Reiz vīri no medībām atgriezās ļoti uztraukti. Viņi bija sastapuši kādas tālas cilts medniekus un uzzinājuši, ka jūras krastā piestājoties milzīgas laivas un no tām izkāpjot savādi cilvēki bāliem ģīmjiem un īsiem matiem. Šie bālģīmji esot ļoti kāri uz zeltu un, kur vien sastopot kādu ar auskariem, tā nogalinot to ar neredzamām ugunīgām bultām un izraujot auskarus, noņemot roku un kāju sprādzes. Ar zīmēm tie jautājot, kur šejienes ļaudis ņemot zeltu.
Ja nu-aruakieši būtu zinājuši, ka cilvēki var būt arī zemiski nodevēji, viņi nekad nebūtu ielaiduši savā nometnē svešinieku. Bet viņi to nezināja un paši uz rokām ienesa kādu ievainotu mednieku, kurš stipri kliboja un stāstīja, ka viņam lācis pārplēsis kāju. Virsaitis lika sievietēm rūpēties par nelaimīgo cilvēku, jo vīriem bija atkal jādodas medībās.
Svešais — viņu šeit iesauca par Klibo Lāci — apbrīnoja sieviešu rotaslietas un iztaujāja, kur viņas ņēmušas dzelteno akmeni, no kura darināti auskari un sprādzes. Bet sievas, kas bija paradušas klusēt, tikai smaidīja un teicās nezinām, kur vīri to ņemot.
Ar laiku Klibais Lācis iedraudzējās ar virsaiša vecāko meitu Zintkazivinu un teica, ka viņš gribētu palikt nu-aruakiešu ciltī un apprecēt viņu. Zintkazivina atbildēja, ka tad viņam jāsagaida Nato Mažina atgriešanās un jādzird tā atbilde.
Klibais Lācis sāka izprašņāt Zintkazivinu, kāpēc viņa un māsas reizēm pazūdot mežā un ko viņas tur darot. Un tad virsaiša meita, kas sevi jau uzskatīja par Klibā Lāča līgavu, izdarīja vēl lielāku kļūdu nekā viņas tēvs, kas atveda nometnē ievainoto svešinieku.
Nabaga Zintkazivina, vai viņa varēja iedomāties, ka dažs cilvēks melo arī tad, ja bildina meiču un solās to precēt? Ja pēc neilga laika Klibais Lācis, kurš jau bija izveseļojies, ienāks viņas teltī kā vīrs un viņiem nebūs nekādu noslēpumu, tad kāpēc viņš nedrīkstētu jau tagad zināt, kāda laime viņu gaida, paliekot nu-aruakiešu ciltī.
Vai Zintkazivina varēja nojaust, ka šis vīrietis pārdevies balģīmjiem un par lētu samaksu — muciņu ugunsūdens — apņēmies izdibināt nu-aruakiešu zelta noslēpumu?
Un tā, uzzinājis, ka Zintkazivina un viņas māsas pēc kārtas sēd kokā un uzmana putnu, kas dēj zelta olas, Klibais Lācis sadzirdīja nometnes sargus ar ugunsūdeni, ko slepeni bija atnesis līdzi, un steidzās ziņot bālģīmjiem, ka noslēpumu atklājis un atliekot tikai uzmeklēt koku, kura zaros sēd skaista meiča.
Vienu tomēr Klibais Lācis nebija izdibinājis un, proti, to, ka visaugstākā koka galotnē sēdēja sargs Ota Kte un novēroja apkārtni. Viņš pamanīja bālģīmju tuvošanos un redzēja arī, ka tos ved Klibais Lācis. Padevis trauksmes signālu, Ota Kte pastāstīja par draudošajām briesmām un Klibā Lāča nodevību.
— Ak, es nelaimīgā, viņam izstāstīju mūsu putna noslēpumu! — Zintkazivina saķēra galvu. — Tad tāpēc viņš taujāja un tincināja mani! Pasaki man — ko darīt, kā glābt mūsu zelta putnu? — viņa griezās pie samaņa.
— Ko-ko-ko! — sauca šamans, un tas nozīmēja: «Esiet gatavi!»
Saskrēja visas sievas un jaunavas un atbildēja ar skaļu:
— Ho!
— Tas nozīmēja: «Esam gatavasl»
— Jaunavas. Žigli sakāpiet kokos un turieties to zaros! Tad bālģīmji nezinās, kurš ir īstais koks. Pa to laiku, kamēr viņi meklēs, Tasanke Uitke aizskries pie medniekiem un atsauks tos, lai aiztriektu bālģīmjus.
Tasanke Uitke jeb Trakais Zirgs auļos aizdrāzās uz medību apgabala pusi, bet simtiem meitenes tikpat žigli sakāpa kokos un cieši aptvēra to stumbrus.
