzlīdis pašā galotnē, — meža meiča sūrojās. — Ja noķersi to, būšu pateicīga.
Alkdams šīs pateicības, Kamēlijs uzsprauda mantijas stūrus aiz jostas un veikli uzrāpās kokā. Viņš neparko negribēja meža meitas acīs izskatīties tūļīgs un tādēļ reizēm, lai aizkavētu žiglo skrējēju, saķēra viņu aiz kājas. Beidzot sisenis bija notverts un Kamēlijs saņēma apsolīto algu. Bet viņš vēl nekāpa lejā, jo tik tiešām jauki bija šūpoties līganajos zaros un klausīties Driadas smiekliņos.
Kad visi siseņi bija nomedīti, Kamēlijs nezaudēja apķērību, kā tomēr saņemt Driadas skūpstus — viņš tos pieprasīja par agrāk noķertajiem, un to bija tik daudz, ka līdz pašam rudenim viņš nesa un nesa virtenes ar žāvētajiem siseņiem.
Aukstums tuvojās zemei, un kādā naktī Driada teica Kamēlijam:
— Rīt tu vairs nenāc. Koks liksies dusēt, un es dusēšu līdz ar viņu līdz pavasarim.