Kādā vakarā, kad Keiko savā istabiņā strādāja, pa atvērto logu ielaidās papagailis. Zaļās spalvas bija apsūbējušas, — viņš laikam bija ļoti vecs un laikam arī ļoti gudrs, jo prata cilvēku valodu.
Nometies uz širmja malas pie Keiko guļamlāviņas, papagailis teica:
— Ja tu mani nepadzīsi, es tev atklāšu, kā tu varētu tikt pie bagātības.
— Mīļais papagaili, kāpēc lai es tevi padzītu, — Keiko skumji pasmaidīja. — Man nav neviena drauga, ar ko pārmainīt vārdu, bet tu, kā redzams, proti runāt. Dzīvo pie manis un dalies manā nabadzībā, bet par bagātību labāk nedomāsim, tā man ir tikpat neaizsniedzama kā saule un mēness.
— Paldies tev, labā Keiko, — papagailis palocīja galvu. — Pirms meklēt sev jaunu saimnieci, es ilgi vēroju puķu pārdevējas, līdz ieraudzīju tevi tajā brīdī, kad tu kādai nabadzīgai meitenītei uzdāvināji savu visskaistāko ziedu, jo meitenītei nebija naudas, bet viņa tik ļoti gribēja iepriecināt savu slimo vecmāmiņu.
— Bet kāpēc tu sev meklēji jaunu saimnieci? — jautāja Keiko. — Vai agrākā saimniece pret tevi slikti izturējās?
— Viņa nomira, — papagailis bēdīgi nokāra galvu un brīdi klusēja. — Viņa nomira aiz pārmērīgas mantkārības, — viņš piebilda.
— Kā tad tā, vai viņa bija ļoti nabaga, ka tā kāroja mantu? — Keiko jautāja.
— Ak nē, viņa jau bija ļoti bagāta, bet viņai likās, ka arvien vēl nav diezgan, un atdeva par zeltu savu pēdējo asiņu lāsi, — papagailis nosodoši purināja knābi.
— Es nesaprotu — kā pret asinīm var iegūt zeltu? — Keiko brīnījās.
— Nu tad klausies. Arī mana saimniece pārdeva pašas taisītas papīra puķes, līdz viņai kāda burve atklāja noslēpumu, ka šādas puķes kļūst dzīvas, ja to kātiņu iemērc savu asiņu pilienā. Tu jau zini, cik dārgas ir dzīvās puķes, un tā mana saimniece ātri vien kļuva bagāta. Bet burve bija arī pieteikusi, lai sargās iztērēt pašu pēdējo asiņu pilienu, jo bez tā vairs nevar saglabāt dzīvību. Nu un — tu jau sapratīsi arī bez liekiem vārdiem — viņai visa sakrātā likās par maz, un, kad kāds ārzemnieks par pēdējo puķi piesolīja lielu naudu, protams, ja puķei iedvesīšot dzīvību, — mana saimniece neizturēja kārdinājumu. Pēc viņas nāves radi plēsdamies sadalīja atstāto zeltu.
— Kāpēc tu viņu nebrīdināji? — iesaucās Keiko.
— Vai tad cilvēki tādus brīdinājumus uzklausa? — papagailis pārmetoši ieķērcās. — Es viņu lūgtin lūdzos, lai neizdara vislielāko muļķību, bet zini, ko viņa man atbildēja? «Man tavas papagaiļa gudrības ir apnikušas,» — tā viņa man pateica.
— Labais, vecais putns, dzīvo pie manis un esi mans padomdevējs, — Keiko lūdza, un papagailis jutās glaimots.
Kad Keiko bija pārdevusi pirmās ar asinīm aldzīvinātās puķes, viņa vispirms nopirka sev skaistu zīda kimono un sandales. Sakārtojusi melnos matus un iespraudusi tajos sarkanu rozi, viņa izgāja uz ielas un apstājās pie kāda loga. No tā uz viņu raudzījās skaista jaunava. Keiko pamāja tai ar galvu, un skaistule māja pretim. Keiko pasmaidīja, un arī skaistule smaidīja.
— Hei, Keiko, kā būtu, ja mēs šovakar aizietu uz studentu balli? — meitene uzsauca savam attēlam, un tas piekrītoši palocīja galvu.
Viegliem soļiem Keiko steidzās līdzi jauniešu straumei un pirmo reizi nokļuva spoži apgaismotā zālē, kur dejotāji lidinājās kā tauriņi un vaboles. Kāds jauneklis uzlūdza arī Keiko, un viņa dejoja, laimīgi smaidīdama, jo tas bija vispatīkamākais puisis, un viņa vārds bija Aratumi.
— Keiko, — čukstēja Aratumi, — tu esi skaista kā pusplaucis ķiršu zieds. Teic — kādā pilī tu dzīvo un kāpēc tu, tāda dižciltīga jaunava, esi atnākusi uz nabaga studentu balli?