Klibais Lācis aizveda bālģīmjus uz mežu, bet te nu viņš samulsa un nezināja parādīt, kurš ir īstais koks. Saniknotie bālģīmji izšāva uz meitenēm neredzamās ugunsbultas, bet meitenes bija tik cieši aptvērušas koku stumbrus, ka vēl mirušas palika it kā pienaglotas pie tiem. Par vēlu atsteidzās vīri un jaunekļi. Viņu cilts zieds — viņu skaistās meitenes bija mirušas.
Tad šamans pacēla rokas uz augšu un nosauca viņu visu vārdus, pieminēja viņu tikumus un novēlēja:
— Jūs, kas tik pašaizliedzīgi aizstāvējāt mūsu cilts dārgumu, jūs esat pelnījušas visaugstāko balvu. Lai jūsu dvēseles pārvēršas skaistos un smaržīgos ziedos, lai tie nebeidz augt uz šiem kokiem un stāstīt no paaudzes uz paaudzi, kā jūs glābāt zelta putnu.
Tikpat skaisti un dažādi kā nu-aruakiešu meitenes, pie koku stumbriem uzplauka ziedi, kurus vēl tagad sauc par orhidejām.
BALZAMĪNE
Kalpa sievas Madaras vienīgais prieks un lepnums bija viņas meita Rota. Bet tā arī bija meita — skaista un strādīga, jautra un valodīga. No rīta noskrien septiņas verstis līdz kunga druvai, ar sirpi nopļauj pūrvietu rudzu, bet vakarā dziedādama pārnāk mājās un vēl palīdz mātei apkopt vakara soli.
Lai nu darbs, kas darbs, bet kur tas greznais puķu dārzs, kāda nebija nevienai citai meitai visā pagastā. Pat muižas dārznieks nāca apbrīnot Rotas puķu bagātību. Kaut arī lielkungs vedot no Vāczemes visādas sēklas un stādiņus, bet tādu, lūk, viņam neesot. Kur gan viņa tādas ņemot, ja drīkstētu zināt, ja tas neesot noslēpums?
— Man putniņi sanes sēkliņas no svešām zemēm, — Rota smiedamās pastāstīja un nebūt nemānījās. Kad pavasaros cīruļi vai strazdi kļūdījās, siltu laiku cerēdami, Rota tos salasīja kurvītī, ienesa istabā un pabaroja, sasildīja, izmitināja, līdz visi puteņi bija garām, un palaida brīvībā.
Kad putniņi jautāja, kā viņiem pateikties par laba darījumu, Rota pasmējās un atteica:
— Atnesiet man puķu sēkliņas no svešām zemēm. Putniņi neaizmirsa šo vēlējumu un nākamajā pavasarī atnesa Rotai puķu sēkliņas no siltajām zemēm, kur bija patvērušies pa ziemu.
Rota labprāt dalījās savā bagātībā ar citām meitām un sievām. Šai sēkliņu, tai stādiņu, un, jo vairāk citiem deva, jo krāšņāk pašai saauga puķes.
Tikai vienai sievai — savai kaimiņienei ķērstai gan Rota nedeva ne sēkliņas, kaut gan tā lūgtin lūdzās un prasīt prasīja.
— Kāpēc tu savu sirdi tā nocietini pret tuvāku? — māte pārmeta Rotai, bet tā īsi un aši pateica:
— Tai čūsku vecenei es nevienu puķi nedošu.
Čūsku vecene — tāda tiešām bija ķērsta. Tikai retais zināja, ka viņa azotē auklē septiņas čūskas un tās pēc kārtas zīda.
Kad viena bija paēdusi, tā čukstēja viņai ausī:
— Kāpēc tai Rotai tik labi padodas puķes? Kāpēc tev tā nepadodas?
Un ķērstai radās tāda skaudība, ka viņa būtu nobradājusi Rotas puķes, ja vien dārziņam apkārt nebijusi augsta sēta.
Otra čukstēja:
— Ja tev saaugtu tādas puķes, tu varētu vest uz tirgu un pārdot. Ak, kas tur ienāktu naudiņas!
«Ak, manta, manta — kā tikt pie lielas mantas,» ķersta lauzīja galvu.
Ja viņas sētā iegriezās kāds ceļa gājējs un palūdza gabaliņu maizes, trešā čūska steidzās brīdināt:
— Tu nedod viņam savu labumu. Kaut viņš vai badā nosprāgtu, bet nedod.
Ceļinieks aizgāja uz citām mājām lūgt maizi.
Turpretim, ja ķērsta aizstaigāja pie radiem un tur patlaban ēda pusdienas, ceturtā čūska mudināja:
— Sēsties tikai pie galda un labi krietni saēdies. Tas, ko tu šeit noēdīsi, pašas mājās paliks citai reizei.
Un ķērsta tad nu rija ka rija, kamēr vēders vai pušu plīsa.
Piektā čūska savai saimniecei žūžināja pie auss:
— Kāpēc tev jāstrādā? Lai strādā māte arī tavu tiesu, tu pavalsties pa mīkstu gultu.
Ķērsta valstījās pa gultu, kamēr sestā čūska sāka šaudīt mēlīti ap viņas lūpām un skubināja: