Bet vecītis negāja projām. Viņš uzrunāja vidējo brāli:
— Varbūt tev būs mīkstāka sirds, nekā tavam brālim un tu dalīsies ar mani savā pusdienu tiesā?
Vidējais brālis pavēra saujiņu, aplūkoja savus divus zirnīšus un nopūtās. Žēl bija atdot, bet viņš vēl drusku ticēja pasakām, iedos arī vienu, varbūt vēlāk dabūs pretim veselu podu zelta. Vecītis patencināja, apēda zirnīti, gribēja jau celties un iet, bet viena kāja neklausīja. Tad pie viņa pieskrēja mazais brālītis un iespieda rokā savu vienīgo zirnīti, teikdams:
— Ēd, vectētiņ, uz otru kāju, man pašam vēl nemaz negribasl
Vecītis paskatījās puikam acīs, pasmaidīja un teica:
— Gribēties jau nu gribas vairāk, nekā vecākajiem brāļiem, bet es redzu, ka tev sirds valda pār vēderu.
Viņš pacēla savu kūjiņu un itin mundrs taisījās iet.
— Apsildījies un paēdis nu esmu, — vecītis vēl ierunājās, — un, lai jūs mani nepieminētu ar ļaunu vārdu, es jums kaut kā atlīdzināšu.
Viņš pagrāba ar roku vienā kabatā un piebēra vecākajam dēlam bļodiņu pilnu ar zirņiem, pagrāba otrā kabatā un iebēra vidējam dēlam atplestajās saujās. Bet jaunākajam dēlam iedeva vienu pašu zirnīti, ko izņēma no azotes.
— Tad nu darieties tā, — viņš noteica, — šos zirņus pavasarī iesējiet, labi kopiet, un tie izaugs pēc katra nopelniem.
Kad sirmgalvis bija aizgājis, vecākais dēls izsmēja mazākos brāļus:
— Re, kādi jūs bijāt muļķi, atdodami savu ēdamo. Es neko nedevu un saņēmu visvairāk. Bet mūsu pastariņš, kas atdeva pēdējo, dabūja tikai vienu pašu zirnīti.
Pavasarī brāļi iesēja savus zirņus zemē.
Vecākajam brālim izauga lekni stubli un noziedēja tukšiem vējaziediem, neviena pākstīte neaizmetās.
Vidējam brālim sazēla raibu raibais vanagzirņu lauks, un viņš tos izbaroja kazai, lai ļaudis, garām iedami, viņu neizsmietu.
Bet jaunākais brālis savu vienīgo zirnīti iestādīja mājas priekšā zem loga. Tur tas auga, vīdamies gar sienu, un uzziedēja gaišziliem smaržīgiem ziediem, šo puķu zirnīti apbrīnot brauca ļaudis no lieliem tālumiem. Pats karalis solīja par to veselu podu zelta, bet jaunākais brālis par zeltu savu zirni neatdeva. Viņš savāca tā sēklas, lai nākamajā pavasarī varētu tās dāvināt draugiem, un, tā sēdams un dalīdamies, dienās kļuva slavens dārznieks.
TĪTENIS
Visas puķes auga uz augšu un sniedza plaukstas pretim saulei, lai saņemtu veltes, ko tā bagātīgi dalīja dzīvajai radībai. Vienīgi Tītenis ložņāja pa ēnu, nespēdams pacelties no zemes, jo viņam taču nebija stingras muguras.
— Kāpēc tu nerāpies uz augšu kā citas puķes? — Tītenim jautāja mīkstmiesis Gliemezis.
— Ko es, cienītais, lai daru, kad man nav labu draugu, — Tītenis nokunkstēja.
— Draugus tu vari iegūt, vajag tikai prast, — Gliemezis viszinīgi piemiedza vienu aci.
— Draugus nevar nopirkt pat par naudu, bet arī tās man nav, — Tītenis nevarīgi noplātīja rokas.
— Ir kaut kas varenāks par naudu. Tie ir glaimi. Pasaki Sētas Mietam, ka viņš ir viskrāšņākais koks dārzā, un tu varēsi ap viņu vīties un rāpties uz augšu, — Gliemezis pamācīja.
Tītenis gan šaubījās, vai daudz pieredzējušais sirmgalvis Sētas Miets būtu tāds plānprātiņš, ka noticētu tik rupjiem meliem.
Vai nebūtu pareizāk mēģināt pieglaimoties kādai sievišķīgai būtnei? Tai pašai Ievai zvirbuļi piečivina pilnas ausis par viņas skaistumu, un tā labprāt atjauj šiem delveriem ievīt ligzdas savu zaru padusēs. Ja neizdosies, — nekas nav pazaudēts.
Viņš pierāpoja pie Ievas un saldā balstiņā izdvesa:
— Ieva, Ieva, cik tu esi skaistai
Klīrīgā Ieva izlikās viņu nedzirdam. Tītenis sāka vīties uz augšu un atkārtoja tos pašus vārdus.
Ieva uzmeta sev uz pleciem baltu plīvuru — laikam taču viņai patika Tīteņa glaimi.
— Tagad tu izskaties vēl skaistāka! — Tītenis jūsmoja.
— Pasaki man to pie auss! — Ieva iesmējās.
Un Tītenis vijās arvien augstāk un augstāk, līdz varēja iečukstēt Ievai ausī:
— Tu... tu skaistākā starp ievām!
Vairāk arī viņš neko neprata pateikt. Bet Ievai pietika šo nedaudzo vārdu, lai sāktu ticēt, ka Tītenis runā no sirds.
Kad Ievai vējš norāva no pleciem balto plīvuru, Tītenis aizmirsa pat šos nedaudzos vārdus. Nabaga Ieva! Viņa ar ilgošanos gaidīja, ka Tītenis viņu bildinās, bet, kad pienāca rudens, viņa aiz skumjām nokalta un dārznieks viņu sazāģēja malkā.
Pavasarī Tītenis apskatījās, kam atkal varētu pieglaimoties. Varbūt Rozei? «Nē, tā ir pārāk iedomīga,» sprieda Tītenis. «Skaista jau ir, bet tavu asu mēli: pateiksi tai vārdiņu, tūlīt kā ar dzeloni dabūsi pretim.»
Tītenis sadūšojās un tuvojās Sētas Mietam.
— Miet, klau, Miet, — viņš uzrunāja to. — Es domāju un nevaru izdomāt...
— A? Vai tu ar mani runā? — jautāja Miets.
— Ar tevi gan. Es tev gribēju teikt...
— A?
— Es pakāpšos tuvāk pie tavas auss, — Tītenis žigli sāka vīlies uz augšu.
— Tagad tu dzirdi? — viņš noprasīja.
— Tagad dzirdu.
— Es domāju un nevaru izdomāt, kāpēc neviens nesaskata tavu krāšņumu un stiprumu. Vai sēta noturētos, ja nebūtu tevis? Tu taču esi visa dārza balsts. Manuprāt, tu esi ne tikai varens, bet arī skaists.
— Panācies vēl uz augšu, — glaimotais Miets aicināja, un Tītenim to tikai vajadzēja. Vienā naktī viņš uzrāpās līdz Sētas Mieta galvai un kliedza tam ausīs tādus slavinājumus, ka vecītis pat apraudājās.
— Tu vienīgais mani saproti, — šļupstēja Miets. — Tu esi mans labākais draugs. Visi pārējie ir akli. Pat dzejnieki — vai ir kāds veltījis man izjustu dzejoli? Ievas, Kļavas, Ozolus — tos viņi apdzied un cildina, bet saki — vai tie ir par mani pārāki?
— Kur nu! — Tītenis lišķīgi iesaucās.
Un gadījās vēl tā, ka bērns, ieraudzījis ap Sētas Mietu apvijušos Tīteni, iesaucās:
— Re, cik sētas mietam skaisti ziediI
— Tu dzirdēji? No bērna mutes skanēja patiesība, — Tītenis svinīgi apliecināja.
— Paliec pie manis uz visu mūžu, — Sētas Miets krekstēja. — Tu pastāsti visam dārzam manu lielo nozīmi, bet es tevi balstīšu, lai tev nebūtu jāpaliek ēnā.
Mūžs gan neiznāca ilgs. Ziema uzlika Mietam galvā sniega cepuri, un no tās smaguma Miets apgāzās.
Tītenis neskuma par drauga bojā eju, bet sāka prātot, kam nu atkal pieglaimoties.
Līdz pavasarim viņš bija izdomājis un — ticat vai neticat — vijās un tinās ap visresnāko ozolu.
SAUSZIEDS
Puķes un koki, smilgas un krūmi gatavojās saules pārnākšanas karnevālam, kas katru gadu ilga vairākus mēnešus. Kas tā bija par spriešanu, kas par noslēpumainu sačukstēšanos par tērpiem, par smaržām, par karnevāla karalienes vēlēšanām! mMagone šūdināja sarkanus, kuplus čigānietes svārkus, Ieva grasījās aplikt baltu līgavas plīvuru, Kastanis bija nolēmis tēlot daudzžuburainu svečturi, bet kautrīgā Pīpenīte kārtoja savas ziedlapiņas pa pāriem un nepāriem — viņa taču būs zīlniece, pie kuras dažkārt griežas pat cilvēki. Cik daudz izdomas, cik daudz krāsu tika izšķiests, lai valdītu prieks un nebēdnība. Pat lipīgais sētmalas Dadzis — arī tas piediedza savam zaļajam mundierim pelēkas pogas.
Lai jautrība nerimtos ne dienu, ne nakti, karnevāla dalībnieki salīga vairākus putnu orķestrus. Strazdi, dzeguzes, ķauķīši un vālodzes svilpoja, kūkoja un dziedāja pa dienu, lakstīgalas un vakarlēpji trillināja un dārdināja naktīs. Bites un kamenes, mārītes un tauriņi uzjautrināja svētku viesus ar dejām un zumināšanu.