Un tomēr arī Czintaņas ciemā reiz atnāca prieks. Tas ieradās līdz ar meitenīti, kura piedzima Jan Su-cina ģimenē un kurai — par godu dzimtajam ciemam — deva vārdu Czi-czina.
Czi-Czina bija savāda meitene, pavisam ne tāda, kā pārējie ogļraču bērni, kas bija melnmataini un melnacaini. Czi-Czinas acis bija zilas kā debess pār kalniem, bet viņas mati zaigoja kā vistīrākais zelts. Kad viņa smaidīja, tad likās, it kā saule būtu izlīdusi no mākoņa apakšas un izkliedējusi bezcerības tumsu, kādā dzīvoja nabadzīgie ogļrači.
— Saules meitai Laimes bērns! Cerības sūtne! — tā ogļrači sauca Czi-Czinu, un, ja kādam uzbruka bēdas, tas devās uz Jan Su-cina būdiņu, lai tikai paskatītos uz Czi-Czinu, paklausītos dziesmiņu, ko tā dungoja maigā bērna balstiņā, un sagaidītu smaidu, kas dziedēja bēdu sagrauzto sirdi.
Kad Czi-Czina bija paaugusies, viņas dziesmu un deju prieks valdzināja ne vien Czintaņas, bet visu apkārtējo ciemu ogļračus un zemniekus. Vakaros, kad meitene dejoja saulrieta deju, ogļrači izkāpa no raktuvēm, bet zemnieki pameta kapļus lauciņos un sanāca pie Czintaņas akas, lai priecātos par Czi-Czinas skaistumu. Un, kad viņa sāka dziedāt, tad nogurušie ļaudis atguva možumu, uztvēra dziesmas vārdus un atkārtoja tos, mājup iedami.
Ogļraktuvju uzraugs dusmojās, ka strādnieki izkāpj no raktuvēm, kamēr nav iestājusies melna nakts, un ziņoja savam kungam Van Go-faņam, ka gaišmatainā meitene Czi-Czina atrauj strādniekus no darba.
— Un iedomājies, mans ļoti cienījamais kungs, viņi sākuši nodoties izpriecām, viņi pat dzied dziesmasl
— Vergiem nav vajadzīgs prieks, un vergi nedrīkst dziedāt, — ļaunumā saviebtu seju pateica Van Go-faņs. — Un, lai viņi uz visiem laikiem aizmirstu smaidīt, tu atved gaišmataino meiteni uz manu pili.
— Jā gan, mans ļoti cienījamais kungs, vergiem ir vajadzīgs tikai darbs. Prieks, dejas un dziesmas pieder tev, mans ļoti cienījamais kungs, — iztapīgi čapstināja uzraugs.
Neko ļaunu nenojauzdama, Czi-Czina pievakarē gāja uz strautu mazgāties. Tikko viņa bija noliekusies un piesmēlusi saujas ar ūdeni, kad viņu sagrāba rupjas rokas un vilka projām. Czi-Czina nepaguva pat iekliegties, jo tajā mirklī kāds aizsēja viņai muti.
— Tagad tu dejosi tikai ļoti cienījamajam kungam Van Go-faņam, — nosēca uzrauga balss.
«Ak vai!» domāja Czi-Czina. «Vai tiešām man uz visiem laikiem jāšķiras no tēva mājas, no dzimtā ciema, no maniem jaukajiem draugiem ogļračiem? Nē, nevar būt, ka viņi atstās mani negantā kunga varā. Bet — ak, nelaimei — viņi taču nezina ceļu uz kunga pili, jo neviens nav bijis tālāk par krustcelēm, kur ceļš sadalās septiņos zaros. Viņi pat nezinās, kāpēc es esmu pazudusi, un apraudās, it kā mani būtu aizrāvuši ļaunie gari.»
Krūmos satraukti iežadzinājās žagata, Czi-Cziņas draudzene, un meitene pamāja tai un parādīja ar roku uz ciema pusi. Gudrais putns saprata Czi-Czinas mājienu un aizlaidās.
Tuvojās krustceles, un meitene izmisusi domāja, kādas zīmes lai atstāj draugiem, kas nāks viņu atbrīvot. Vējš sapurināja viņas zeltainos matus un pārsvieda vienu sprogu pāri sejai.
«Pareizi! Tādu matu šeit nav nevienai meitenei.
