Vēsts par mazo puķu pārdevēju Keiko bija aizlidojusi pāri zemēm un okeāniem. No Francijas Japānā ieradās lielais puķu cienītājs Magnols, lai apbrīnotu Keiko darinājumus. Magnolam nepietika ar ziediem vien, viņš solīja milzu naudu, lai Keiko darina un atdzīvina puķes ar saknēm. Viņš prasīja, lai tās būtu baltas un dzeltenas, rožainas un sarkanas.
Visādas jau bija Magnols saņēmis, kad Keiko izveidoja sarkano ziedu ar stumbru un saknēm. Bet viņa jutās tik nespēcīga, ka nevarēja sev iedurt pirkstā, lai iemērktu saknes asiņu pilienā.
— Keiko! Keiko! — griezīgi ieķērcās papagailis. — Neatdod savu pēdējo asiņu pilienu!
— Ko tu, vecais, muldi savas papagaiļa gudrības! — Aratumi viņam nikni uzkliedza un, sagrābis aiz spārna, iesvieda otrā istabā.
— Aratumi, mīļais, es jūtu, ka tiešām man atlicis tikai viens piliens asiņu, — Keiko lūdzoši paskatījās vīram acīs.
— Es gribu sarkano puķi, tieši sarkano! — Magnols uztraucies skaidroja. — Es jums maksāšu ārprātīgu naudu, tikai atdzīviniet man šo sarkano puķi.
— Keiko, tu saproti, ko tas mums nozīmē? — Aratumi purināja sievu aiz pleciem. — Vai tu saproti, ka tad mums būs pils! Pils, ko tu man apsolīji.
Saņēmusi pēdējos spēkus, Keiko pārdūra pirkstu un, izspiedusi pēdējo asiņu pilienu, iemērca tajā sarkanās puķes saknes.
Aratumi uzcēla pili un apprecēja jaunu sievu. Magnols aizveda atdzīvinātās puķes uz Franciju un nosauca savā vārdā — par magnolijām, bet Keiko — par Keiko palika tikai šī pasaka.