— Lai tad izput mana naudiņa visos vējos! — Pienenīte iekliedzās un, atrāvusi vaļā naudas maisiņu, grāba no tā saujām dālderus un svieda pakaļ Cīrulim.
Ak, kā lidoja dālderi un orti, kā tie virpuļoja vējāl
Bet Pienenītei likās, it kā Cīrulis no debess zilgmes sauktu:
— Mana dziesma par naudu nav pērkama...
ĶIRSIS
Dārznieka dēlēns ķirsis patlaban sēdēja vārtu staba galā un uzmanīja tēva dārzu, kad pēkšņi ieraudzīja tuvojamies ļauno Ziemeļvēju. It kā uz visu pasauli noskaities, tas brāza, kokus lauzdams un izbradādams puķu dobes. «Ko darīt, kā nosargāt tēva dārzu?» domāja ķirsis un ātrumā cita nekā nevarēja, kā paņemt akmentiņu un iesviest Ziemelim bārdā.
— Ak tu man esi tāds palaidnis! — iekliedzās Ziemelis un sāka tvarstīt puiku. Ķirsis gan šur, gan tur, bet Ziemelis visur uz pēdām un jau pastiepa ledaino roku, lai sagrābtu zēnu aiz matiem, kad šis ieraudzīja peles alu un mudīgi mudīgi ielīda tajā. Ziemelis iekaucās aiz dusmām un, piemīdījis alu, uzpūta tai savu auksto elpu.
— Ho-ho-ho! Tagad tu vairs ārā netiksi! — viņš gavilēja un aizjoņoja tālāk darīt savus posta darbus.
Dārznieks skuma pēc sava mīļotā dēla un raudāja žēlas asaras. Kad tās krita uz dēla kapa vietas, tur sāka augt koks. Dēla piemiņai dārznieks to nosauca par ķirsi un kopa un loloja kā acuraugu.
Pļāpīgie zvirbuļi izčivināja pa visu pasauli, ka ķirsis esot tas pats dārznieka dēls. Vārnas to pastāstīja Ziemelim, un tas nozvērējās ķirsi izdeldēt. Lai tikai pasakot, kāds viņš izskatoties. Nu, tāds pelēks esot, stāstīja vārnas, tāds pats kā ķirsis, pelēkos svārciņos.
Ziemelis atkal brāza uz dārzu, bet zīlītes, noklausījušās pļāpīgo vārnu nodevību, pavidžināja cita citai ziņu, un tās, kas dzīvoja dārznieka tuvumā, viņam paklidzināja, lai glābjot ķirsi no Ziemeļa.
Dārznieks uzmeta kociņam baltu seģeni.
Kā tad — atskrēja Ziemelis, izmeklējās pelēko kociņu — nav tāda. Aizskrēja tālāk tiesāties ar vārnām. Kamēr nu tās izdibināja, ka ķirsis vairs nav pelēks, bet balts, kamēr padeva Ziemelim ziņu, kamēr nu tas atskrēja, tikmēr arī zīlītes nebija snaudušas. Dārznieks mudīgi norāva balto seģeni un uzklāja zaļu.
Šņākdams un aurodams atauļoja Ziemelis, skatās — nav tāda balta kociņa. Pārskaitās uz vārnām un nosolījās tām knābjus aizsaldēt, ja vēl mānīšoties.
Un tomēr vārnas viņu atkal piemānīja. Pastāstīja gan, ka ķirsis nu esot zaļā tērpā, bet dārznieks pa to laiku piešuva tam sarkanas podziņas.
Rudenī dārznieks uzmeta ķirsim dzeltenu seģeni, ziemā atkal pelēku, un tā izglāba kociņu.
— Ķirsi, mans mīļotais dēls! — tā dārznieks katru pavasari uzrunā koku, un tas ar pumpuriem piebriedušu zariņu noglauda tēva grumbainos vaigus.
CŪKAUSĪTIS
Purvainās pļavās un zālainās slīkšņas meža vidū jūs būsiet ievērojuši savādu puķi: uz resna, ūdeņaina kāta plaukst zieds ar vienu pašu baltu ziedlapu, kas apņēmusi dzeltenu, sarepējušai dūrītei līdzīgu putekšņu vālīti. Laukos to sauc par cūkausi, bet pilsētās audzina podos un sauc par kallu. Pastāstīšu pasaku, ko par šo puķi dzirdēju no sava vectēva.
Dzīvojis reiz puisītis Jānis, apaļš un priecīgs, kā visi bērni, ko silda gan saules, gan mātes maigums. Krietns puisis no viņa būtu izaudzis, ja ļauna slimība nebūtu viņa māmiņu aizvedusi smilšu kalniņā. Pietrūka Jānītim mātes aizvēja, tā visa dzīve kļuva pret viņu skarba. Tēvs pārveda mājā pamāti — dusmīgu sievu, no kuras zaļajām acīm Jānītim bija bailes. Viņam likās, ka pamāte noslēgusi savu sirdi deviņām atslēgām, lai no tās neizlauztos neviens mīļuma putns. Bet varbūt viņai tādu nemaz nebija, varbūt tur mājoja tikai melnie niknuma kraukļi, kuru ķērcieni skrēja pret Jānīti kā asi lamu vārdi.
