— Ak dievs, šis ir mans pēdējais zieds, — kādā rītā nopūtās Mežaroze. — Kaut taču Rītavējš atnāktu, kamēr tas vēl nav noziedējis. Kaut gan viņš mīlēs mani arī bez ziediem, jo viņš taču bija pirmais un vienīgais, kas saskatīja manu dvēseli, manu dziļo un tīro dvēseli, — cik skaisti viņš to pateica.
Zeme sasala, bet debess skopojās un nenoklāja to ar sniega segu kā citos gados. Mežaroze ilgāk nespēja cīnīties pret salu. Savus spēkus viņa bija izšķiedusi, visu vasaru un pat rudenī raisīdama ziedu pēc zieda un tvīkdama ilgās pēc Rītavēja glāstiem. Lielā vienaldzība pārņēma viņu no saknēm līdz pēdējam zara galiņam. Nekā viņai nebija vairs žēl, ne mīlestības, ne skaistuma, ne savas dvēseles cēluma, tāpēc viņa pat neievaidējās, kad Nāve pienāca pie viņas ar savu izkapti.
Ak nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu klanās pelēkas smilgas, — vai tu nevarēji tās pļaut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedzniece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rītavējš. Vecs un sirms viņš izskatās — jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī?
— Maigā Mežaroze, — viņš gārdz, — tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man piedot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kājām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.
Bet Mežaroze vairs nevarēja Rītavējam piedot.
LAUZTĀ SIRDS
Reiz pasaulē dzīvoja kads nelaimīgs cilvēks. Viņš bija pavisam vientuļš — ne māti, ne tēvu viņš pat neatcerējās, ne brāļu, ne māsu viņam nebija. Nekad neviens viņu nebija nosaucis par draugu, un arī pār viņa lūpām šis vārds nekad nebija pārsprucis. Par mīlestību viņš bija lasījis tikai grāmatās un zināja, ka tā glauda sirdi kā maiga vēsmiņa un dedzina kā liesma, ka tā var cilvēku pacelt debesīs un nogrūst ellē. Bet vientuļais cilvēks bija pārliecināts, ka viņa sirds nekad nesajutīs ne vēsmiņas maigumu, ne liesmas svelmi, jo tā bija slima un pukstēja it kā klibodama. Viņš bija kuprītis un tik neglīts no sejas, ka pat pašam, spogulī paskatoties, pārskrēja drebuļi. Kas viņu tādu lai mīlētu, kad pasaulē bija tik daudz skaistu un žirgtu jaunekļu? Un vai viņš ar tādu sirdi varētu mīlēt kādu sievieti? Nē, šī sirds zināja tikai to, kas ir naids un skaudība, no tās augšup kāpa tikai žultains rūgtums un izlauzās pār lūpām kā rupji lāsti. Ar savām šaurajām ačelēm viņš nesaskatīja ne saullēkta maigo sārtumu, ne mēness zalgojošo mirdzumu, tās vienmēr raudzījās lejup un skatīja netīras peļķes un ceļa grumbuļus. Viņa plānais deguns nesaoda ziedu reibinošo smaržu, toties pa gabalu sajuta maitas un pelējuma smaku. Un tāpēc nav brīnums, ka ar laiku visa pasaule viņam likās riebīga, netīra un smirdoša, un šī atziņa tam sagādāja ļaunu prieku, jo tādā pasaulē viņš pats sev vairs nelikās izņēmums.
Bet reiz — kā tas gadījās, kā ne — viņš ieraudzīja princesi Rozi, kas bija iznākusi parkā pastaigāties. Visi cilvēki apstājās un noņēma cepures, kad tā gāja garām, tikai viņš stāvēja samulsis un mirkšķināja acis, nespēdams aptvert, ka pasaulē var būt kaut kas tik skaists. Princeses sārtie vaigi, brūnās acis, sarkanās lūpas, viss zaļā zīdā tērptais slaidais augums likās tik pārpilni dzīvības un jaunības svaiguma, ka ikviens, kas viņu uzskatīja, šķita nometis no pleciem desmit gadu smagumu. Daudzi sirmgalvji nostaigāja garus un līkumotus ceļus, lai kaut reizi ieraudzītu princesi Rozi un atgrieztos mājās daudz jaunāki, nekā izgājuši. Roze visiem laipni uzsmaidīja un atbildēja uz sveicieniem. Tikai viens cilvēks viņu nesveicināja un pat cepuri nenoņēma: sīks, neglīts kuprītis stāvēja celiņa malā un saviebies blenza princeses triumfa gājienā. Rozei tas likās tik neparasti un dīvaini, ka viņa apstājās un dziļi ielūkojās īgnajās acīs. Tik pamests, tik nožēlojams izskatījās šis drūmais vīrs, ka Rozei kļuva viņa bezgala žēl, un viņa dāvināja tam savu siltāko smaidu.
Viens acumirklis, bet kā tas pārvērta visu kuprīša dzīvi! Tagad viņa acis lūkojās augšup un pirmo reizi viņš ievēroja, cik krāšņi zied balti un violeti ceriņu krūmi, kādiem sārtiem ziediem saplaukusi vilkābele un cik skaists ir katrs zaļais koks, kad tā lapotnē rotaļājas saules zaķīši. Vieglas vēsmiņas šaudījās ap viņa vaigiem, un no kurienes tikai tās atnesa brīnišķīgas smaržas? Ak, tepat celiņa malā auga vijolītes, un kur gan šie sīkie ziediņi guva tik daudz spēka, lai sagādātu prieku visiem, kas gāja garām? Prieks virmoja no saules zaķīšiem, kas rotaļājās koku galotnēs, no vēja čabināšanās liepu lapās, no putnu dziesmām.
Kuprītis stāvēja samulsis un nevarēja izskaidrot, kas tā pārvērtis viņa acis un ausis, ka viņš sācis sajust pasaules skaistumu.
— Kam lai to prasu? — viņš jautāja sev.
— Prasi mani — atbildēja viņa sirds.
— Tu, nelaimīgā, kas vienmēr esi bijusi drūma kā nakts, kādu atbildi tu zini, — tā kuprītis norāja sirdi.
— Es — laimīgā, es — priecīgā, jo nu es zinu, kas puķēm liek ziedēt, kas putniem liek dziedāt, es zinu, kas atdarīja tavas acis un ausis! — gavilēja sirds.
— Jā, kas tad? Saki man — kas?
— Tā ir mīlestība. Tā ir viņa — maigā un niknā, klusā un brāzmainā, siltā un liesmainā. Tu taču mīli! Tu mīli princesi Rozi!
— Princesi Rozi? — Kuprītis izbijās. — Vai es lai uzdrīkstētos mīlēt princesi Rozi?
— Kas tev var aizliegt mīlēt princesi Rozi? — sirds strīdējās pretim. — Atnāc ik rītus šeit un tāpat kā citi pamāj sveicienu, kad viņa iet garām.
Kuprītis paklausīja savai sirdij un dienu no dienas gaidīja Rozi, godbijīgā sveicienā noliekdams galvu, kad viņa tam tuvojās. Un katru reizi, kad princese pagāja garām, likās, it kā maiga vēsma noglaudītu viņa vaigus.
Tas bija brīnišķīgākais laiks viņa mūžā. Diez kur bija radies tāds spēks viņa rokām augu dienu līdz vēlam vakaram skaldīt akmeņus? Kur bija radusies balss dziedāt dziesmas līdzi cīrulim un līdzi lakstīgalai? Kuprītis nezināja, par ko dzied cīrulis un par ko dzied lakstīgala, bet viņš dziedāja par Rozi, par viņas skaistumu.
Nelaimīgais Kuprītis, viņš vēl nezināja, ka vienā mirklī var sacelties vētra ne tikai dabā, bet arī cilvēka dvēselē. Tā sākās pēkšņi, kad viņš, no rīta iedams uz parku, lai redzētu Rozi un saņemtu veldzi un spēku visai grūtajai darba dienai, ieraudzīja, ka visa pilsēta greznota ar lampioniem un ziedu vītnēm, bet ielās mudžēja svētku drānās tērpušies ļaužu bari. ļaudis nesa līdzi gan ģitāras, gan stabules un tamburīnus, tikai kāda maza meitenīte turēja rokās zvaniņu. Tā bija nabadzīgā kazu gane Maija, un, tā kā viņa nevarēja nekur sadabūt ģitāru vai stabuli, tad bija noņēmusi zvaniņu kazai no kakla, jo arī viņai gribējās kaut kā izteikt savu prieku šajā dienā.
Kad Kuprītis kādam pretimnācējam apjautājās, kam gan par godu pilsēta tā uzposta un kāpēc tik daudz ļaužu ielās, tas izbrīnījies atteica:
— Labais cilvēk, kur tu dzīvo, ja nezini, ka šodien taču princeses kāzu diena!
— Princeses? Kādas princeses? — apmulsušais Kuprītis nomurmināja.
— Cilvēk, cilvēk, vai gan tu nezini, ka mums ir tikai viena princese? Princese Roze!