Czi-Czina, spītējot sāpēm, rāva savus matus veselām šķipsnām un uzkarināja ceļmalā augošo krūmu zaros. Tagad viņa bija droša, ka Czintaņas ogļrači atradīs ceļu.
Czi-Czinas māte sēdēja pagalmā un tīrīja rīsa graudus, kad ap viņu sāka lidināties žagata un, uztraukti žadzinādama, kaut ko stāstīja. Māte saprata, ka noticis kas ļauns, un skrēja uz strautu, kur bija aizgājusi Czi-Czina. Meitiņas nekur nebija. Nu viņa steidzās uz raktuvēm, kur strādāja Jan Su-cins. Metās jau krēsla, un ogļrači kāpa augšā, lai nomazgātos un pulcētos pie akas noskatīties Czi-Czinas dejas. Uzzinājuši ļauno vēsti, ka meitene pazudusi, visi sastinga šausmās. Pēkšņi viņi izdzirda kādu balsi un izbrīnījušies redzēja, ka žagata sākusi runāt:
— Ļaunais kungs aizveda Czi-Czinu! To zinu! Nāciet, glābiet Czi-Czinu!
— Ļaunais kungs? — iekliedzās daudzas balsis. — Ak tā, viņam nepieliek, ka mēs viņam no ausmas līdz rietam atdodam savus spēkus, viņš grib mums nolaupīt arī prieku! Ejam, vīri, savu Saules meitu, savu Laimes bērnu, savu Cerību sūtni mēs viņam neatstāsim! Tagad viņš drebēs no mūsu spēka!
ļaužu pulki plūda pa ceju kā varena palaina upe, uzņemdama arvien jaunus ūdeņus — zemniekus, kas savos lauciņos beidza darbus un ar kapļiem rokās devās uz Czintaņas ciemu. Visiem pa priekšu gāja Jan Su-cins, augstu nesdams ogjrača lukturi.
Klāt krustceles. Septiņi ceļi veda uz dažādām pusēm, bet, ja citi grima tumsā, tad viens bija gaišs, it kā to apspīdētu neredzama saule.
— Skatieties, skatieties, tie ir Czi-Czinas mati! — kāds iesaucās. — Viņa mums atstājusi ceļa zīmes!
Kad ļaužu straume nonāca pie pils, tās vārti bija jau aizslēgti.
— Atdariet! Atdariet! — sauca ogļrači, un zemnieki sita ar kapļiem pa dzelzs vārtiem.
Van Go-faņs atslēdza vārtus un gribēja ar vienu uzkliedzienu iedzīt ļaudīm bailes. Bet vai var ar kliedzienu iebiedēt palainu upi, kas izgājusi no krastiem? Nevar.
— Atdod mūsu prieku! Atdod mūsu Czi-Czinu! — kliedza pūlis un sagrāba ļauno kungu Van Go-faņu kā spīlēs. Tas sāka trīcēt un lūgties:
— Tikai nenogaliniet mani! Tikai dzīvību atstājiet!
— Tavas dzīvības mums nevajag. Un tagad tavā pilī dzīvos mūsu bērni, bet tu pats nokāpsi raktuvēs un strādāsi no tumsas līdz tumsai, un tavs uzraugs tagad ar pletni stāvēs tev klāt.
Meitenei Czi-Czinai izrauto matu vietā uzauga melni, bet krūmi, kur viņa bija uzkarinājusi savas zeltainās sprogas, katru pavasari uzzied dzelteniem ziediem, un ļaudis, garām iedami, uzsauc:
— Czi-Czin!
MEŽAROZE UN RĪTA VĒJŠ
Dārza malā pie žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pietvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.
Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.
— CiI—it! Cik viņa skaista! — iesaucās Zīlīte.
— Čir-čir! Ir — ir skaista! — piebalsoja Zvirbulis.
— Čuču, iček, ičīičiček! — sēdēdams apses zarā, ieburbulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.
— Klikliklik! — noklabināja Krūmuķauķis un aizlaidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.
Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Mežarozes zieds.
Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpotnēs.
— Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? — sukādams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejautājās.
— Viņa ir tik skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, — Lakstīgala aizrautīgi dziedāja.
— Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? — Rītavējš turpināja taujāt.
— Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, — Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, kuru vakar bija paijājis un skūpstījis un kurai zvērējis mūžīgu uzticību.