Pamāte pūrā pārveda lielu cūku baru — baltas un melnas, raibas un daglas, — un tās nu Jānītim bija jāgana no agra rīta līdz vēlam vakaram, no zaļa pavasara līdz kailam rudenim. Ganības malā bija dziļa dūņu bedre, kur karstās dienās cūkas gāja vārtīties. Bet otrpus bedres sākās kartupeļu lauks, un daglās smeceris tur saoda gardumu. Kā zagle viņa brida pāri dūkstij uz kartupeļiem, un Jānītim bija līdz ceļiem jābrien netīrajos dubļos, lai dzītu to atpakaļ. Vakaros viņš pārnāca mājās melns kā sušķis, bet pamāte nedeva pat silta ūdens lāsi, kur nomazgāt rokas un kājas. Tās sasprēgāja un sarepēja kā veci sakārņi.
Agrāk Jānītim bija daudz draugu, ar kuriem kopā viņš gāja jautras rotaļas. Tagad citi bērni atstūma netīro, noskrandušo cūkganu. No tālienes viņš noskatījās bezbēdīgajās spēlēs un klusu svilpoja: «Saulīt tecēj' tecēdama.» Domās nogrimis, viņš neievēroja, ka cūka ar sivēniem, pārbridusi pāri bedrei, rakājās pa kartupeļu lauku. Pamātes bērni to ieraudzīja, bet, Jānītim ne vārda neteikuši, aizskrēja ziņot mātei. Tā nāca ar garu rīksti, un cūkgans pamodās no domām tikai tad, kad rīkste nošmīkstēja uz viņa muguras. Izbijies viņš skrēja pāri dūkstij, izdzina cūkas, bet, atpakaļ brienot, viņam kāja aizmetās aiz saglumējušas siekstas, un viņš visā augumā nostiepās dubļos. Novārtījies izkūlās malā, bet uz viņu sāka birt pamātes rīkstes sitieni. Tomēr sāpīgāk par tiem viņu kapāja citu bērnu ņirgāšanās. Negantajai cūkai, skrienot cauri dubļu bedrei, bija palikusi balta tikai viena auss, un taisni tāpat bija arī Jānītim.
— Cūkausis! Cūkausis! Re, kur Cūkausis! — bērni spiedza, uz augšu lēkādami.
Šī palama Jānītim pielipa vēl stingrāk, nekā melnie dubļi. Neviens viņu citādi vairs nesauca, it kā viņam cita vārda nebūtu bijis. Pat tēvs, kas, pamātei neredzot, kādreiz noglaudīja dēlam galvu, tagad paraustīja viņu aiz auss un nosmēja: — Ak tu Cūkausīti, tu man kaunu vien dari!
Vasarā uznāca svelmains karstums. Zāle izdega, labība novīta. Dūņu bedre izžuva sausa un cieta kā mūris. Mušas un dunduri mocīja cūku baru, kurām vairs nebija kur noberzties. Elsodamas tās skraidīja pa kailo ganību un plēsās uz mežu, kur aizaugušajā sila ezerā vēl varēja atrast valgmi. Ezera vietā tagad pletās līgans purvs, tikai pašā vidū rēgojās akacis, kura melnajā ūdenī pat debesis nemīlēja spoguļoties.
Karstums un sausums arvien pieņēmās, līdz arī purvs bija izžuvis. Tikai akacis kā melna acs spītīgi glūnēja, vai nevar pievilināt kādu vēsuma meklēlāju. Zvēri tam gāja ar līkumu garām, izslāpušie putni kliegdami laidās pāri, bet nenometās nodzerties. Un tikai kāds neprātīgs sivēns no pamātes cūku bara, karstuma mocīts, metās akacī izpeldēties. ļaunā priekā akacis to apkampa savos glumajos skāvienos un nelaida vaļā. Sivēns sāka grimt. Jānītis nobijies skrēja uz māju saukt ļaudis palīgā, bet pamāies acis iezvērojās tādas pašas melnas un ļaunas kā akacis. Viņa sagrāba Jānīti aiz auss un rāva uz purvu, kliegdama: — Tūlīt tu pats izvilksi sivēnu ārā!
Nelaimīgais puisītis metās akacī, kura virspusē vairs bija redzama tikai balta cūkas auss. Viņš satvēra to rociņā, bet arī pats nogrima stindzinošajā ezera acī. Virs ūdens palika tikai cūkas auss un gana dūrīte.
— Tur tu arī paliksi, Cūkausi! — nočukstēja pamāte.
Otrā dienā bija izžuvis arī akacis, bet tā vietā auga puķe, kas izskatījās kā cūkas auss un bērna dūrīte.
— Cūkausītis, re, kur Cūkausītis! — garām iedama, iesaucās kāda meitene, un tā šo puķi sauc vēl šodien.
NARCISE
Pat dieviem ne katrreiz izdodas savus bērnus izaudzināt tādus, kā tie būtu vēlējušies.