Keiko gribēja atzīties, ka pati ir nabadzīga meitene un dzīvo vislētākajā istabiņā, bet viņa iedomājās savu burvju mākslu un iztēlojās, cik bagāta var kļūt un kādu pili uzcelt sev. Pašai nemanot, Keiko bija savu sapni par pili izstāstījusi jauneklim kā īstenību, un, kad viņa apklusa, Aratumi smagi nopūtās:
— Cik žēl, ka tu esi tik bagāta... Tādā pilī nabaga studentam neklājas savu kāju spert, bet es tik ļoti gribētu tevi vēl satikt.
Keiko nespēja atzīties, ka pils viņai nemaz nav, ka viņa dzīvo tukšā istabiņā un taisa papīra puķes. Bet arī viņa ļoti vēlējās satikties ar Aratumi un apsolīja otrā dienā iziet pastaigāties pilsētas parkā.
Vai gan daudz vajadzīgs, lai divi jauni cilvēki iemīlētos? Vajag, lai viņi viens otru ieraudzītu starp daudziem, lai paskatītos acīs, lai viņš turētu viņas roku savējā un justos laimīgi.
Jau kuro reizi Keiko un Aralumi bija satikušies parkā un rokrokā izstaigājuši visus celiņus, kad notika neizbēgamais — viņu lūpas sastapās skūpstā.
— Keiko, mana Keiko! — gavilēja Aratumi un pēkšņi sadrūma. — Vai šis nebija mūsu šķiršanās skūpsts? Tavs tēvs taču neļaus tev apprecēt nabaga studentu!
Keiko sāka raudāt un atzinās, ka pasaciņu par pili izdomājusi, ka īstenībā ir vienkārša meitene, kas darina papīra puķes un pārdod tās uz ielu stūriem.
Ja viņa šajā brīdī būtu redzējusi, kā pārvērtās Aratumi seja, viņa nebūtu tam atklājusi savu noslēpumu. Bet, tā kā viņa bija ļoti nokaunējusies un pievērusi acis, tad Aratumi noklausījās viņas stāstījumu un paguva attapties. Viņš pat kļuva patiesi priecīgs, jo Keiko burvju māksla solīja neizmērojamu bagātību.
Mazajai Keiko sākās darba pilnas dienas. Vajadzēja darināt daudz puķu, vajadzēja tās atdzīvināt un pārdot, lai nopirktu mājiņu, kur dzīvot pēc kāzām, lai nopirktu tepiķus, gleznas, porcelāna traukus, sev un jaunajam vīram jaunus tērpus.
— Keiko, vai tu neesi vieglprātīga, tik strauji tērēdama savas asinis? — kādā vakarā ieteicās papagailis.
— Ak mans vecais labais draugs! — Keiko pabužināja viņa galvu. — Kad Aratumi pabeigs studijas, mums pietiks ar viņa algu un es varēšu atpūsties.
Bet, kad viņi bija apprecējušies un iekārtojušies jaunajā mājā, Aratumi pameta mācības, jo tās esot garlaicīgas.
— Man patīk skatīties, cik veikli un graciozi kustas tavas mazās rociņas, kad tu izgriez un sakārto papīra puķes, — viņš glaimoja sievai, un tā jutās laimīga.
Pēc dažiem gadiem Aratumi sāka likties, ka viņu mājiņa ir pārāk trūcīga.
— Visi mani studiju biedri dzīvo daudz greznāk,— viņš teica sievai. — Man pat neērti ar viņiem satikties.
Un Keiko pirkstiņi sāka kustēties vēl veiklāk, dienas stundu nepietika, lai sapelnītu naudu jaunai mājai. Bet vakaros, kad Keiko uz ielas pārdeva dzīvās puķes, Aratumi sēdēja tējas namiņos un tērzēja ar geišām: ko gan lai viņš viens mājā sadarot?
— Keiko, Keiko! — papagailis nosodoši grozīja galvu, kad viņa saimniece nogurusi pārvilkās mājās un sēdās pie sava darba galdiņa.
Jaunā māja bija ērta un grezna, bet Aratumi tā patika tikai dažus gadus, un tad viņam iekārojās pils. Kad Keiko paskatījās vīrā pārmetoši, tas sāka uz viņu kliegt, ka viņa rīkojusies kā krāpniece — iepazīstoties izlielījusies ar nez kādu pili, bet tagad viņam jādzīvojot šajā nožēlojamajā būdā.
Keiko jutās vainīga, jo viņa vēl arvien ļoti mīlēja savu Aratumi.
— Mums būs pils, — viņa solīja un vēl vairāk saīsināja savas atpūtas stundas.
— Keiko, uzmanies, — brīdināja papagailis. — Tu esi ļoti bāla, tev palicis pavisam maz asiņu.
— Draudziņ, drīz mums būs sava pils, un tad es dzīvošu kā karaliene, — Keiko viņu mierināja.