Prasa Dzeguze vienam, tas atbild:
— Kukūl
Prasa otram, tas tāpat:
— Kukūl
Un tā visi:
— Kukū! Kukū! Kukūl
Noskaitās Dzeguze un sāka bērniem draudēt:
— Ja jūs ar labu negribat pildīt bērnu pienākumus pret māti, tad lai iet caur tiesu!
— Kāds bērniem pienākums pret māti, kas neatzina pienākumu pret bērniem? Kas zināja tikai «trallalā un kukū»! — viņai acīs smējās stalts dzeguzēns.
Dzeguzei saplaka drosme iet sūdzēties. Lēniem soļiem viņa aizvilkās uz mežu un jutās tik nevarīga, tik slima, ka atgūlās sūnās un gatavojās te sagaidīt savu galu.
Pēkšņi nobrīkšķēja sauss zariņš un Dzeguze pacēla galvu. Viņai tuvojās kliba meitenīte. Ar labo roku atspiezdamās uz spieķīša, viņa kreisajā nesa zaļu krūzi.
Meitenīte nometās ceļos un sniedza Dzeguzei krūzi, teikdama:
— Dzer, māmiņ, tās ir bērza sulas. Iedzer, tad tu atspirgsi.
Dzeguze bija tā pārsteigta, ka pati domāja, vai tikai nav pārklausījusies.
— Kā tu mani sauci? Atkārto vēl reizi, — viņa lūdzās.
— Māmiņ. Tu taču esi mana māmiņa, — sirsnīgi skatīdamās dzeguzei acīs, atbildēja meitenīte.
— Cik skaists vārds — māmiņa! Saki vēl reizi, saki!
— Māmiņa!
— Bet kā tu zini, ka es esmu tava māmiņa? — Dzeguzi pēkšņi pārņēma šaubas.
— Es augu pie Čakstītes. Mana audžumāte bija laba, bet audžutēvs mani neieredzēja, saukāja par dzeguzēnu. Un reiz viņš pārnāca mājās piedzēries un izsvieda mani aiz durvīm. Kopš tā laika es kliboju. Es jau ilgi klīstu apkārt un meklēju tevi, māmiņ, — meitenīte pieglaudās Dzeguzei, tad pacēla viņas galvu un padzirdīja ar bērza sulām.
— Ak, kāda es esmu bijusi muļķe, — Dzeguze ievaidējās. — Es nezināju, kāda laime ir, ja tevi kāds nosauc visjaukākajā vārdā — māmiņa.
Lielas, dzidras asaras sāka ritēt no Dzeguzes acīm — pirmās asaras viņas mūžā. Un tur, kur tās nokrita, uzplauka balti ziedi, kurus tā arī sauc — dzegužasaras.
ŪDENSROZE
Topavasar viss pagasts posās kazām. Un kā nu ne — staltākais un jautrākais puisis Jukums bija mainījis gredzenus ar skaistāko un krietnāko meitu Rozi.
Bet tolaik pa pasauli vēl klaiņoja velns, kas bija gatavs noplēst deviņus pārus pastalu, lai tikai izšķirtu divus laimīgus saderinātos.
Kādā vakarā Jukums sēdēja ezera malā un gaidīja savu līgavu Rozi pārbraucam ar laivu no viņējā krasta. Degdams nepacietībā, viņš bija aizgājis tā laikāk, apsēdies uz celma un aizsapņojies par savu lielo laimi. Te viņam klusiem soļiem pienāca kāds puisietis un, atlaidies zālītē, uzsāka sarunu. Tā un tā, tad Jukums nu ieiešot vīra kārtā. Jā, tas brīdis nu esot tuvu klāt, Jukums priecīgi piekrita. Vai tad nevajadzētu vienu vakaru sarīkot tādu kā atvadīšanos no jaunības, bilda svešais. Nē, Jukumam tas nenāca ne prātā, un kādu brīdi saruna aptrūka.
Nez kur Roze tovakar tik ilgi kavējās. Jukumam rokas sāka trīcēt, domājot vien, ka līgava būs aizmirsusi solījumu satikties. Svešajam laikam bija vērīga acs un līdzjūtīga sirds, jo viņš tūlīt steidza piedāvāt Jukumam labākās zāles un izvilka no kabatas pudeli.
— Vienu pašu malciņu, un prāts kļūs priecīgs, sirds mierīga, — viņš slavēja savas zāles, un Jukums ar pateicību pieņēma tādu laipnību.
Un tiešām — zāles iedarbojās ļoti ātri. Gribējās smieties un draiskoties, nu, kas par to, ka Roze tā kavējas, vai sieviešiem vakaros mazums mājas darbu!
Pēc brītiņa svešais ieteicās, ka šīs zāles esot jādzer atkārtoti, un Jukums ierāva krietnāku malku. Ak tu labas zālītes, nu jau gribējās dziedāt un dancot. Un tiešām, kad Roze savā laivā brauca pāri ezeram, viņa jau pa gabalu dzirdēja Jukumu dziedam:
— Tur es dzēru, tur man tika...
— Kas tev noticis? Vai tu neesi driģenes ieēdis? — Roze nobažījusies apjautājās, bet tā arī neuzzināja, kur Jukums ņēmis jautrības zāles, jo svešais bija nemanot pazudis.
Šo pašu puisieti Jukums sastapa pēc nedēļas, atgriezdamies no līgavas apciemojuma. Viņš bija tāds kā sakaunējies, tāds kā noraizējies, jo nākamā sievasmāte viņu sarāja par tā vakara bļaustīšanos — pār ezeru jau tālu skan. Svešais atkal līdzjūtīgi apjautājās, par ko draugs tā noskumis, un Jukums uzticīgi izkratīja sirdi. Ak, ko tur bēdāties, vai neesot zināms, ka sievasmāte — vellamāte, lai iedzerot labās zāles un metot visas nepatikšanas pār galvu. Jukums dzēra un, jo dzēra, jo kļuva jautrāks un prasīja vēl un vēl. Mājinieki viņu rītā atrada pie zirgu dzirdāmās siles aizmigušu un ilgi nevarēja uzmodināt.
Un tā katru reizi, — līdzko Jukumam kādi rūpesti, svešais puisis klāt ar zāļu pudeli, kamēr Roze atrada savu līgavaini ezera malā valstāmies un nelabi vaidam. Viņa tikmēr prašņāja, tikmēr tirdīja, kamēr Jukums izstāstīja, ka dzēris labās zāles un laikam iedzēris pavairāk. Roze nu zvērināja savu mīļo, lai triecot to nelūgto dakteri pie joda un kā vīrs tiekot galā ar visām likstām. Jukums to svēti apsolīja, un svešais arī vairs nerādījās, it kā būtu noklausījies šo sarunu. Bet kā tikai viņš prata iebāzt savu zāļu pudeli Jukumam gan kabatā, gan pagalvī zem spilvena, un kā tu neiedzersi, kad miegs nenāk, lauzot galvu, kur ņemt naudu līgavaiņa kārtai, kur mielastam?
Kad līdz kāzām bija atlikušas vairs tikai trīs dienas, Roze veltīgi izgaidījās Jukumu ezera malā un gāja lūkot, kāpēc viņš kavējas. Mājas un pagalms jau bija ietinušies melnā tumsā, tikai pa puspievērtajām rijas durvīm izlauzās zaļas gaismas kūlis. Roze piegāja tuvāk, un ko viņa tur ieraudzīja! Uz steķos uzceltās alus mucas jāteniski katrs savā galā sēdēja Jukums un — jānudien — pats nelabais un sita trumpas. Vai tiešām Jukums neredzēja, ka viņam pretim sēd spalvains velns ar ragiem un garām ausīm, zirga kāju gar klonu švīkādams? Un tā zaļā gaisma spīdēja no velna ņirdzīgajām acīm — vai tiešām Jukums to nemanīja?
— Pīķis trumpā! — kliedza velns. — Kāravs marjažs! Krusts lamūrs! Aņizakt!
Velns uzvarēja un pastiepa roku: — Atdod gredzenu!
Un ko Jukums? Nomauca no pirksta līgavas dāvāto gredzenu un atdeva velnam. Roze būtu kliegusi, bet šausmas un aizvainojums atņēma balsi.
— Es lieku galdā vēl vienu zāļu pudeli, — paziņoja velns. — Ko tu liksi bankā?
— Man vairs nekā nav, — Jukums ievaidējās.
— Es jau visu esmu nospēlējis — māju un mantu, pat kāzu gredzenu.
— Tev vēl ir līgava, spēlē uz to! — velns smējās.
— Nē, nē! Tā tu man sirdi izrausi no krūtīm! — iesaucās Jukums.
— Ieķer vienu malku, tad runāsim tālāk, — velns pasniedza viņam pudeli, un Jukums kāri iedzēra.
— Liksi Rozi? — velns noprasīja.
— Nē!
— Še, iedzer otru malku.
Jukums iedzēra.
— Liksi Rozi?
— Mmm... nnēē... — Jukums šaubīgi novilka.
— Iedzer!
Pēc trešā malka Jukums iesaucās:
— Lai iet! Vai tik vien meitu pasaulēl
Šausmas, kas bija sastindzinājušas Rozes balsi, tagad kā karsta šalts to atkausēja. No viņas mutes izlauzās kliedziens:
— Jukum, ko tu dari! Tu mani nospēlē velnam!
Viņa skrēja uz ezermalu, tumsā apdauzīdama kājas līdz asinīm. Viņai pat neienāca prātā, ka pasaulē nav tikai viens puisis — Jukums. Nē, ja Jukumam velna zāles mīļākas par viņu, tad nav vērts dzīvot.
Aizirusi laivu līcī, Roze iesaucās:
— Ardievu, jaunība, ardievu, dzīve!